Iesaki rakstu: 
1. Vienmēr paturēt prātā divas sava laika nozīmīgu politiķu sentences: “Naudas ir tik daudz, kā vēl nekad nav bijis” (A.K. Kariņš) Tāpēc - pirkt! Visu un daudz! Nesertificētas sejas maskas, 4 miljonus vakcīnu - paliks pāri, atdosim Āfrikai. Nedrošus testus par 15 miljoniem. Salātu receptes par pusmiljonu... Un, kad par to vajadzēs atdot parādus, tad jau spēkā būs cita devīze: “Pēc mums kaut vai grēku plūdi!” (Ludviķis XV).
2.Svarīgāk ir nevis meklēt veidus, kā palīdzēt iedzīvotājiem, bet gan ieņemt pēc iespējas labākas pozīcijas pirms vēlēšanām. Tāpēc nekad nepiekrist opozīcijai, īpaši tad, ja tā runā pareizas lietas un ierosina labus priekšlikumus. Pareizā taktika ir bez argumentiem tos noraidīt, nogaidīt, pēc tam iepakot par savējiem.
3. Ignorēt kaimiņu pieredzi. Atsaukties uz īpašiem apstākļiem un specifisko dzīvesziņu. Tuvākie kaimiņi un pat krietni turīgākās Eiropas valstis samazina PVN energoresursiem un atsevišķām preču grupām, ievieš atbalsta mehānismus visām mājsaimniecībām. Mūsu pieeja – palīdzēsim tikai tiem, kas jau zem ūdens, pārējie lai vispirms noslīkst.
4. Valdība nav domāta tam, lai palīdzētu cilvēkiem, – tā ir nepareiza domāšana, padomju mantojums. Valdības misija ir iekasēt nodokļus un pārdalīt tos par labu sev uzticamai ierēdniecībai, palielināt viņiem algas un nodrošināt citus labumus. Perpetuum mobile – jo šīs kastas balsis nākamajās vēlēšanās atkal un atkal nodrošinās varas nemainīgumu. Mediķus un pedagogus var droši “uzmest” – viņi par tagadējo varu tāpat vairs nebalsos.
5. Vienmēr kavēt. Apspriest, analizēt, veidot darba grupas un atlikt lēmumu pieņemšanu. Vilcināties, kad ārkārtas situācija jāpieņem, un vilkt garumā, kad tā vairs nav nepieciešama. Nomērīt 77 reizes un tad negriezt. Nav, ko sasteigt. Kavēt ar vakcinēšanu, ģimenes ārstu iesaisti, vilcināt veselības aprūpes kapacitātes palielināšanu, kavēt testēšanu un kavēties ar paštestu neefektivitātes /neprecizitātes atzīšanu. Maksimāli novilcināt atbalstu uzņēmējiem. Tā vietā – čakarēt viņus pie katras izdevības.
6. Nepiekrist autoritātēm. Kam mums speciālisti, kam mums zinātnieki, kad mums ir vesels Ministru kabinets viedo, kas paši visu saprot. Klausoties MK sēdes, sabiedrība nodreb bijībā par universālajām zināšanām, kādas finanšu ministrs demonstrē veselības aprūpes organizēšanā, ekonomikas ministrs izglītībā vai satiksmes ministrs epidemioloģijā. Pareizi darīja, ka tos ekspertus – gaisa jaucējus – patrieca! Vajadzētu vēl vairāk samazināt finansēiumu zinātnei, jo mums ir vesela Zinātņu akadēmija Ministru kabinetā!
7. Aplaupīt pašvaldības, atņemot tām šā gada budžetā vairāk nekā 90 miljonus eiro. Vienlaikus, kad ir runa par nepieciešamību palīdzēt iedzīvotājiem ar komunālo maksājumu katastrofu, rādīt ar pirkstu vietējās varas virzienā. Pilnīgi pareizi, jo pašvaldību vēlēšanas jau aiz muguras, bet parlamenta – vēl priekšā. Tāpēc par 500x3 programmu slavējama ir valdība ar JKP priekšgalā, bet par nepietiekamu atbalstu iedzīvotājiem jālamā pagastvecis.
8. Piespiest, nevis pārliecināt! Tas ir daudz efektīvāk, ikreiz, kad ir jāpanāk sabiedrībā bez gavilēm uztvertu lēmumu izpilde. Vakcinācijas biroja izgāšanās pierādīja, cik ķēpīgs ir tāds pārliecināšanas ceļš. Tur vajadzīgi zinoši profesionāļi, kamēr piespiešanai pietiek ar klausīgu Saeimas vairākumu. Nospied podziņu - un tūkstošiem cilvēku bez darba. Patīkami taču apzināties savu varu. Nevis mocīties, lai radītu uzticēšanos valdības veselajam saprātam un labiem nodomiem. Starp citu, tā ir nolaidība, ka vēl nav aktualizēts jautājums, ka nepotētajiem vajag atņemt arī vēlēšanu tiesības. Tas valdošajiem daudz ko atrisinātu.
9. Īpašs stāsts vēl par Rīgu. Vienlaicīgi ar astronomiskajiem rēķiniem paziņot, ka Rīgas siltums un Rīgas ūdens prasa tarifu pieaugumu. Tas tā iedvesmo cilvēkus! Mērs jau laikus brīdina – pašvaldībai naudas nav, pat stabiņi var palikt nemazgāti. Kad par netaisnību pret galvaspilsētu finanšu resursu sadalē runāja “sliktais” Ušakovs, viņā neklausījās. Tagad tā sakritis, ka pašreizējam Rīgas galvam viņa konservatīvie partneri piedevām ir “sakārtojuši” ostu, kas rezultējas nepieredzētā stagnācijā, darbavietu zaudēšanā un attiecīgi arī ienākumu samazinājumā pilsētas kasē. Karma ir ļauna, kā teiktu premjera dzimtajā zemē….
10. Pats galvenais – lai valdītu, vajag skaldīt! Pazemot, sarīdīt, pretnostatīt. Vakcinētos pret šaubīgajiem, trūcīgos pret mazdrusciņ turīgākiem, autovadītājus pret velosipēdistiem, gāzes lietotājus pret šķeldas faniem. Protams, krievus pret latviešiem, kā citādi. Uzsvērt, ka trešdaļa nodokļu maksātāju nav pelnījuši, lai sabiedriskā TV viņus uzrunātu dzimtajā valodā, pēc tam brīnīties, ka viņi vispār nevēlas ar varu sarunāties nekādā valodā…
Nav zināms, kurš mūsu valdošajiem šos desmit padomus ir devis, bet viņi tos ievēro tiešām priekšzīmīgi. Tāpēc ar katru dienu pieaug bažas, ka liela daļa Latvijas sabiedrības krīzi, visticamāk, atkal pārvarēs caur lidostu.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.