„Age of Empires” un mūsdienu pasaule

Iesaki rakstu:

Citāda izpratne par taisnīgumu radās tad, kad cilvēks sevi sāka apzināties kā indivīdu un saprātīgu būtni. „Viena likuma un vienas taisnības” ietvaros taisnīgums kļuva atkarīgs no paša cilvēka, - viņam ļāva izlemt, ar ko un kāpēc viņš dalīsies ar citiem.

Vēl vēlāk radās nākamā taisnīguma izpratne - taisnīga sadale ir tad, ja vairāk tiks dots tam, kuram jau ir vairāk par citiem. Tas nodrošinās „labumu lietu” no augšas uz leju, un par to rūpēsies gudrākie un izglītotākie sabiedrības cilvēki.

Ja painteresējamies par mūsdienu bagātākajiem cilvēkiem pasaulē, tad izrādās, ka daudziem no topa virsotnē esošajiem bagātniekiem nav augstākās izglītības. Apstākļos, kad viss, kas nav aizliegts, ir atļauts, domāšanu neierobežo izglītības uzliktie rāmji, tāpēc tas palīdz ātrāk realizēt jauno, agrāk vēl nebijušo. Šo cilvēku pārziņā nonāk ļoti liels vērtību daudzums, kurus par vērtībām uzskata daudzi citi cilvēki.

Tas nav nekas nosodāms, ja darbošanās notiek pašas sistēmas ietvaros un neiziet ārpus tās ietvariem. Bīstamāk ir tad, ja šajā elitē ienāk jaunā paaudze, kuras uzskati par citām sistēmām – par cilvēku, sabiedrību un apkārtējo pasauli - būtiski neatšķiras no populārās stratēģiskās datorspēles izpratnes. Savukārt tiem, kuri ir daudz izglītotāki un atrodas ap viņiem, par svarīgāko kļūst pati atrašanās vieta, kuru viņi ir ieguvuši, konkurējot ar citiem.

Veidojas nākamā taisnīguma izpratne, kuru var saukt par „Alibabu un 40 laupītājiem”. Laupītāju savstarpējās attiecībās vairs nav svarīgas vērtības, kuru viņiem ir ļoti daudz, un tas ļauj justies tiem kā brīvību ieguvušiem, savdabīgiem pārcilvēkiem. Jaunās kontroles iespējas viņiem ļauj ne tikai publiski izvairīties no savu viedokļu izteikšanas, bet arī iejusties no virtuālās pasaules reālajā pasaulē ieceļojušā datorspēlē. Vienīgais, kas laupītājus uztrauc, ir Aladīni, kuri bagātību alā, pārvarējuši pirmo sajūsmu par dārgumiem, sāk uzvesties iepriekš neparedzami un lien meklēt vecas, apsūbējušas mantas…

Taisnīguma jēdziens ne vienmēr ir attīstījies kā taisne vienā virzienā, vēsturisko notikumu rezultātā tas vairāk atgādina lauztu līniju. Viens no šādiem lūzuma punktiem notika gandrīz pirms 14 gadsimtiem.

Mekas pilsēta bija laba apmešanās vieta garajā tirdzniecības ceļā no dienvidu Arābijas uz Bizantijas un Romas impērijām. Tirdzniecības apjomiem kļūstot lielākiem, klaiņojošās beduīnu ciltis bija spiestas apgūt jaunu dzīvesveidu. Bagātākie tirgotāji sāka runāt persiešu valodā, aizmirstot dzimto arābu valodu. Par svētumu kļuva tirgus laukumi, uz kuriem pārcēlās dievnamos piekoptie rituāli. Sabiedrībā izteiktāka kļuva naudas vara, un arvien vairāk tika aizmirstas klejotāju cilšu paražas.

Tirgonis Muhameds, to redzēdams un saprazdams, nolēma atgādināt par paradumiem, kādos jau gadsimtiem ilgi dzīvoja kureišu ciltis. Pirmajā publiskajā uzstāšanās reizē Muhameds atgādināja, kāpēc sabiedrībai ir vajadzīgi cilvēki, kurus naudas vara uzskatīja par neveiksminiekiem un zaudētājiem. Šīs publiskās uzrunas turpinājās nākamos 23 gadus. Vēl pēc gadsimta arābu uzskatus par pieņemamu atzina tautas, kuras apdzīvoja teritoriju no Himalaju kalniem līdz pat Pireneju kalniem.

Lielas valsts izveide parasti saistās ar pārliecību par spēcīgas armijas pastāvēšanu. Tomēr noteicošākie toreiz bija uzskati, kas apmierināja visas šajā reģionā dzīvojošās tautas. Kā piemēru var minēt izpratni par miera jēdzienu.

Lai arhaiskās, konkurējušās ciltis viena otru neiznīcinātu, starp tām pastāvēja stingra vienošanās. Par katru nogalināto citas cilts cilvēku cietušajai ciltij bija atļauts nogalināt tikpat lielu vainīgās cilts cilvēku skaitu. Tas ļoti disciplinēja katru cilti un lika ar cieņu izturēties pret citiem. Šādi uzskati īpaši svarīgi bija skaitliski mazajām ciltīm, tāpēc tās ar prieku pieņēma ideju par lielas un vienotas valsts izveidi. Tām vairs nebija jābaidās no lielajiem kaimiņiem, jo likuma pārkāpšanas gadījumā visas pārējās ciltis apvienotos pret vainīgo cilti un tai draudētu iznīcība.

Islama reliģija izveidoja vienkāršus, tāpēc ļoti grūti apstrīdamus uzskatus, kuri veido sevī noslēgtu sistēmu. Kaut nedaudz izmainot kādu atsevišķu tās daļu, jaunums tik acīmredzami izmaina kopīgo loģisko struktūru, ka šī kļūda uzreiz kļūst saprotama pat vienkāršajam ticīgajam. Vienkāršums vienmēr ir drauds sarežģītībai, ja sarežģītākā sistēma nespēj apliecināt savu pārākumu. Ja kristietība joprojām turpinās uzskatīt sevi par taisnīguma taisnvirziena nesēju, kā to apstiprināja pagājušā gadsimta notikumi, tad tai visvairāk būtu jāuztraucas par taisnīguma jēdziena lūzumu mūsdienu sabiedrībā.

Vēl atšķirīgāki uzskati pastāvēja tālāk uz austrumiem – Tibetā. Līdz šim zināmajā pasaules vēsturē tā bija vienīgā valsts, kura gandrīz astoņus gadsimtus pastāvēja bez neviena karavīra. Karavīru vietā audzināja skolotājus, un ar šo garīgo spēku bija pietiekami, lai kaimiņu valstis neuzdrošinātos Tibetu pakļaut. Saskarsmē ar citu, ģeogrāfiski daudz attālāku kultūru valstiskā brīvība tika zaudēta, taču veids, kādā tas notika, joprojām piesaista daudzu kulturologu uzmanību.

Divas atšķirīgas kultūras radīja divas atšķirīgas izpratnes par cilvēku. Viena no tām uzskatīja, ka cilvēks ir līdzīgs traukam, kurš sevī uzņem zināšanas. Skolotāja uzdevums ir dot cilvēkam zināšanas, kuras palīdzētu skolniekam pašam rast atbildes uz jautājumiem, par kuriem viņš interesējas.

Otra uzskatīja, ka dialogs ir vārdu kauja, kurā uzvarētājs ir tas, kurš pasaka pēdējo vārdu. Sofisti iemācīja, kādā veidā iespējams pierādīt, ka melns ir balts un otrādi. Šo divu kultūru savstarpējā saskarē izveidojās katram savs priekšstats par otru. Vienam šķita, ka otrs atgādina lēzenu šķīvi, no kura zināšanas plūst projām, tāpēc nav vērts sarunāties ar viņu, bet otrs bija pārliecināts, ka sarunu biedrs vēl atrodas primitīvā attīstības stadijā.

Iespējams, ka vislabākais problēmas risinājums būtu izveidot jaunu stratēģisko datorspēli, kurā cilvēks nebūtu attēlots tikai kā ekonomiska vienība, kuras uzdevums ir strādāt, attīstīt zinātni un karot par derīgajiem izrakteņiem. Tomēr tas nav iespējams, jo paša cilvēka būtība ir daudz pārāka par tās attēlošanas iespējām. Fotogrāfija nekad neradīs jaunas idejas, atšķirībā no cilvēka.

Droši vien daudzi ar vieglu ironiju attiecas pret uzskatiem, kuri apkārt notiekošo saista ar nezināmas „neredzamās rokas” darbību. Diemžēl šādu piemēru ir pārāk daudz, lai būtu pārliecība, ka tā ir tikai izdoma. Tos var atrast arī Latvijas mērogā.

Latvijas Tautas fronte izveidoja gandrīz 20 nacionālās kultūras biedrības, kuras apvienojās asociācijā. Tā bija gatava parakstīt deklarāciju, kurā tika atzīts, ka latviešiem ir tiesības uz savu valodu, kultūru un vēsturi, jo šī ir vienīgā vieta pasaulē, kurā dzīvo latvieši. Neviens Tautas frontes politiķis neiebilda pret šiem uzskatiem, taču, nokļūstot pie varas, nobalsoja par divkopienu valsts izveidi. Tā bija ideja, par kuru neviens neuzņēmās atbildību, jo nebija neviena šīs idejas konkrēta nesēja.

1989. gada jūnijā LTF Domes valde izsludināja konkursu par Latvijas valsts turpmākās ekonomiskās attīstības idejām. Tajās ļoti pārliecinošs bija kopējais uzskats, ka esošajiem padomju spekulantiem nevajadzētu dot pārāk lielu ekonomisko brīvību. Viņu dabiskais ienaidnieks ir valsts, un, atļaujot tiem piekļuvi varas resursiem, Latvija kā valsts beigtu ātrāk pastāvēt, pirms tā vēl rastos. Negaidīti ātri un viegli šie uzskati pazuda, un bijušie spekulanti kļuva par vienīgo ekonomiskās attīstības virzītājspēku. Fundamentāli valsts attīstības lēmumi tika pieņemti, deputātiem individuāli paužot vienus uzskatus, bet kolektīvi balsojot par citiem.

Pirms ceturtdaļgadsimta politikā vēl izmantoja tādu jēdzienu kā neiejaukšanās citu valstu iekšējās lietās. Mūsdienās šo jēdzienu vairs nelieto, tāpēc katrai valstij ir pienākums paziņot savu viedokli par citu valsti. Tas ievērojami samazina pašas valsts iespējas. Ja mēs, piemēram, gribētu labot pagātnē pieļautās kļūdas, tad valstī būtu barikādes, un uz tām par latviešu tiesībām runātu svešā valodā. Pat pieņemot, ka izmaiņām piekristu visi un barikāžu nebūtu, visticamāk atkārtotos Bahreinas „pērļu revolūcijas” scenārijs.

Mēs jūtamies apdraudēti paši savā zemē un labprāt paši vēlētos lemt par savu likteni. Tieši tāpat jūtas arī citas tautas, kultūras un pat reliģijas, kuras to pašu vēlētos darīt viņu teritorijās. Ja mēs uzskatām, ka latviešiem ir tiesības par savu zemi lemt pašiem, tad tas pats ir jāattiecina arī uz citiem. Izprotot citus, viņi izpratīs arī mūs. Šķiet, ka mūsu uzdevums varētu būt stiprināt gara spēku un nepieļaut jebkādus starpnacionālus konfliktus.

Seko mums