Iesaki rakstu: 
Līdz šim visās Saeimās ir veidotas parlamentārās izmeklēšanas komisijas atsevišķu jautājumu noskaidrošanai. Par šādu komisiju izveidošanu bieži cīnās opozīcijas partijas, kas cer ar to palīdzību risināt sev svarīgus jautājumus. Opozīcijai Saeimā ir garantētas tiesības norādīt uz problēmām un izveidot izmeklēšanas komisiju neatkarīgi no tā, ko par to domā Saimas pozīcijas partijas. Parlamentārajai izmeklēšanas komisijai ir tiesības pārraudzīt izpildvaras darbību.
Ir skaidrs, ka Saeimas opozīcijas partijas izmanto šo iespēju un veido parlamentārās izmeklēšanas komisijas. Piemēram, iepriekšējā Saeimā tika izveidota parlamentārās izmeklēšanas komisija opozīcijas partijas “No sirds Latvijai” vadītājas Ingunas Sudrabas vadībā, kas izmeklēja tā saukto “oligarhu lietu”, - komisija tika izveidota pēc tam, kad žurnāls “Ir” publiskoja “Rīdzenes sarunas”, kurās tādi Latvijā pazīstami personāži kā Aivars Lembergs, Andris Šķēle un Ainārs Šlesers pārrunājuši ietekmes sfēru sadalīšanu dažādos uzņēmumos, medijos un politikā.
Atzīstot, ka ir bijušas parlamentārās izmeklēšanas komisijas, kas ir sniegušas vērā ņemamus secinājumus un priekšlikumus likumu uzlabošanai, arvien biežāk šīs komisijas kļūst diezgan bezjēdzīgas. Izņēmums nav arī šajā Saeimā izveidotā parlamentārā izmeklēšanas komisija OIK sistēmas izpētei. Par šādas komisijas izveidošanu aktīvi cīnījās partijas “Saskaņa” deputāts Ivars Zariņš un no Kaimiņa partijas saraksta ievēlētais Didzis Šmits. Arī pirms Saeimas vēlēšanām Zariņš un Šmits bija vieni no aktīvākajiem cīnītājiem pret OIK, un Kaimiņa partija solīja to atcelt uzreiz pēc ievēlēšanas Saeimā.
Ceturtdien Zariņš paziņoja, ka ir nolēmis pamest darbu parlamentārajā izmeklēšanas komisijā. Viņa vietā tika iecelts Jānis Ādamsons, kurš ir darbojies jau vairākās parlamentārās izmeklēšanas komisijās un ir uzskatāms par veterānu šajā jomā. Visvairāk atmiņā ir palikusi izmeklēšanas komisija, kurā Ādamsons izmeklēja pedofilijas skandālu (2003.gadā Ādamsons paziņoja, ka vairākas amatpersonas, piemēram, Andris Šķēle, Valdis Birkavs un Andrejs Sončiks ir saistīti ar pedofilijas lietu).
Zariņam traucējot tas, ka par komisijas vadītāju ir iecelta Ieva Krapāne no Kaimiņa partijas. Vēl Zariņam nav paticis, ka komisijā gatavojās strādāt Arvils Ašeradens no “Jaunās Vienotības”, kurš gan arī vēlāk atkāpās no darba šajā komisijā. Viņa vietā tika iecelts Atis Lejiņš.
Šie Zariņa argumenti izklausās diezgan dīvaini un pat smieklīgi. Nav īsti skaidrs, kāpēc Zariņš bija iedomājies, ka tieši viņam ir jākļūst par izmeklēšanas komisijas vadītāju. Kā piektajā klasē skan Zariņa paziņojums, ka pēc tam, kad par komisijas vadītāju tika ievēlēta Krapāne, viņš esot sapratis, ka nevienam neesot vajadzīga viņa kompetence un pieredze. Citiem vārdiem sakot, mazais Pēterītis apvainojās uz Anniņu, kura atņēma viņam spainīti un lāpstiņu smilšu kastē.
Nav skaidrs, kāpēc Zariņš uzskata, ka viņš savu kompetenci un pieredzi nevarētu izmantot, turpinot darbu izmeklēšanas komisijā. Viņam neviens neliegtu izmantot izmeklēšanas komisijām paredzētās pilnvaras sev interesējošu jautājumu noskaidrošanai un amatpersonu iztaujāšanai. Neviens neliedz Zariņam apšaubīt vai nepiekrist komisijas slēdzienam, ja viņa viedoklis būtu atšķirīgs no tā – Zariņam ir visas iespējas publicēt atsevišķi savu viedokli par komisijā veikto izmeklēšanu un tās secinājumiem (starp citu, šāda prakse bieži bija vērojama arī iepriekšējās Saeimās veidoto izmeklēšanas komisiju darbībā, kad atsevišķi deputāti publicēja atšķirīgus vērtējumus).
Jau iepriekš savu neapmierinātību par nevirzīšanu parlamentārās izmeklēšanas komisijā izteica Didzis Šmits, kurš šī iemesla dēļ paziņoja par izstāšanos no Kaimiņa partijas frakcijas. Šmita vēlēšanās iesaistīties parlamentārajā izmeklēšanas komisijā izskatās vismaz liekulīga. Viņam tika piedāvāts ekonomikas ministra portfelis Krišjāņa Kariņa valdībā, un šajā amatā Šmits varētu pierādīt savus patiesos nodomus cīņā pret OIK. Tā vietā Šmits pēkšņi paziņoja, ka Kariņš viņam neļauj cīnīties pret OIK un tāpēc viņš nevarot būt ekonomikas ministrs. Līdz ar to nav īsti skaidrs, ko tad Šmits gribēja darīt parlamentārajā izmeklēšanas komisijā, ja jau pat ekonomikas ministra amats viņam nebija īsti labs cīņai pret OIK.
Saeimas sēdē debatēs par šīs komisijas veidošanu Zariņam un Šmitam pievienojās arī no Kaimiņa partijas un frakcijas izmestais Aldis Gobzems, kurš apsūdzēja savus bijušos frakcijas biedrus bezmaz visos pasaules grēkos. Arvien biežāk ne tikai Zariņš, Šmits un Gobzems, bet arī citi “Saskaņas” deputāti runā par cīņu pret “Jauno Vienotību”, kas esot vainīga visās nepatikšanās Latvijā. Tiesa, šie deputāti neizmanto pat tās tiesības, kas viņiem ir dotas darbībai parlamentāro izmeklēšanas komisiju ietvaros.
Ir redzams, ka Zariņam un Šmitam daudz svarīgāka par OIK problēmas risināšanu ir vienkārši bļaustīšanās par slikto “Jauno Vienotību” un citiem ļaunajiem spēkiem, kas viņiem neļaujot atcelt OIK un sakārtot šo jomu pēc viņu ieskatiem. Paradoksālā kārtā “Saskaņas” un viņu satelītu retorika no citām partijām ir atgriezusies pirmsvēlēšanu kampaņas laikos, kad tika izmantoti tieši tādi paši saukļi un izkliegti līdzīgi lozungi. Var tikai stādīties priekšā, kas Latviju sagaidītu gadījumā, ja “Saskaņa” kopā ar Kaimiņa partiju būtu ieguvusi vismaz 51% vēlēšanās un būtu izveidojusi valdību. Vismaz nebeidzama jautrība tad būtu garantēta.
Bēdīgākais visā šajā stāstā ir tas, ka Zariņš kopā ar “Saskaņu” un saviem domubiedriem, piemēram, Šmitu un Gobzemu turpina graut Saeimas imidžu un mazināt ticību Saeimas spējai darboties konstruktīvi un loģiski. Ar šādu ampelēšanos parlamentārajā izmeklēšanas komisijā Saeima tiek padarīta smieklīga un vāja, arvien mazāk iedzīvotāju pozitīvi vērtē tās darbu.
Iespējams, ka loģiskākais tikko izveidotās parlamentārās izmeklēšanas komisijas lēmums būtu pašlikvidēties, atzīstot, ka tā tika izveidota atsevišķu deputātu populistisko ambīciju dēļ. Pēc notikušajām kaislībām tās izveidošanas laikā tāpat maz kurš ticēs, ka komisija darbojas konstruktīvi un tās darbības rezultāti būs lietderīgi un vērā ņemami OIK situācijas uzlabošanā. Jebkurā gadījumā ir skaidrs, ka šai komisijai nav gaidāmas vieglas dienas un tās darbībai tiks pievērsta pastiprināta uzmanība.
Seko mums 
Centrālajai vēlēšanu komisijai (turpmāk - CVK) ir rakstiski jāatvainojas Aivaram Lembergam par liegumu balsot pašvaldību vēlēšanās, - tā nolēmusi tiesa.
Jau divus gadus publiskajā telpā aktualizēts jautājums par nakts trokšņiem un regulējuma caurumiem, kas liedz rast reālus risinājumus šai problēmai. Tiek rīkotas arvien jaunas darba grupas, rakstīti informatīvie ziņojumi, atzinumi, atbildes iedzīvotājiem un biedrībām, tikmēr ar risinājumiem joprojām neviens nesteidzas.
Kā top Latvijas Televīzijas (LTV) sižeti? Kāds ir viņu uzmanības fokuss? Divi piemēri.
Brīvdienu maģija – izlasīt kādu grāmatu. Beidzot izlasīju “Iznireļus” - paldies Lato Lapsam: obligātā lasāmviela tiem, kas interesējas par politiku un procesiem Latvijā.
Latvijas Televīzijas (LTV) lēmums nerīkot priekšvēlēšanu debates krievu valodā sabiedrisko mediju portālā rus.lsm ir skaista dāvana Rosļikovam un politiskajām partijām, kuras koncentrējas uz to, lai savus vēlētājus pamatā uzrunātu krievu valodā. Tieši šīs partijas būs lielākie ieguvēji.
Mēs uzskatām, ka aizliegums lietot Latvijas mazākumtautību valodas politiskās diskusijās neveicinātu ne piederības sajūtu Latvijai, ne vārda brīvību, ne mūsu valsts demokrātisko iekārtu.
Pēdējā pusgada laikā Latvijas politiskā vide, sabiedriskie mēdiji, sociālie mediji un portāli pārlieku bieži un radikāli ieņem konservatīvu vai pat negatīvu nostāju klimata izmaiņu apturēšanas un dabas daudzveidības saglabāšanas jautājumos. Pat brīdī, kad Latvijas Satversmes tiesa pieņēma vēsturisko un viedo spriedumu, ar kuru atcelta norma par mazāka caurmēra koku ciršanu, politiskajā retorikā un mediju slejās skanēja tikai apšaubāmu mežcirtēju asociāciju viedoklis, ka šie nepadošoties un darīšot visu, lai Latviju pārvērstu par izcirtumu (varbūt ne gluži šādiem vārdiem, bet šādu ideju).
