Ar seklām masu ziņām vien nepietiks, jeb ASV un Krievijas kašķi

Iesaki rakstu:

Visu priekšā pašlaik norisinās Ukrainas pilsoņu karš, par kuru oficiālais viedoklis lielākajā daļā, bet ne visos Rietumos ir tāds, ka tauta tīkoja pēc demokrātijas, sacēlās un gāza Kremļa prezidentu, kā rezultātā krievs to nespēja pieņemt, okupēja Krimu un nu grib paņemt visu krieviski runājošo daļu Ukrainas, sūtot iekšā ieročus un zaldātus Donbasā.

Tad ir oficiālais Krievijas viedoklis: caur SVF un citām rietumu institūcijām finansētas grupas ar lielu ASV līdzdalību sarīkojušas masu protestus, gāzušas likumīgi ievēlētu prezidentu, tādējādi pie varas laižot radikālus nacionālistus, kā rezultātā krieviski runājošā daļa pieprasījusi atdalīšanos no Ukrainas, dēļ kā Porošenko uzsācis tā saukto “pretterorisma operāciju”.

No oficiālā Rietumu viedokļa stipri atšķiras Vācijas, Austrijas paustais, arī ASV šie viedokļi ir visdažādākie, kā ierasts.

Tie ir viegli saprotami viedokļi un uzskatu kopums, kuri attiecīgi sabiedrības vairākumam ļauj “saprast” un pieņemt notiekošo.

Pat pēc pirmajiem soļiem “zaķa alā” aina ir visai līdzīga, tomēr tā sāk atšķirties no masu pieņemtā viedokļa, kur visam jābūt melnam vai baltam. Šeit nu jau ir runa par gan ASV, gan Krievijas interesēm Eiropā.

Pēdējos gados ASV strauji zaudē naftas importējošas valsts statusu, jo pašās ASV ir ievērojami resursi – gan nafta, gan gāze. Būtiska problēma šajā sakarā ir tāda, ka Savienotajām valstīm nav noieta tirgu, uz kuriem eksportēt, jo gadu desmitiem tās bijušas tendētas teju vai simtprocentīgi uz energoresursu importu. Tajā pašā laikā Krievijai pieder ievērojama tirgus daļa Eiropā.

Un te var atsaukt atmiņā dažas būtiskas norises, kas pierāda ASV ieinteresētību iegūt tirgus Eiropā – jau neilgi pēc faktiska Ukrainas konflikta eskalācijas virknei valstu tika piedāvāts importēt sašķidrināto gāzi no ASV. Tāpat Bulgārija pēc ASV republikāņu senatoru viesošanās pēkšņi pārtrauca vada South stream turpmāku virzību (minētais vads ved caur melno jūru, gar Krimu caur Bulgāriju, daļu Balkānu, apejot Ukrainu). Pagaidām “trumpji” šajā ziņā pieder Krievijai, jo ASV nav nedz atbilstošas infrastruktūras, nedz arī attiecīgajām valstīm ir līdzekļu to visu izbūvēt.

Tā, protams, ekonomiskā puse, bet joprojām pavisam virspusējs konfliktu cēlonis - vēl tālāk sākas pati interesantākā daļa, par kuru medijos vien pa retam kaut kas pavīd, jo sevišķi reti latviešu, un tā ir saistīta ar ASV dolāra kā pasaules rezerves valūtas statusu.

Jau gadiem ilgi sakarā ar ASV milzu parādu, kā arī ne visai iepriecinošajām ekonomiskajām prognozēm, kas skārušas veselu lērumu Eiropas valstu, lielo baņķieru, biržu spekulāciju aprindās tiek skarta tēma par jaunas pasaules rezerves valūtas nepieciešamību.

Ķīna visnotaļ aktīvi šādā statusā cer pacelt juaņu. Arī nesen starp Krieviju un Ķīnu noslēgtais darījums paredz vairs savstarpēji rēķinus nekārtot ASV dolāros, bet gan juaņās. Kopumā pēdējos gados virkne lielu resursu eksportētāju rēķinos vairs neizmanto ASV dolārus, ieskaitot Irānu, Venecuēlu. Tāpat lielākie Krievijas energoresursus eksportējošie uzņēmumi spēruši soļus, lai pakāpeniski atteiktos no ASV dolāra izmantošanas. Minētās valstis un valstu grupas to dēvē par “ASV hegemonijas beigām” vai cīņu ar to.

Tāpat tā sauktās BRICS valstis arī veido savu “valūtas fonda” variantu, kur galvenā valūta ir tā pati Ķīnas juaņa. Šā vai tā – pagaidām juaņa no rezerves valūtas statusa ir visnotaļ tālu, kopumā valūtas tirgos ārpusē tā figurē maz, tiesa gan – ar pieaugošu tendenci.

Tas noved pie spekulācijas: ja Ukrainas konfliktu turpināt ir ASV interesēs, tad tāpēc, ka ar laiku tomēr ir iespējas iegūt daļu Eiropas energoresursu tirgus un nostiprināt savu interešu atbalstu gan starp jaunajiem, gan vecajiem sabiedrotajiem (Baltijā tas labi redzams), ja Krievijas interesēs, tad, lai panāktu maksimālu norobežošanos no Rietumu tautsaimniecības, ja tai draud krahs.

Vēl kāds populārs viedoklis ir kodolieroči un tas, ka ASV līdz ar pretraķešu aizsardzības izvietošanu Polijā izjaukušas līdzsvaru, kas nozīmē to, ka ASV ir spēja dot triecienus Krievijai, kamēr Krievija zaudē spējas atbildēt ar to pašu, jo, līdzko Krievija izšautu savas starpkontinentālās raķetes, lai dotu atbildes triecienu, tās tiktu notriektas virs Polijas. Tas tehniski pārkāpj virkni vienošanos starp ASV un Krieviju, kur pretraķešu sistēmas drīkst tikt izvietotas tikai vienā vietā katrā no lielvalstīm. Ja šie viedokļi ir patiesi, tad tas arī pārkāpj starpvalstu līgumu, ko var nodēvēt par “savstarpējo iznīcināšanos”, kas radīts ar mērķi vispār nepieļaut liela mēroga konfliktus, respektīvi – Pasaules karus kopumā, jo jebkurš kodolieroču trieciens citai valstij nozīmētu savstarpējus kodolieroču triecienus visiem.

Atbildot uz Polijā izvietoto pretraķešu sistēmu, Krievija Kaļiņingradas apgabalā izvietoja Iskander tipa raķešu sistēmas. Tehniski “par” izvietoto pretraķešu sistēmu ASV labā Polijā izvietotās sistēmas runā tādā ziņā, ka Polija nav ASV štats, nedz arī “uz papīra” tāda sistēma izvietota, lai tiktu kādā veidā vērsta, lai samazinātu Krievijas kodolieroču arsenāla iespējas, bet tīri fiziski, tāda sistēma tās mazina.

Un pavisam tālāk sākas jau tā informatīvā sfēra, kurā ir liela putra starp tiem, kas apgalvo, ka kapitālisms kā tāds jau sasniedzis savu robežu, ka tas pēkšņi var pārstāt funkcionēt, ka tas mijas ar strauji pieaugošo ienākumu nevienlīdzību. Daļēji tādi uzskati balstās uz to, ka tiek ražots daudz vairāk, nekā tiek patērēts, ka gan Francijā, gan Vācijā, gan Lielbritānijā šobrīd ir nekustamo īpašumu burbuļi un tā tālāk, nemaz nerunājot par reāli esošajām ekonomiskajām problēmām un gaužām lēno izaugsmi, ka pat pirmo reizi vēsturē centrālā banka ir spiesta ieviest negatīvu noguldījumu likmi. Kas no tā ir patiess, to rādīs laiks, tikmēr sabiedrībai būs vien melnais un baltais, zīmēs ķiņķēziņus, Hitlera ūsas gan vienam gan otram lielvalstu līderim un bravūrīgi, uz seklām emocijām balstīti, vicinās dūres.

Seko mums