Ārlietu ministrija pieprasa Latvijas Institūtam paskaidrot "vēstules par rasismu" publiskošanu

Iesaki rakstu:

Šo vēstuli Latvijas Institūts bija nodevis ziņu aģentūrai LETA, kura pirmdien par to informēja šādi: "Latvijas Institūts saņēmis vēstuli no kāda ASV pilsoņa, kurš norāda - kaut arī ir dzīvojis ASV, Āfrikā un Eiropā, tik daudz rasisma un aizspriedumu kā Latvijā viņš neesot pieredzējis nekur citur.

Vēstulē minēts, ka, ņemot vērā lielo diplomātu skaitu, Rīgas iedzīvotāji varētu būt pieraduši saskarties ar dažādiem cilvēkiem, taču nereti gan latvieši, gan krievi, pat neesot alkohola reibumā, uzvedoties tā, "it kā redzētu no zooloģiskā dārza izbēgušu dzīvnieku".

Kā uzskata vēstules autors, lai arī Latvijas Institūts uz ārpusi rada Latvijas kā demokrātiskas valsts tēlu un ārlietu resora darbinieki ir atvērti "citādiem cilvēkiem", taču Latvija kopumā tāda neesot, un viņš būšot patīkami pārsteigts, kad tā tāda kļūs, piebilstot, ka, iespējams, svarīga ir sabiedrības izglītošana.

"Es domāju, tam ir liela saistība ar izglītību par citām tautām un to atklāšanu. Bailēm zaudēt latviešu kultūras "tīrību" arī var būt sava loma, un cilvēki, kuri nav latvieši (etniskie), bieži var šķist kā tādi, kas var apdraudēt lepno un mazo nāciju," teikts vēstulē."

Saskaņā ar nolikumu Latvijas Institūts piedalās Latvijas tēla politikas veidošanā un koordinē tās īstenošanu, rada valsts pārvaldes, pašvaldību, privāto struktūru un privātpersonu (ekspertu), kā arī nevalstisko organizāciju partnerības kontakttīklu Latvijas pozitīvas starptautiskās atpazīstamības veicināšanai, kā arī organizē Latvijas tēla popularizēšanas pasākumus ārvalstīs un Latvijā.

Tā uzdevumi ir - sagatavot un izplatīt informāciju par Latviju kopumā, kā arī par atsevišķām ar Latvijas valsti, zemi un tautu saistītām jomām, tajā skaitā sagatavot un izplatīt informatīvos materiālus par Latviju, veidot un uzturēt Latvijas oficiālo portālu ārvalstu auditorijām, sniegt informāciju un konsultācijas par institūta kompetencē esošajiem jautājumiem, atbilstoši kompetencei īstenot nacionālus un starptautiskus projektus un sadarboties ar valsts un pašvaldību institūcijām, nevalstiskajām organizācijām, fiziskajām un juridiskajām personām.

Latvijas tēlam viennozīmīgi negatīvas informācijas izplatīšana gan neatbilst ne kādam no šiem uzdevumiem, ne arī tā galvenajam mērķim - "Latvijas pozitīvas starptautiskas atpazīstamības veicināšanai, veidojot konkurētspējīgu valsts identitāti".

Turklāt, kā Pietiek noskaidroja Latvijas Institūtā, runa ir nevis par kādu detalizētu, argumentētu vēstījumu, ko iestāde saņēmusi un nolēmusi publisko tajā minēto faktu kopsavilkumu, bet gan deviņas rindiņas gara angļu valodā rakstīta elektroniskā pasta vēstule, ko autors lūdzis nodot iestādes direktorei Karinai Pētersonei (attēlā).

Pietiek šodien publisko gan Latvijas Institūta skaidrojumus par šo gadījumu, gan arī pašas vēstules tekstu. Uz jautājumiem, kādu tieši iemeslu dēļ Latvijas Institūts uzskatīja par nepieciešamu publiskot savu versiju par šo vēstuli un kā šīs vēstules versijas publiskošana saskan ar normatīvajos aktos noteiktajiem Latvijas Institūta pienākumiem un funkcijām, iestādes pilns skaidrojums bija šāds:

"Uzreiz jāakcentē, ka Latvijas Institūts nepubliskoja „savu versiju” par šo vēstuli, bet gan tās tekstu (iepriekš vienojoties ar autoru) nodeva ziņu aģentūrai LETA.

Saistībā ar jau attiecīgi tālāk plašsaziņas līdzekļos izplatīto ziņu par ASV pilsoņa sūtīto vēstuli Latvijas Institūtam, vēlamies norādīt, ka Latvijas Institūts izlēma publicēt šo vēstuli (saņemot autora piekrišanu), lai aizsāktu diskusiju sabiedrībā par iespējamiem latentā rasisma draudiem Latvijas starptautiskajam tēlam. Tā kā Ministru kabineta pērn februārī apstiprinātajā Latvijas institūta nolikumā ir teikts, ka tā funkcija ir „piedalīties Latvijas tēla politikas veidošanā un koordinēt tās īstenošanu”, uzskatījām, ka būtu vērtīgi rosināt iedzīvotāju aizdomāšanos par to, kā sabiedrības attieksme pret ārzemniekiem ietekmē mūsu valsts uztveri ārpus tās robežām. Tas ir mūsu kā valsts pārvaldes un Latvijas tēla koordinējošās iestādes morālais pienākums runāt arī par neērtām lietām, kas var tai kaitēt. Protams, daudzi teiks, ka ir citas lietas, kas tēlu ietekmē vairāk, taču ekonomisko situāciju/nepilsoņu tiesības/atceres datumus u.tml. Latvijas Institūts nevar ietekmēt, tomēr rosināt sarunu par sabiedrības attieksmi, piemēram, pret cilvēkiem, kuri ir atšķirīgi, varam.

Vēl jo vairāk šo tēmu aktualizēja nesenā diskusija ziņu portālos par Latviju kā tūristiem nedraudzīgu valsti. Turklāt diemžēl, iepazīstoties ar rezonansi, kas radusies šai publikācijai ziņu portālos, jāatzīst, ka ziņas komentāru saturs liecina, ka satraukumam par naidpilnām saziņas un izteiksmes formām, kaut arī anonīmām, ir pamats.

Publikācijas mērķis nekādā gadījumā nebija nomelnot Latviju, bet gluži otrādi – stiprināt Latvijas kā demokrātiskas valsts vērtības, neklusējot par iespējamām problēmām sabiedrībā, kas var to sašķelt. Tas netieši noteikts arī Latvijas Institūta nolikumā, kur teikts, ka tas „sagatavo un izplata informāciju par Latviju kopumā, kā arī par atsevišķām ar Latvijas valsti, zemi un tautu saistītām jomām” un tā tiesības ir „publicēt informatīvos materiālus un sniegt informāciju plašsaziņas līdzekļos par institūta kompetencē esošajiem jautājumiem”.

Atbilstoši Latvijas Institūta Konsultatīvajā padomē notikušajai diskusijai par to, kā Latvijas Institūts varētu veicināt iekšējo diskusiju norisi Latvijas sabiedrībā un celt Latvijas iedzīvotāju pašapziņu, Latvijas Institūts ir rīkojis publiskas diskusijas un vairāk vai mazāk regulāri izsūtījis preses relīzes par norisēm un parādībām Latvijas sabiedrībā, kuras vai nu liecina, ka Latvijas cilvēkiem būtu pamats lepoties ar savu sasniegto, vai arī tieši pretēji, būtu jāpārdomā atsevišķi rīcības aspekti, kuri rada valsts tēlam nelabvēlīgu skanējumu. Šajās diskusijās un relīzēs Latvijas Institūts ir aicinājis sabiedrību iesaistīties diskusijā un pārdomāt, kā lietas varētu vērst uz labu.

Tādas diskusijas un relīzes ir bijušas gan par Latvijai jūtīgu norišu atspoguļojumu vietnē Wikipedia, t.sk. par 16. marta notikumiem, par to, kādu atspoguļojumu vietnes latviešu un krievu valodas versijā attiecīgi gūst Latvijas kultūras personības (teksts par O.Kroderu krieviski ir vairākkārt apjomīgāks par tā latviešu versiju), diskusijas un preses konference par valodas referendumu, par sabiedrības integrācijas veiksmēm vai neveiksmēm šī referenduma sakarā, par nepieciešamību Latvijas Institūtam attīstīt vēstījumu kanālu krieviski, par to, kas būtu jāmaina, lai Latvija kļūtu tūristiem draudzīgāka valsts u.t.t."

Savukārt uz jautājumu, kāpēc Latvijas Institūts nepublisko citas tā saņemtās vēstules, iestādes skaidrojums bija: "Neraugoties uz interneta komentāru minējumiem, minētā vēstule nav „pasūtījuma raksts”, „Vašingtonas pirksts” vai kāda cita pārdabiska parādība. Šo vēstuli saņēmām kā atbildi publikācijai, kurā Latvijas Institūts runāja par Latviju kā vislabākajām demokrātijas tradīcijām atbilstošu un atbalstošu valsti. Konkrēto vēstuli publicējām, jo šī bija pirmā reize, kad mūs kāds uzrunāja šādā, rasisma jautājumā.

Kopumā Latvijas Institūts, kā Jūs pareizi pieņemat, saņem daudz dažāda satura vēstuļu, pārsvarā par minoritāšu jautājumiem, par nabadzību, nepilsoņiem, 16.martu, vēstures jautājumiem kopumā u.tml. Uz tām gatavojam korektas, uz faktiem balstītas un valsts politiku skaidrojošas atbildes. Tiesa, sabiedrībai šo vēstuļu publicēšana nekādu pienesumu neradītu, tāpēc to nedarām, jo lieka piesātināšana ar jau zināmu informāciju arī nav nepieciešama, turklāt ne vienmēr būtu iespējama saskaņošana par to publicēšanu ar to autoriem."

Pilns vēstules teksts angliski ir šāds:

"In regards to your well written piece "February of reflection or How Latvia became the best democracy in the World". I must say that as an American Citizen (with dark skin and black hair [my Father was a third generation Mexican-American]) living in Latvia I've experienced more racism and prejudice than I have in any other country I've been to or lived in. I've lived throughout Africa and Europe growing up. I have never had to deal with such behavior before (except for 2 instances while in America), as I have had in Latvia. You'd think that in Riga (where there are some diplomats) Latvians and ethnic Russians have seen people that aren't fully Anglo, but some often (even without alcohol) act as if they've seen an animal escape a zoo.

So, you and some of your colleagues may be "open to other people...", but Latvia isn't and I'll be surprised when it is."

Seko mums