Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Rīt būs bēres. Es apglabāšu savu vecāko dēlu. Viņš šķīrās no šīs dzīves, divas nedēļas nenodzīvojis līdz savai divdesmit trešajai dzimšanas dienai. Iepriekšējam, kurš mira, bija vien trīspadsmit...

Šis raksts atšķirībā no iepriekšējām trijām “Ārprāta anatomijām” būs īss. Jā kādam interesē traģisko notikumu sākums, var atrast šos rakstus internetā ar nosaukumiem:

“Ārprāta anatomija jeb Kā Latvijā darbojas importētie likumi”,

“Ārprāta anatomija 2 jeb Tiesu terors”,

“Ārprāta anatomija 3 jeb Drūmā jubileja”

Iepriekšējais raksts beidzās ar vārdiem “...dzīvosim – redzēsim”. Un nu nezināmā nākotne ir kļuvusi par realitāti.

Es zaudēju tiesas visās instancēs. Manas pārsūdzības netika pieņemtas vai tika noraidītas gan Zemgales apgabaltiesā, gan LR Augstākajā tiesā, gan no LR prezidenta, gan no LR Ģenerālprokuratūras, gan no LR Tiesībsarga biroja.

Manai izraidīšanai no personīgās mājas, kuplās ģimenes un saimniecības ir šādas sekas.

Četrus mēnešus pēc izlikšanas, tumšā rudens vakarā aizgāja bojā trīspadsmitgadīgais dēls. Es nedrīkstēju savā mājā būt un pieskatīt bērnus, bet māte – negribēja. Šajā brīdī viņa, kā jau mūziķe, “realizēja savu talantu”.

Tas gan, kā tagad redzams, ir tikai viens no talantiem. Otrs – ģimeņu ārdīšanas un slepkavas “talants”. Un velti daudzajās tiesās es vērsu tiesneses I.Silickas, bāriņtiesas priekšsēdētājas I.Daukštes un daudzu jo daudzu citu amatpersonu uzmanību uz to, ka bērni ir nepieskatīti, ka māte nevar vienlaicīgi atrasties divās vietās – koncertos, tusiņos un mājās. Jo izklaidē, pašdarbības kolektīvos un mūzikas skolās strādājošo darbs un pasākumi galvenokārt notiek vakaros. Koncerti ar neskaitāmajiem pašdarbības ansambļiem – brīvdienās.

Kad viņa bija mājās, bērni – skolā; kad bērni vakaros un brīvdienās bija mājās, viņa – prom. Velti bija mani mēģinājumi vērst amatpersonu uzmanību uz, citēju: “Ir noziegums uzticēt bērnu audzināšanu un aprūpi sievietei, kura likusi saviem mazgadīgajiem bērniem nosist slimo kaķi un ar pneimatisko šauteni apšaut slimās vistas.”

Veltīgi es vērsu viņu uzmanību uz dramatiskajām personības izmaiņām viņu mīļotās diriģentes personā pēc ārstēšanās psihiatriskajā slimnīcā. Viss bija veltīgi – visas pagasta un novada administrācijas dāmas stāvēja par savu “talantīgo” ansambļu un koru vadītāju “kā mūris”. Mana balss bija kā “saucēja balss tuksnesī”...

Arī pēc pirmās nāves ģimenē amatpersonu un dziedātāju acīs viņa turpināja būt par “nabaga cietēju” un pozitīvo tēlu – tuvāko pagastu kultūras dzīves spodrinātāju, bet es – par despotu, apspiedēju un varmāku. Ko vieni paši mājās dara četri atstātie nepilngadīgie bērni, neinteresēja nevienu. Pārsteidzoši, jo šajos kolektīvos, pārsvarā, darbojas sievietes, no kurām daudzas pašas ir mātes.

Vecākā dēla traģēdija aizsākās jau agrāk, kad notika mātes dramatiskā personības maiņa pēc ārstēšanās psihiatriskajā slimnīcā, bet viņš salūza, šķiet, kad viņa acu priekšā satiksmes negadījumā aizgāja bojā brālis. Valsts nekavējās izmantot iespēju iekasēt naudiņu un uzlika viņam naudas sodu 300 Eur.

Faktiski tur, uz ceļa bija visi četri brāļi, bet uzlikt sodu varēja tikai vienam. Jo no četriem viens bija miris, divi – nepilngadīgi. Bet vecākajam pirms diviem mēnešiem palika astoņpadsmit. Re – vainīgais rokā!

Kādas sekas tas var atstāt uz jūtīgā jaunieša psihi, nevienu no valsts amatpersonām neinteresēja. Galvenais – lai vērdiņi ripo. Tā klāt pie smagā psiholoģiskā trieciena par brāļa nāvi acu priekšā pievienojās apsūdzība. Un jaunieša psihe salūza.

Iespējams, ja viņam laikus tiktu sniegta kvalificēta palīdzība, rītdienas bēres izpaliktu. Bet netika... Māte no sabiedrības slēpa problēmas ar bērniem. Un saprotams – vajadzēja spodrināt savu tēlu sabiedrības, pagasta administrācijas, dziedātāju un tiesas acīs. Bet dēla saslimšana pēc tēva izraidīšanas neiederējās scenārijā.

Tā par dēla pirmo pašnāvības mēģinājumu, kurš notika pirms diviem gadiem, divus gadus pēc manas nošķiršanas no ģimenes un mājokļa, es uzzināju no viņa paša krietni vēlāk. Nākošajos gados viņam bieži bija vajadzīga mediķu palīdzība, bet nevienu, dzirdiet,- NEVIENU! - reizi māte neizsauca ātro medicīnisko palīdzību vai pati nenogādāja dēlu slimnīcā.

Kad dēla mentālā veselība pasliktinājās tik tālu, ka viņam zuda darbaspējas un tika piešķirta invaliditāte, tā vietā, lai sirsnīgā ģimenes atmosfērā atlabtu, viņam bija jāiztur nežēlīgs spiediens un pārmetumi no mātes puses par to, ka viņš nestrādā, bet ēd viņas nopirktos pārtikas produktus.

Pie sevis es dēlu paņemt nevarēju, jo pats biju palicis bez mājām.

Es biju tas, kurš viņu atrada. Un man ir viņa telefons, kurā ir saglabājušās īsziņas, kuru teksts ir “...tevi vēl met ārā no mājām?”.

Es zinu, ka neviena Latvijas tiesa neņems vērā šādu ierakstu. Tas skaitīsies “nelikumīgi iegūts pierādījums”...Tieši tāpat kā pirms gadiem tika atmesti sarunu ieraksti, kuri deva priekšstatu par sievietes – dēmona mentālo stāvokli un uzvedību mājās. Un murgs turpināsies...

Salīdzinot ar divu manu dēlu nāvi, visas pārējās dramatiskās “nošķiršanas” no ģimenes sekas ir maznozīmīgas, bet tomēr pieminēšu, ka ilggadējais stress ir iedragājis mana organisma imūnsistēmu un pēc vairāku smagu slimību, tajā skaitā vēža, pārslimošanas novedis līdz otrās grupas invaliditātei.

Par tādiem sīkumiem kā pusmūžu celtās un iekārtotās saimniecības izputināšanu un iztirgošanu dažu gadu laikā, izmantojot manu piespiedu prombūtni, pat var nerunāt. Interesants ir fakts, ka tā turpinās arī pēc mūsu laulības šķiršanas. Bet tie ir sīkumi... Tāpat kā manas vairākkārtējās kriminālsodāmības, kuras visas ir par vienu pantu - “tiesas lēmuma nepildīšana”. Par to, ka uzdrošinājos ierasties savā mājā, satikt savus bērnus, parūpēties par tehniku...

Pirms četriem gadiem es atstāju mājas, kurās dzīvoja četri veseli bērni. Viņiem bija tēvs un māte. Tagad no bērniem palikuši divi...

Mani vairs neinteresē mana reputācija. Pat pretēji – es redzu, ka mūsu sabiedrībā nereti vien zemisku un nožēlojamu cilvēku, piemēram, pērkamu vai netaisnīgu tiesnešu priekšā ir jāpieceļas, bet godīgums, patiesums un taisnīgums vairs nav vērtība, dažreiz tas pat tiek izsmiets. Acīmredzami notiek sabiedrības morāles, modeļa un vērtību degradācija. Es redzu, ka ar saviem tradicionālajiem uzskatiem par ģimeni, bērniem, mātes un tēva, sievas un vīra lomu, es arvien vairāk šeit neiederos. Bet lai...

Es tomēr ticu, ka ir vērts cīnīties par patiesību, ideāliem, harmoniju un laimi. Pat, ja es piebiedrošos saviem aizgājušajiem dēliem, un tas agri vai vēlu notiks, būšu izdarījis visu, lai atlikušie divi dēli dzīvotu tīrākā, godīgākā, dievbijīgākā un - attiecīgi – laimīgākā sabiedrībā.

Lai mums izdodas!

P.S.Sieviete – dēmons ir mainījusi uzvārdu. Tagad viņa ir šķīrusies no manis, paņēmusi atpakaļ sava iepriekšējā vīra uzvārdu, dzīvo man izkrāptajā mājā ar citu vīrieti, un pie tam vēl pielikusi sev vēl otru vārdu. Ģimenes bildēs ar šķērēm nogriezusi savu attēlu no bērnu attēliem. Jo viņi ir mani dēli, viņiem ir mans uzvārds...

Rīt – bēres. Vai šajā sāgā pēdējās? Tas atkarīgs no tiesībsargājošām institūcijām un no jums. Neesiet vienaldzīgi.

Es izdarīju visu, ko spēju...

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Dažas atziņas pēc NATO valstu un valdību vadītāju sanāksmes

Foto1. Lai gan tā bija spriedzes pilna, tomēr tālu no Pastardienas. 2. Tajā pieņemtie lēmumi objektīvi nostiprina NATO militārās spējas un atbilst mūsu drošības interesēm. 3. Sen nebiju redzējis tādu vienprātību saistībā ar draudu un risku vērtējumu, tostarp Krievijas rīcības kontekstā.
Lasīt visu...

21

Civilizācijas norieta enciklopēdija: mantojums

FotoĻoti izplatīts ir viedoklis par antīkās kultūras turpināšanos eiropeiskajā jeb Rietumu kultūrā. Par Rietumu kultūras sākotni un pamatu uzskata antīko kultūru. Tāds viedoklis dominē vispārējā izglītībā un sabiedrības masu apziņā.
Lasīt visu...

21

Vai TV3 politisko ziņu reportieris barojas no pirista Federa?

FotoVakar noskatījos visu televīziju sižetus par Reģionālās apvienības rīkoto preses konferenci par startu vēlēšanās. Sižeti kā jau sižeti - kas būs līderi, kāda programma, kā līdz šim veicies un kāds partijas reitings.
Lasīt visu...

13

Liksim svešus bērnus mierā

FotoIedomājieties - jūs pavadāt nedēļas nogali mājās ar ģimeni. Kamēr jūs esat virtuvē un gatavojat pusdienas, jūsu mājās kāds ielaužas un aizved prom jūsu bērnu. Kādu laiku šis "kāds" jūsu bērnu tur ieslodzījumā pie sevis, bet ar laiku bērns aug, kas, protams, rada problēmas - ēd vairāk, vajadzīgas jaunas drēbes utt. Tad nu nolaupītājs sameklē bērnunamu, kur jūsu bērnu izmitināt - lai atbildīgās iestādes par viņu rūpējas. Bet jūs par savu bērnu nekad vairs neko nedzirdat...
Lasīt visu...

12

Džungļu likumi

FotoLielākā cilvēku daļa, arī latviešu, dzīvo ilūziju varā. Bieži nākas dzirdēt sašutušas runas un pārmetumus par kādu politiķi – nu kā viņš tā drīkst, nu kā viņš tā var... Bet kāpēc lai viņš tā nedrīkstētu un nevarētu? Noziedznieki neveido noziedzīgas organizācijas, lai ievērotu likumus, politiķi neveido politiskas organizācijas un necīnās par varu, lai ievērotu likumus un partiju programmās rakstīto.
Lasīt visu...

22

Kāpēc es raudāju?

FotoEs esmu ļoti nemuzikāls cilvēks. Man ne tikai nav muzikālās dzirdes, man pat ir problēmas ar elementāra ritma sadzirdēšanu (pat valsī man ir problēmas, tam jābūt ļoti elementāram un izteiktam, lai es varētu izdejot visvienkāršāko viens, div’, trīs, viens, div’, trīs, bet par tādām lietām kā tango man pat nav, ko domāt). Man nepatīk arī pasākumi, kuros ir daudz cilvēku. Es varu izturēt, ja vajag, bet man nepatīk. Bet vēl vairāk man nepatīk un īpašas aizdomas raisa masu kultūras produkti. Ja kaut kas patīk visiem, es negribu pat uzzināt, kas tas ir.
Lasīt visu...

10

Esiet sveikti, Ziemas... nē, Dziesmusvētku dalībnieki

FotoSvētku dalībnieki! Šodien mēs svinam latviešu dziesmas un dejas svētkus! Es sveicu Vispārējo latviešu dziesmusvētku kopkori – mūsu tautas diženāko simbolu – stipru un varenu!
Lasīt visu...

21

Viss sākas galvā – gan attieksme, gan diskriminācija

FotoVēlos izteikt pārdomas par vienu tēmu, kura nav atrodama nevienas politiskās partijas līdz šim zināmajām priekšvēlēšanu programmām. Varbūt tāpēc, ka ilgus gadus šajā pasaules nostūrī gan padomijas laikos, gan arī neatkarības laikos tā bija un ir savā ziņā tabu. Līdzīgi kā ar karstu kartupeli - to paviļā, paviļā, bet baidās paņemt rokās, kur nu vēl par to runāt vai rakstīt. Lielākā daļa sabiedrības par to negrib runāt, rakstīt, kur nu vēl domāt. Kas to gribētu darīt? Tie ir cilvēki ar funkcionāliem traucējumiem un viņu tuvinieki.
Lasīt visu...

Lursoft