Atjaunotā Latvija un „ebreju jautājums”

Iesaki rakstu:

Atmodas sākumā ebreju un latviešu organizācijas un to pārstāvji sadzīvoja tik idilliski, ka notikumi turpmākajos gados laiku pa laikam radīja aizdomas, vai tik dažādus pārsvarā nenopietnus asumus „ebreju jautājumā” dažādi ļaudis un arī mediji nerada savu savtīgo interešu dēļ.

Idilliskais sākums

Atmodas laikā latviešu un ebreju organizācijas sadzīvoja pat ļoti labi, un, šķiet, nevienam ne prātā neienāca, ka kādreiz vispār varētu rasties kaut kādi jautājumi par antisemītisma izpausmēm Latvijā. Piemēram, Tautas fronte daļu no ziedojumos iegūtajiem līdzekļiem atvēlēja arī Latvijas ebreju biedrībai, kas šo naudu ar pateicību arī pieņēma. Jau 1988. gadā pēc Mavrika Vulfsona iniciatīvas tika nodibināta Latvijas Ebreju kultūras biedrība, bet vēl pēc gada Rīgā durvis vēra ebreju skola – pirmā visā Padomju Savienībā. Vēl viena to laiku eiforijas pilnajam noskaņojumam raksturīga nianse: kad deviņdesmito gadu sākumā M. Vulfsons un vēl viena Latvijas ebreju kopienas aktīviste un parlamenta deputāte Ruta Marjaša saņēma no Dalasas ebreju kopienas vēstuli ar jautājumu, kura Austrumeiropas pilsēta no ebreju viedokļa būtu pelnījusi kļūt par Dalasas sadraudzības partneri, tad abi bez šaubīšanās atbildēja – nav tuvākajā apkaimē nevienas citas pilsētas, kur ebreju un pamatnācijas attiecības būtu tik labas kā Rīgā. Starp citu, 1989. gada nogalē tieši Latvija bija pirmā no padomju republikām, kurā nodibināja sabiedrisko organizāciju attiecību veidošanai ar Izraēlu – tā tapa biedrība „Latvija – Izraēla”, kuru vadīja ebreju kinorežisors Hercs Franks un latviešu sporta dzīves aktīvists, vēlākais Latvijas Olimpiskās komitejas priekšsēdētājs Vilnis Baltiņš.

Interesanti, ka tieši Izraēla bija viena no tām nedaudzajām valstīm, ko Latvijas Republika oficiāli atzina uzreiz pēc 1991. gada augusta puča. Atšķirībā no daudzām citām valstīm, ar kurām Latvijai bija diplomātiskās attiecības jau trīsdesmitajos gados un atkārtota valstiskuma atzīšana nebija nepieciešama, Izraēla tika izveidota laikā, kad Latvija jau bija zaudējusi valstiskumu un tādēļ attiecības ar ebreju valsti mums nācās veidot no baltas lapas. „Latvijā starp latviešiem un ebrejiem ir izveidojušās ciešas saites, kuras spilgtu izpausmi rada arī viņu kopīgajā cīņā par Latvijas atbrīvošanos no komunisma jūga,” cita starpā bija norādīts Latvijas parlamenta lēmumā par diplomātisko attiecību veidošanu ar Izraēlu.

Praksē gan attiecības ar Izraēlu gan tika veidotas diezgan īpatnēji: Ārlietu ministrijas 1992. gadā izstrādātajā dokumentā par ārpolitiskās sadarbības virzieniem bija minētas daudzas valstis, taču ne Izraēla. Kad parlamenta sēdes laikā ārlietu ministram Jānim Jurkānam uz šo dīvainību norādīja deputāte Ruta Marjaša, tad ministrs bija visai pārsteigts par šo faktu un teicās visas nepilnības novērst. Tomēr uz kopējā fona tas bija tikai viens nepatīkams sīkumiņš, jo deviņdesmito gadu sākumā attiecības starp Latvijas un Izraēlas politiķiem bija patiešām labas. Viena no pirmajām augstākajām ārzemju amatpersonām, kas Rīgu apmeklēja jau 1990. gada decembrī (tātad laikā, kad Latvija vēl bija PSRS sastāvā) bija neviens cits kā Izraēlas parlamenta spīkers Dovs Šilanskis. Tiesa, Augstākajā padomē ar uzrunu deputātiem gan Izraēlas pārstāvis neuzstājās, taču tas arī saprotams – oficiāla brāļošanās ar separātiski noskaņoto republiku tikpat kā droši radītu problēmas PSRS un Izraēlas attiecībās. Taču arī ar vizīti bija pilnīgi pietiekami, lai rastos iespaids – latviešu un ebreju attiecības neaptumšo nekādi ne pagātnes, ne tagadnes „melnie traipi”.

Pirmie strīdi

Pirmās domstarpības „ebreju jautājumā” izcēlās pēc piemiņas pasākuma Rumbulā 1991. gada beigās, kad Augstākās Padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs gan atzina, ka starp latviešiem bijuši noziedznieki, kuri piedalījušies ebreju slepkavošanā, taču turpat arī piebilda: „Arī ebreju tauta var paškritiski atskatīties uz iepriekšējo paaudžu personību lomu vēsturē, it īpaši 1918. gada revolūcijā un 1940. gada notikumos Latvijā.”

Šī frāze bija kā uguns pakulās, un ne viens vien ebreju pārstāvis parlamenta priekšsēdim veltīja dusmīgus vārdus. Viņu vidū bija arī Mavriks Vulfsons, kurš pats uzskatīja, ka mazliet vēlāk tieši šī vārdiskā konflikta dēļ viņš zaudējis parlamenta Ārlietu komisijas vadītāja amatu. Tomēr lielus skandālus šī vārdu apmaiņa vismaz pagaidām neizraisīja. 1992. gada beigās Šmerļa kapos ar valdības pārstāvju piedalīšanos svinīgi atklāja pieminekli 1918.–1920. gada brīvības cīņās bojā gājušajiem ebrejiem, un šoreiz viss noritēja bez mazākajiem pārpratumiem.

Viens sīks misēklis, kam tolaik neviens nopietnu uzmanību nepievērsa, gadījās vēl pirms A. Gorbunova izteikumiem – 1990. gada rudenī, kad parlaments pieņēma deklarāciju, kurā nosodīja genocīdu un antisemītismu. Deklarācijas iniciators, kā savās atmiņās raksta R. Marjaša, bijis akadēmiķis Jānis Stradiņš, kurš nesen bija atgriezies no vizītes Izraēlā. Tomēr daudzi tautas priekšstāvji akadēmiķa labo gribu nesaprata un neizpratnē apbēra deklarāciju parlamentam priekšā stādījušo deputātu Ilmāru Geigi ar jautājumiem – vai patiesi Latvijā vērojami antisemītisma uzplūdi; vai tiešām presē manītas antisemītiskas publikācijas; vai prokuratūra ir ierosinājusi konkrētas lietas par antisemītisma gadījumiem? Neko sakarīgu uz šiem jautājumiem I. Geige atbildēt nespēja – nē, konkrētas antisemītiskas publikācijas nosaukt viņš nevarot, arī par prokuratūras aktivitātēm nekas neesot zināms. Laikam jau daļu kolēģu par draudošajām antisemītisma briesmām pārliecināt viņam neizdevās, jo par deklarāciju nobalsoja knapi puse deputātu, bet pārējiem balsojuma laikā atradās svarīgākas lietas darāmas.

Savukārt 1992. gada rudenī pirmo reizi Latvijas presē tika aizsākta diskusija par holokaustu un latviešu lomu tajā. Diskusiju aizsāka viens no vadošajiem latviešu tautības holokausta pētniekiem Andrievs Ezergailis, bet vēlāk viņam pievienojas arī ebreju vēsturnieks Marģers Vestermanis. Tobrīd diskusijai bija tīri profesionāli vēsturisks raksturs, un nekādu īpašu reakciju holokausta tēmas pieminēšana neizraisīja ne politiķu aprindās, ne arī sabiedrībā.

Pa kādam sīkam sadzīviskam incidentiņam gan reizēm notika, taču diez vai tos būtu vērts uztvert īpaši nopietni. Piemēram, kad valdības pārziņā esošā meteostacija un Mežaparka palīgskola gana veikli nepratās izvākties no ēkām, uz kurām bija pieteicies to kādreizējo īpašnieku mantinieks, ASV dzīvojošais Boriss Šmuljans, viņa advokāte Dace Pūce mēģināja likt lietā visai emocionālu kārti: „Mans klients pēc tautības ir ebrejs un pēc šādas attieksmes pret viņa īpašumu uzskata, ka Latvijā viņš tiek diskriminēts savas izcelšanās dēļ.” Patiesībā, protams, izcelsmei nebija nekādas nozīmes, vienkārši vispārējās denacionalizācijas buma laikā daudzām iestādēm nebija iespējas zibenīgi pārcelties uz citām telpām.

„Drīz viņi mums nāks pakaļ...”

Pavērsiens notika 1992. gadā, kad amerikāņu žurnāla Life reportieris pēc Latvijas apciemojuma uzrakstīja sirdi plosošu rakstu par to, kā pie Baltijas jūras atdzimst antisemītisms. Jau virsraksts vien bija gana izteiksmīgs – Drīz viņi mums nāks pakaļ.

Par publikācijas pamatu kalpoja stāsts par Rīgas ebrejieti Miru Beiļinu, kura 1941. gadā izglābusies no nacistu rīkotajiem ebreju slaktiņiem, taču nu viņai atkal jābēgot prom uz Krieviju, jo Latvijā pie varas nākuši radikāli nacisti, kas gatavojot jaunas represijas pret ebrejiem. Ebreju bēgšana no Latvijas esot pieņēmusi masveida raksturu, un pie tā vainojama, protams, valsts antisemītiskā politika (iespēja, ka vainīgi varētu būt arī izceļotāju ekonomiskas dabas apsvērumi, rakstā izskatīta netika).

Interesanti, ka, pateicoties jau pieminētajai runai Rumbulā, kā viens no nacistiem bija pieminēts A. Gorbunovs. Kādā citā runā viņš esot atbalstījis Latvijas pilsonības likuma pieņemšanu, kas daļu ebreju nostādot teju vai ārpus likuma, liedzot viņiem iestāties darbā vai studēt augstskolā. (Patiesībā gan A. Gorbunovs bija viens no tiem politiķiem, kas atklāti izteica atbalstu pilsonības „nulles variantam”.) Lai ainu padarītu vēl dramatiskāku, Life žurnālists piesauca atdzimstošo aizsargu organizāciju, kuras šefs Jānis Rība (gadu desmit vēlāk viņš tika nogalināts mīklainos apstākļos) deklarējis: „Latvijai ir jāpieder latviešiem.”

Life versijā aizsargi bija parādīti kā gandrīz vai masu organizācija ar 14 000 biedru, kas patrulē ielās, godā tur tos, kas 1941. gadā šāva ebrejus, un vispār atgādina Hitlera trieciennieku mūsdienu versiju. Tas fakts, ka īstenībā Aizsargu organizācijā (kas vēlāk sadalījās divās struktūrās, kuru līderi viens otru necieta) nekad nebija vairāk par dažiem desmitiem biedru, kuru apvienošanos zināmā mērā diktēja arī cerības atgūt Pirmās republikas laika aizsargu īpašumus (un tie nebija mazi), Life nebija licies būtisks.

Toties kā acīmredzama antisemītisma pazīme tika pieminēts fakts, ka kāda izdevniecība nodrukājusi trīsdesmito gadu ābeci, kurā kā ilustrācija burtam Ž izmantots vārds „žīds”. Te gan der piezīmēt, ka trīsdesmitajos gados latviešu valodā šim vārdam nebija tās negatīvās pieskaņas, kāda ir tagad; vēl vairāk – arī deviņdesmito gadu sākumā (pirms Life publikācijas) savos pētījumos ebrejus par žīdiem sauca vēsturnieks Aivars Stranga, kuram kaut kādas simpātijas pret antisemītiem nu nekādi nevar „piešūt”, un tobrīd nekādu negatīvu reakciju šī vārda pieminēšana neizsauca.

Tiesa, katram gadījumam gan vēsturnieks piezīmēja, ka vārda „žīds” lietošana nesaturot antisemītismu, un cita starpā atsaucās uz ebreju tautības profesora Pētera Krupņikova 1991. gada interviju, kurā tas saka: „Mana paaudze un tie, kas vēl vecāki, kas dzīvojuši Latvijas laikā, izvēlas viņiem pierastāko vārdu „žīds”.” Tomēr ne visa ebreju kopiena šādam traktējumam piekrita (piemēram, M. Vulfsons paziņoja: „Es sevi pieskaitu pie tiem 99 procentiem ebreju Latvijā, kuri uzskata, kas tas ir lamuvārds – tāpat kā nēģeris Amerikā”), tādēļ drīz vien no preses slejām vārds „žīds” uz ilgāku laiku pazuda.

Taču atgriezīsimies pie tendenciozās Life publikācijas, kas izraisīja tādu starptautisko skandālu, kādu amerikāņu žurnālisti droši vien nemaz nebija gaidījuši. Latvijā sacēlās īsta sašutuma vētra, un par nepieciešamu paust savu viedokli uzskatīja gan politiķi, gan sabiedriskie darbinieki. Ņujorkā pat tika sarīkota preses konference, kurā bez vairākiem Latvijas diplomātiem un politiķiem piedalījās arī Rīgas ebreju kopienas līdzpriekšsēdētājs Grigorijs Krupņikovs; ar īpašu paziņojumu, kurā uzsvērts, ka Latvija nosoda jebkuras antisemītisma izpausmes, klajā nāca arī parlamenta priekšsēdētājs A. Gorbunovs. Pamatīgi Life redakcijas darbinieku nervus pabojāja arī Amerikas latvieši, kas žurnālu burtiski apbēra ar sašutuma pilnu vēstuļu lietu. Piemēram, tikai Čikāgā dzīvojošie latvieši vien Life nosūtīja 200 protesta vēstules.

Latvijas pusē nostājās arī Amerikas ebreju komitejas Eiropas nodaļas direktors Endrjū Beikers, kurš paziņoja, ka ebreju organizācijas Latvijā attīstās ļoti sekmīgi. Savas domas par Life rakstu pauda arī vairāki sabiedrībā labi pazīstami ebreji, piemēram, M. Vulfsons, kurš pat bija zvanījis uz Life un tā pārstāvim izteicis protestu: „Viņš nedaudz samulsa, kad jautāju, kā valstī, kur valda antisemītisms, es kā ebreju tautības cilvēks varu būt otrs populārākais cilvēks.” „Materiāls ir absolūti neobjektīvs, lai arī atsevišķi fakti ir patiesi, te ir sajaukta kopā taisnība ar meliem, patiesība ar fantāziju,” atzina parlamenta deputāte ebrejiete R. Marjaša.

Lielas jēgas gan no visas šīs aizstāvēšanās kampaņas nebija, jo Life vadība publikāciju atteicās atzīt par tendenciozu un nepatiesu. Tiesa, pāris kļūdas gan amerikāņi bija ar mieru atzīt: jā, no Latvijas pēdējā gada laikā tiešām esot emigrējuši tikai 9000, nevis 15 000 ebreji (Latvijas oficiālie dati gan liecināja tikai par 1148 ebreju tautības emigrantiem); taisnība neesot arī tas, ka rakstā minētā M. Beiļina emigrējusi uz Krieviju – īstenībā viņa devusies uz ASV. Taustāmākais labums no protesta kampaņas bija tas, ka kāds amerikāņu ziņu raidījums atteicās rādīt Life reportiera uzņemtu līdzīga satura filmu par ebreju nedienām Latvijā. Bet pats žurnāls Life pēc pāris gadiem klusi bankrotēja – tiesa, starp šo faktu un publikāciju par antisemītismu nekāda sakara nebija.

„Ebreju jautājuma” pamattēzes

Par to, ka Latvijā esot ja arī ne īsts, valstisks, tad vismaz „ķēķa” antisemītisms, liela sabiedrības daļa ar izbrīnu uzzināja 1993. gadā. Jau pašā gada sākumā tas pats M. Vulfsons tieši „ebreju jautājumā” kārtīgi saķērās ar profesoru, Latvijas Demokrātiskās darba partijas priekšsēdētāju Juri Bojāru.

Skaļākais brīdis bija 1993. gada janvārī, kad presē tika publicēta M. Vulfsona intervija, kurā viņš cita starpā apgalvoja – J. Bojārs (starp citu, abi kungi bija vienas un tās pašas partijas biedri), lūk, atļaujoties antisemītiskus izlēcienus un diskreditējot visu savu partiju, jo nepiekrītot ebreju genocīda nosodīšanai, savukārt kāda viņa preses publikācija vispār neesot nosaucama citādi kā par „brūnu traipu”.

M. Vulfsona intervija izraisīja veselu diskusiju LDDP valdē, kurai virknes biedru ieskatā vajadzētu pieņemt speciālu paziņojumu, ka partijai ar antisemītismu neesot nekā kopēja. Savukārt pats J. Bojārs, pastarpām pieminot iespēju sūdzēt partijas biedru tiesā, taisnojās ar tēzēm, kuras nākamajos gados bieži tika izmantotas saistībā ar „ebreju jautājumu”. Pirmkārt, apvainojumi Latvijai antisemītisma vēsmās esot izskaidrojami ar to, ka „noteiktas aprindas” vēloties iegūt atvieglotus noteikumus, iebraucot citās valstīs jau kā politiskie bēgļi; otrkārt, latvieši, kas slepkavojuši ebrejus, neesot labāki par ebrejiem, kuri piedalījušies represijās pret latviešiem, bet neesot arī sliktāki.

Interesanti, ka tobrīd profesoram par šādām idejām neviens pa galvu nesita – arī tad ne, kad J. Bojārs sniedza arī šādu antisemītisma definīciju: „Antisemītisms ir visupirms rasisms – rasu problēmas apspriešana no kādas rases pārākuma pozīcijas pret ebrejiem. Nekā tāda manos rakstos nav, neesmu arī aicinājis uz genocīdu pret ebrejiem. Tāpat var atgādināt pret LPSR NKVD komisāra Šustina vai Berijas atbildību genocīdā pret latviešiem. Ir nevietā runāt par to, kurš genocīds ir briesmīgāks.”

(Vēlākajos gados gan izrādījās, ka pašu ebreju nācijas organizāciju pārstāvju vidū genocīdi tomēr tiek šķiroti – par to 2004. gadā uz savas ādas pārliecinājās eirokomisāres posteņa neveiksmīgā kandidāte Sandra Kalniete, kuras nepatikšanu pamatu tas pats J. Jurkāns izskaidroja šādi: „Vai esat padomājuši, kāpēc viņa nekļuva par eirokomisāri? Sandra Kalniete pateica dažus ļoti nepareizus teikumus starptautiskā konferencē, salīdzinot fašismu un komunismu. Augsta ranga ebreju pārstāvji tā dēļ izgāja ārā un aizcirta durvis. Viņi aizcirta Sandrai Kalnietei durvis uz augstu amatu Eiropā uz visiem laikiem – tā ir mana pārliecība par to, kas notika. Ja Kalniete būtu pareizi sajutusi spēles laukumu, viņai būtu lieliska karjera Eiropas Savienībā.”)

Tā nu 1993. gadā „ebreju jautājuma” apspriešana beidzās, tā īsti nemaz nesākusies – acīmredzami neatradās neviena kaislību uzkurinātāja. Tā paša gada pavasarī gan tika saņemti anonīmi draudi uzspridzināt Rīgas sinagogu, taču Rīgas ebreju reliģiskās draudzes pārstāvji palika pie viedokļa, ka vainīgi vienkārši huligāni. Ebreju kopienas pārstāve Estere Čebikina presei arī skaidri un gaiši paziņoja – antisemītisks noskaņojums Latvijā varot būt vien atsevišķiem vienpatņiem, bet nekādu antisemītisku organizāciju gan valstī neesot.

„Ķēķa antisemītu” meklējumos

Iespējams, tā tas arī būtu turpinājies, ja vien 1994. gada sākumā pie „ķēķa antisemītu” atrašanas un izskaušanas nebūtu ķēries laikraksts Diena, kurš tolaik bija vērā ņemams publiskais un arī politiskais spēks.

„Ir jāsaprot – ja no mūsu viesistabām un saloniem antisemītisms jau izsvēpēts, tad mūsu ķēķos tas vēl aizvien zeļ un plaukst. Un skumji, ka pat tik cēlā darbā kā Draudzīgais aicinājums tas uzvēdī savu šķebīgo smaku,” – šīs ir rindas no Dienas viedokļraksta, kas tika veltīts „ebreju jautājumā” „iekritušajam” Valsts prezidentam Guntim Ulmanim: viņam nelaimīgā kārtā bija sagadījies Draudzīgā aicinājuma ietvaros 1994. gadā sadāvināt skolu bibliotēkām vēsturnieka Ādolfa Šildes grāmatas – tā paša vēsturnieka, kurš Otrā pasaules kara laikā, kā daudziem par pārsteigumu izrādījās, bija apliecinājis, ka „nevar noklusēt to milzīgo prieku, kādu jūtam no ebreju jautājuma risināšanas mūsu zemē”.

Pēc visa spriežot, ne G. Ulmanis, ne viņa gudrie padomdevēji par šo vēsturnieka biogrāfijas detaļu vienkārši neko nebija zinājuši. Turklāt viņi nebija pirmie, kas atjaunotajā Latvijā uzkāpa uz „Šildes grābekļa”: jau astoņdesmito gadu beigās raidījumā Labvakar Edvīns Inkēns intervēja to pašu Ā. Šildi, un pēc raidījuma pie tā veidotājiem bija vērsušies vairāki sašutuši ebreji – nu kā gan tādu cilvēku varot intervēt. Labvakarieši, kuri faktus par Ā. Šildes biogrāfijas antisemītiskajām detaļām vienkārši nebija zinājuši, situāciju glāba, nākamajā raidījumā intervējot vairākus ebrejus (un, kad gadus vēlāk E. Inkēns ieradās Izraēlā kā valdības pārstāvis, kam vajadzēja iepirkt ieročus Jāņa Kušķa vadītajai Latvijas specvienībai, neviens viņam veco stāstu, protams, neatgādināja).

Toties G. Ulmanim tik viegli izkļūt no situācijas neizdevās – lāča pakalpojumu prezidentam izdarīja viņa preses sekretāre Anta (Antainna) Buša, kura sarunā ar to pašu Dienu neapdomīgi izteicās, ka ebrejiem taču vajadzētu vienreiz „likt mūs mierā”, un vispār – „lai viņi tur paārdās un tad jau norims”. Skandāla karstumā G. Ulmanis paziņoja, ka atbrīvošot A. Bušu no savas preses sekretāres pienākumiem, taču dažus mēnešus vēlāk izrādījās, ka viņa tomēr palikusi darbā prezidenta kancelejā, un sekoja īpaši nikns Dienas „uzbrauciens” prezidentam – viņš, lūk, riskējot ar Latvijas labo godu un slavu, tā ka faktam, ir vai nav A. Buša antisemīte, vispār vairs neesot nekādas nozīmes...

„Ķēķa antisemītisma” apkarotājiem tobrīd būtiski nešķita arī citi fakti, piemēram – to, ka ar grāmatu dāvinājumu (Ā. Šildes grāmatas G. Ulmanim bija piedāvājis Diplomātiskais salons kopā ar izdevniecību Elpa un Latvijas kuģniecību) kaut kas nav kārtībā, antisemītisma apkarotāji pamanīja tikai tad, kad par to sāka brēkāt Tatjana Ždanoka un Krievijas laikraksts Izvestija, kaut patiesībā par to, kādas grāmatas tiks dāvinātas, bija zināms jau krietni iepriekš un Latvijas tēla labvēļi varēja laikus par to signalizēt. A. Buša mēģināja uz to norādīt – bet neviens vairs viņā neklausījās, jo šis atgadījums mediju acīs sevi bija izsmēlis, savukārt tam pašam laikrakstam Diena bija parādījusies jau jauna „ebreju tēma”.

Ebrejs vai žīds?

Kā ir pareizi – ebrejs vai žīds? Tā arī bija visa tēma, kuras ne pārāk auglīgai apspriešanai Diena atvēlēja iespaidīgus lappušu platības. Tajās tad nu abu viedokļu pārstāvji – par kuru domstarpībām iepriekš gan nekas īpašs dzirdams nebija – izvērsās uz nebēdu. „Jautājuma būtība ir tāda: kādu vārdu savas tautības apzīmēšanai izvēlējušies Latvijā dzīvojošie ebreji. Zināms, ka viņi vēlas, lai viņus sauktu par ebrejiem. Ebreju kopienas vadība šo izvēli darījusi zināmu valdībai vēl 1989. gadā,” deklarēja, piemēram, Dokumentācijas centra Ebreji Latvijā vadītāja Marģers Vestermanis.

Savukārt vēsturnieks – holokausta pētnieks Andrievs Ezergailis tajā pašā 1994. gada jūnijā palika pie sava: „Man ļoti žēl, ka nevaru būt pilnīgi gandarīts par mana drauga Franka Gordona grāmatiņas Latvians and Jews between Germany and Russia pārtulkošanu un pārpublicēšanu Dienā. Manas nožēlas pamats ir, ka redakcijai sagribējās Gordona darbu safrizēt sovjetu virzienā, atvietojot Gordona vienmēr lietoto vārdu žīds ar ebrejs.”

Protams, jautājuma risināšanai ar ierasto konstruktīvismu pieslēdzās arī radošā inteliģence. Lūk, žurnālistes Vitas Pētersones atstāsts ar nosaukumu Kā neaizvainot žīdu jeb ebreju par kādu plašu diskusiju 1994. gadā: „Piektdien Rakstnieku savienībā pulcējās sen kopā neredzēti cilvēki – te bija Mavriks Vulfsons, Imants Ziedonis, Nikolajs Neilands, Viktors Avotiņš, Leonīds Kovaļs, Uldis Bērziņš, Franks Gordons, Ruta Veidemane, Vilnis Zaļkalns, Ruta Marjaša, Uldis Tīrons, Vilnis Baltiņš, Ivars Ķezbers... Nosacīti varētu sarunu saukt par diskusiju, tomēr par tādu, kuras mērķis nav (un nevarēja būt) noteikta lēmuma pieņemšana, kaut gan daži sarunas dalībnieki, piemēram, Vilnis Baltiņš, gribēja „vienreiz izbeigt duālismu un vienoties, kādu vārdu lietot, jo virtuvē, ar vecomammu runājot, saku žīds, bet dēlam jāsaka ebrejs, kā skolā māca”.

Taču reiz šāda „izbeigšana” jau notika – pirmās padomju okupācijas laikā visā valstī ar likumu noteica vārda ebrejs kā vienīgā pareizā lietošanu. Jājautā, vai ar to kaut kas būtisks mainījās? Vai ebreji mazāk cieta nekā žīdi? [..] Tikai laiks spēs (vai arī nespēs) atkal ielikt ļaužu mutē bez aizspriedumiem un barjerām vārdu, kam nav nekādas vainas. [..] Nikolajs Neilands kā piemēru minēja diskusiju par vārdu nēģeris un melnais lietošanu Amerikā, amerikāņi palika pie vārda melnie, jo tā patīkot pašiem nēģeriem. Īsu brīdi Rakstnieku savienības zālē iedegās kvēla diskusija par tēmu Amerika jau nu mums nediktēs...”

Ne ar kādu praktisku rezultātu šīs diskusijas nebeidzās – un ne tikai tāpēc, ka, kā tajā pašā 1994. gada vasarā ieminējās A. Ezergailis, „nesenā Latvijas Vēstures institūta seminārā Mavriks Vulfsons apgalvoja, ka Diena viņam zvērējusi, ka nekad nelietos vārdu žīds”. Faktiski jautājums tika tikai saasināts, bet ne atrisināts, faktiski vārdam „žīds” piešķirot daudz negatīvāku noskaņu nekā pirms tam – kādā to arī vēl padsmit gadus vēlāk lietoja dažādi radikāli preses izdevumi un to autori.

Pēdējie mierīgie gadi

Nevar gan teikt, ka Latvijas iekšējā jezga ap „ebreju jautājumu” deviņdesmito gadu pirmajā pusē būtu radījusi kādu īpašu starptautisku rezonansi. 1994. gada martā Izraēlā pabija Latvijas delegācija ar premjeru Valdi Birkavu priekšgalā, un pēc atgriešanās ārlietu ministrs Georgs Andrejevs varēja ziņot – visā vizītes laikā neviens Izraēlas pārstāvis neesot pat pieminējis Ā. Šildes grāmatu un tamlīdzīgas nepatīkamas lietas.

Ebreju vide atzinīgi novērtēja arī auksto dušu pārdzīvojušā G. Ulmaņa izvērtos paziņojumus – piemēram, 1994. gada vidū notikušajā Ebreju kultūras memoriālā fonda kongresā Valsts prezidents jau īsti korekti pavēstīja: „Nevēlos neko izskaistināt vai apgalvot, ka Latvijā šodien nav cilvēku, kas būtu antisemītiski noskaņoti. Taču valsts antisemītisma Latvijā nav, nevar būt un arī nebūs. Mēs nosodām jebkādus antisemītisma izpausmes veidus.”

Tiesa, sacēlās gan neliela jezga ap nedaudz antisemītisku maztirāžas izdevumu Jaunais laiks, kura izdevēji bija Latvijas Jauniešu apvienība Tēvzemei un Brīvībai – ar partiju Tēvzemei un Brīvībai formāli nesaistīta, bet patiesībā tomēr gana saistīta organizācija (starp citu, dažus gadus vēlāk tieši šīs partijas biedrs Leonards Inkins atkārtoti iespieda grāmatu Baigais gads, ko daudzi uzskata par „antisemītisku nacistu propagandas pasūtījumu”, bet jau pēc atvadīšanās no partijas tika vainots rasu un nacionālā naida kurināšanā savā laikrakstā Latvietis Latvijā). Paradoksālā kārtā izrādījās, ka Ādolfa Hitlera grāmatas Mein Kampf izdevēju vidū 1995. gadā nejauši nonācis arī ebreju izcelsmes mācībspēks Ābrams Kleckins (tolaik vēl – Kļockins), taču arī šī tēma medijus interesēja ne vairāk kā nedēļu. Un pat sprādziens pie Rīgas sinagogas naktī uz 1995. gada 6. maiju gan pašu mājās, gan ārvalstīs tika uztverts mierīgi, faktiski bez jebkādas histērijas.

Arī nākamajos pāris gados pat augstas amatpersonas bez īpašām sekām varēja atļauties pa kādam „ķēķa antisemītismu”, iespējams, apliecinošam izteikumam. Piemēram, ekspremjers Andris Šķēle par savu apliecinājumu, ka Ave Lat grupa ir latvisks uzņēmums, kur „nesēž neviens ar līku degunu”, izpelnījās tikai pāris preses izdevumu kritiku un vēl nokaunināšanu no M. Vulfona, – viņš publikācijā Kuriem tie līkie deguni norādīja, ka civilizētajā pasaulē politiķiem vai valstsvīram par šādiem izteikumiem draudētu posteņa zaudēšana. Taču arī šī kaunināšana bija gluži biedriska un labsirdīga – M. Vulfsons izteicās, ka no sirds novēlot A. Šķēlem pārvarēt aizspriedumus pret „līkiem deguniem”, jo vairāk tādēļ, ka viņš, savu pēdējo premjera runu rakstot, iedvesmu smēlies no Jāņa Raiņa lugas Jāzeps un viņa brāļi. Te M. Vulfsons gribot atgādināt, ka Jāzepam – tāpat kā Albertam Einšteinam – bija līks deguns...

Situācija strauji un, šķiet, neatgriezeniski mainījās 1998. gada pavasarī – neraugoties uz to, ka tieši 1998. gadā kāda socioloģiskā aptauja rādīja, ka divas trešdaļas Latvijas iedzīvotāju (tostarp - trīs ceturtdaļas latviešu) uzskata – antisemītismam valstī nav reāla pamata.

Seko mums