Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Šī gada sākumā tika atklāta jauna interneta vietne www.parads.lv, kura uzreiz piesaistīja manu uzmanību, jo pēdējos gados biju pievērsies ekonomisku jautājumu pētniecībai. Jāatzīstas, ka sākotnēji, apskatot mājaslapas saturu, mana reakcija bija visnotaļ pozitīva, jo tas šķita mēģinājums palīdzēt Latvijas iedzīvotājiem, kuri cīnās ar parādu slogu. Tomēr pēc kāda laika pamanīju, ka šajā vietnē ir atrodams arī pētījums “Distances jeb ātro kredītu izmantošana Latvijā. Patērētāju uzvedības psiholoğiskie aspekti”, kura pasūtītājs ir Latvijas Republikas Patērētāju tiesību aizsardzības centrs (PTAC), bet izpildītāji – Latvijas Universitātes (LU) mācībspēki*.[1]

Lasot šo pētījumu, man diemžēl radās iespaids, ka autoru izpratne par pētāmajiem jautājumiem ir krietni ierobežota. Pētījuma teksts ir pilns ar faktos nepamatotiem pieņēmumiem, datu analīze – tendencioza, teorētiskais pamatojums – vājš, bet autoru sniegtās rekomendācijas kredītņēmēju stāvokli diez vai uzlabotu, drīzāk – padarītu vēl ļaunāku. Viņu izpratnē Latvijas iedzīvotāji ir atpalikuši neandertālieši, kuri nekad nav redzējuši naudu un kuru ierobežotā spriestspēja liek pieņemt lēmumus, atrodoties emociju varā. Autoru iztēles trūkums ir tiešām pārsteidzošs, turklāt teksts mudžēt mudž no pareizrakstības kļūdām un tādiem akadēmisko terminu datubāzē nesastopamiem patvaļīgiem vārdu darinājumiem kā “normālība” un “normālums”.

Turpmāk centīšos pamatot savu kritisko nostāju ar rūpīgu analīzi, ik pa laikam piedāvājot garākus citātus no pētījuma teksta, iekavās norādot lappuses numuru. Noslēgumā sniegšu savu situācijas skaidrojumu, ko, cerams, izlasīs arī šī pētījuma pasūtītāji un autori.

Jau pats pētījuma nosaukums norāda uz svarīgu autoru (un, iespējams, arī pasūtītāju!) pieņēmumu: nebanku kredītu izmantošana ir patēriņa problēma. Viņuprāt, nebanku kredītu izmantošana ir privātpersonas individuālas izvēles jautājums, gluži kā iepērkoties veikalā – cilvēks var nopirkt vai nenopirkt preci (kredītu) atbilstoši savām vajadzībām. No pētnieku teorētiskās nostājas izriet, ka visas cilvēku vajadzības ir būtībā vienādi svarīgas, tādējādi tas vai cits pirkums var arī nenotikt. Tomēr pētījuma dati rāda citu ainu. Kā raksta paši autori: “Atbildes liecina, ka visbiežāk ātrie kredīti ir ņemti rēķinu vai parādu segšanai (38,89%), pārtikas un sadzīves preču iegādei (27,59%), kā arī transporta līdzekļa iegādei vai remontam (27,30%)” (31. lpp.).* Tātad cilvēki izmanto ātros kredītus, lai segtu mājokļa izmaksas, iegādātos pārtiku un apmaksātu transporta izdevumus. Ja vien autori nezina veidu, kā izdzīvot bez pārtikas vai kā veselīgi uzturēt ģimeni bez mājokļa, tad es neredzu pamatu uztvert nebanku kredītu pakalpojumus kā izvēles. Nepatīkamā patiesība ir tāda, ka cilvēki vēršas pie šādām aizdevēju institūcijām, jo viņiem izvēles bieži vien nav.

Pētījumu caurvij svarīgs pieņēmums, ka Latvijā cilvēkiem ir zema finanšu pratība, kurš autoriem ļauj eleganti izskaidrot teju visas viņu pieminētās problēmas. Piemēram, autori argumentē, ka “iedzīvotāju uzkrāšanas kultūra joprojām ir ļoti zemā līmenī” (13. lpp.). Kāpēc? Tāpēc, ka “Latvijā cilvēki ir tendēti tērēt naudu, kuru vēl nav nopelnījuši vai nekad nenopelnīs un patēriņa un dzīves kvalitātes prasības pārsniedz ienākumus” (13. lpp.). Šādi, vienā teikumā, visi Latvijas iedzīvotāji tiek padarīti par piecgadīgiem bērniem, kuriem ir neizmērojamas dzīves kvalitātes prasības (pārtika, autoru skatījumā, ir dzīves kvalitātes prasība) un kuri uzreiz iztērē visu savu vēl nenopelnīto naudu, šādi nespējot veikt uzkrājumus. Vēl viena problēma: cilvēki neplāno savas izmaksas.

Te nu autori atsaucas uz Swedbank Finanšu institūta pētījumu: “Tomēr jāatzīst, ka lielākā daļa plānošanu uztver kā aptuvenu ienākumu un izdevumu plūsmas uzraudzīšanu bez detalizēta plāna (atzīst 47% Latvijas, 52% Igaunijas un 61% Lietuvas iedzīvotāju). Tikai neliela daļa norāda, ka rūpīgi uzskaita visus ikmēneša izdevumus un regulāri seko līdzi ienākumu izlietojumam (13% Latvijā un Lietuvā, 16% Igaunijā)” (17. lpp.). ‘

Pirmām kārtām nav skaidrs, ko nozīmē “rūpīgi” un “regulāri” un kas ir “detalizēts plāns”, un vai tiešām visi turīgie cilvēki rūpīgi, regulāri un detalizēti plāno savas izmaksas? Tieši pretēji, esmu novērojis, ka turīgi ļaudis mēdz nepievērst uzmanību katram iztērētajam centam, turpretī nabadzīgiem cilvēkiem grašu skaitīšana ir ikdiena. Lai nu kā, pēc pētījuma autoru domām, šis ir gana svarīgs uzkrājumu trūkuma cēlonis: cilvēki vienkārši neprot apieties ar naudu. Paradoksālā kārtā autori piemin atalgojuma līmeni Latvijā: salīdzinoši vislielākā daļa (26,7%) strādājošo saņem algu 300 – 500 eiro mēnesī. 2016. gadā vidējais no jauna izsniegtais distances kredīts bija 251,51 eiro, tātad vismaz puse no šo cilvēku algas. Autori piemin, ka zemais algu līmenis daļā sabiedrības varētu būt iemesls nespējai veikt uzkrājumus, tomēr ātri šo variantu atmet, labāk paļaujoties uz murgiem par “Latvijas iedzīvotāju tendencēm” tērēt naudu, ko tie nav nopelnījuši, un sociāli diskriminējošiem uzskatiem par nabadzīgu cilvēku nespēju plānot savas finanses.

Varu iedomāties sajūsmu, ar kādu autori “analizēja” aptaujas anketas A8 jautājumu par to, kas traucē vai netraucē veikt naudas uzkrājumus. Liela daļa respondentu norādīja, ka to traucē “viegla kredītu pieejamība/iespējas viegli aizņemties”, un autori eiforiskā satraukumā secina, ka “Atbildes uz jautājumu apgāž pieņēmumu, ka galvenais iemesls, kāpēc cilvēki neveido uzkrājumus ir zemi vai nepietiekami ienākumi. Respondenti atzīst, ka galvenais iemesls, kas viņus nemudina uzkrāt ir viegla kredītu pieejamība/ iespējas viegli aizņemties” (30. lpp.). Šī respondentu “atzīšanās”, protams, nekādus pieņēmumus “neapgāž”. Fakts, ka “iespējas viegli aizņemties” tiek viennozīmīgi interpretētas kā “iespējas viegli aizņemties ātros kredītus”, norāda uz aizspriedumiem, kas caurvij visu pētījumu.[2] Ja autori pievērstu uzmanību datiem, ko paši saražojuši, tad manītu, ka lielākā daļa aptaujāto (26,84%) uz jautājumu par finanšu līdzekļu izcelsmi atbild, ka aizņēmušies no draugiem/radiem (25. lpp.). Tomēr, lai kur šie līdzekļi būtu iegūti, gluži apbrīnojama ir pētnieku apļveida argumentācija: cilvēki neveido uzkrājumus, jo var aizņemties; cilvēki aizņemas, jo nespēj veikt uzkrājumus. Šāda “loğika” drīzāk izklausās pēc slikta joka, nevis universitātes mācībspēku pētniecības metodes.

Tomēr šī pētījuma “aizraujošākā” daļa ir psiholoģiska rakstura savārsmojumi. Ieskatam piedāvāju rindkopu, kas tekstā parādās veselas divas reizes:

“Ņemot kredītu cilvēkam ir noteiktas vajadzības (labums, angļ. val. utility), kuras, iespējams, tiek apmierinātas ar kredītā iegūtajiem resursiem. Taču problēma slēpjas faktā, ka ņemot kredītu, tiek vienlaikus nopirktas arī neprognozētas grūtības un izdevumi, piemēram, nespēja laikā atdot aizņemto naudu. Tas būtiski samazina cilvēka iegūto labumu (angļ. val. utility)[3], citiem vārdiem sakot, cilvēka dzīves kvalitāte tiek pazemināta veidā, par kuru kredīta ņēmējs cilvēkam piemītošo spriešanas nepilnību dēļ [izcēlums mans – A.Š.] nebija pat iedomājies” (21. lpp.; 50. lpp.).

Tātad LU psiholoğijas profesors Ivars Austers uzskata, ka “problēma slēpjas” faktā, ka aizņemoties cilvēks sev nopērk grūtības un ka šīs grūtības tiek nopirktas, jo cilvēks nespēj spriest pilnvērtīgi. Par laimi, spriestspējīgajam psihologam un viņa līdzautoriem netrūkst padoma, jo, palūk, “ideālā gadījumā kredīta ņēmējs domātu ne tikai par to, kā atrisināt savas dzīves problēmas, .. bet arī par to, kā šī aizņemšanās ietekmēs viņa dzīvi ilgākā laika posmā” (21. lpp.). Šīs brīnišķīgais apļveida arguments (vai esam pamanījuši tendenci?) vispār izslēdz no diskusijas ideju par to, ka varbūt tomēr arī ātro kredītu institūcijām vajadzētu padomāt, kā viņu izsniegtie kredīti ietekmēs cilvēkus ilgtermiņā.

Ja visas ātro kredītu problēmas Latvijā tiek reducētas uz ierobežotu spriestspēju un pieņēmumu, ka cilvēki pieņem izdzīvošanai svarīgus lēmumus emociju iespaidā (sk. rindkopu, kas saucas “Aukstā-karstās domāšanas empātijas plaisa” (21. lpp.); acīmredzot pētījuma autori tic, ka cilvēki “pie vēsa prāta” ir mazāk izsalkuši), tad šo diskusiju nav vērts turpināt. Manā skatījumā, autori paļaujas uz patvaļīgi izvēlētām teorijām, kam nav nekādas saistības ar pētījumā minētajām problēmām. Ja a priori tiek pieņemts, ka cilvēka spriestspēja ir ierobežota, tad teju jebkura teorija derēs šī pieņēmuma apstiprināšanai. Tomēr pētījuma dati nevedina uz šādu interpretāciju.

Sākotnēji šī pētījuma zemo kvalitāti es skaidroju ar autoru nekompetenci (tas droši vien nebūtu pats sliktākais skaidrojums), tomēr dažas detaļas man šķita īpaši aizdomīgas, jo liecināja par noteiktiem aizspriedumiem un/vai centieniem interpretēt datus jau iepriekš gatavu secinājumu apstiprināšanai. Tas, protams, ir nopietns apgalvojums, kas prasa pamatojumu. Aptaujā cilvēkiem bija lūgts atbildēt, vai viņi ir norādījuši nebanku kredītdevējam pilnīgu un patiesu informāciju par saviem ienākumiem un izdevumiem. Kā izrādās, 78,4% atbildēja apstiprinoši. Tomēr pētījuma autori izvēlas to neuzsvērt un tā vietā norādīt, ka “gandrīz 13% aptaujāto atzinuši, ka … nav norādījuši pilnīgu un patiesu informāciju” (35. lpp.). Kāpēc gan pēkšņi uzsvērt mazāko skaitli? Visos iepriekšējos jautājumos autori datu aprakstu sāk ar lielāko skaitli, kā ierasts zinātniskos pētījumos.

Nākamajā jautājumā respondenti ir aicināti atbildēt, vai pirms kredīta ņemšanas viņi ir rūpīgi iepazinušies ar līguma noteikumiem, un 72,3% atbild apstiprinoši. Tomēr pētījuma autori atkal uzsver, ka “gandrīz 27% godīgi atzinuši, ka pirms kredīta ņemšanas nav rūpīgi iepazinušies ar līguma noteikumiem” (35. lpp.). Kāpēc atkal uzsvērt mazāko skaitli? Vai te nav vērojams vāji slēpts mēģinājums parādīt Latvijas kredītņēmēju kā bezatbildīgu, neapdomīgu un negodīgu personu? Zinātniski korekti būtu rakstīt: “Gandrīz 80% atbildēja, ka ir snieguši patiesu informāciju par savu finansiālo situāciju, un vairāk nekā 70% bija iepazinušies ar līguma noteikumiem, tomēr par spīti tam vēlāk pieredzēja grūtības atmaksāt šo kredītu.” Vai šis nebūtu interesants jautājums, uz ko meklēt teorētiskas atbildes – mazliet izsmalcinātākas par “cilvēka racionalitāte ir ierobežota”?

Uzreiz pēc šiem jautājumiem respondentiem bija lūgts atbildēt, vai viņi ir zinājuši procentu likmi, un 87% atbildēja apstiprinoši. Tomēr autori pēkšņi norāda: “Vienlaikus jāatzīmē, ka nav iespējams pilnībā pārbaudīt šos apgalvojumus” (35. lpp.). Vai pārējos apgalvojumus ir iespējams pilnībā pārbaudīt? Ar ko tad šis jautājums tā atšķiras, ka ir tik ļoti nepārbaudāms?

Visbeidzot, pētījuma 4. daļa – “Secinājumi un priekšlikumi” – norāda uz pētījuma autoru tiešām nepiedodami zemo kompetenci šajos jautājumos. Pirmkārt, šī teksta daļa sastāv nevis no oriğināliem secinājumiem, bet gan no iepriekš jau lasītiem teikumiem, ko autori pārkopējuši no ievada sadaļas, un aptaujas rezultātu atkārtošanas bez jebkāda teorētiska šo rezultātu izskaidrojuma. Te nu šis darbs atgādina pirmkursnieka pirmos nedrošos soļus zinātnisku pētījumu jomā: students vēl nav iemācījies, ka aptaujas rezultāti ir jāsaista ar teorētisku diskursu un ka secinājumu daļā nepietiek šos rezultātus vienkārši atkārtot.

Tomēr galvenā uzmanība ir jāpievērš autoru sniegtajiem ieteikumiem. Neviens no tiem nav oriģināls, un, manuprāt, kredītņēmēju situāciju padarītu tikai ļaunāku par spīti solījumam, ka “ieteikumu mērķis ir padarīt ātro kredītu ņēmēju spriešanas procesu racionālāku, tādējādi uzlabojot cilvēku dzīves kvalitāti ilgtermiņā”.

Autoru pirmais priekšlikums ir šāds: “Palielināt laiku starp kredīta pieprasīšanas iesniegumu un naudas saņemšanu – tās var būt arī dažas stundas, kuru laikā cilvēks atgriežas racionālās domāšanas sliedēs un var atsaukt ātrā kredīta pieteikumu” (52. lpp.). Kad pirmo reizi izlasīju šo ieteikumu, man bija grūti iedomāties vēl efektīvāku veidu, kā paņirgāties par cilvēkiem. Autori laikam tiešām tic, ka visi ātrie kredīti tiek izsniegti “mirkļa iespaidā” – brīdī, kad cilvēku ir pārņēmis nevaldāms emociju vilnis vai varbūt pats velns, kas viņus vedina aizņemties neiespējamas summas. Pētnieki vienkārši izvēlas nepievērst uzmanību tam, ka cilvēki aizņemas, lai nomaksātu rēķinus un iegādātos pārtiku (dati, kas atrodami viņu pašu pētījumā!), proti, segtu izmaksas, kurās hronoloğiskais aspekts mēdz būt visai svarīgs. Pēc autoru domām, ja cilvēkiem būs ilgāk jāpagaida naudas izmaksa, tad vai nu viņi pārstās gribēt ēst, vai dzīvokļa rēķins pats kaut kā apmaksāsies un viņi spēs atgriezties “racionālās domāšanas sliedēs”.

Nākamais ieteikums: “Viens no veidiem, kā izvairīties no “impulsa pirkumiem” un nodrošināt racionālu lēmumu pieņemšanu, ir reklāmas ierobežošana noteiktās diennakts stundās. Pārliecinošas reklāmas tika minētas, kā nozīmīgs faktors lēmumu pienešanai par aizņemšanos” (52. lpp.). Patiesībā tikai 7,11% respondentu norādīja uz to, ka reklāmas bijis iedarbīgs faktors lēmumu pieņemšanā (34. lpp.). Taču autoriem laikam vajadzēja piepildīt lappusi, tāpēc sanācis rakstīt arī šādas blēņas.

Autori secina: “Aptaujas dati skaidri apliecina, ka tikai daļa no kredītņēmējiem rūpīgi iepazīstas ar līguma nosacījumiem” (52. lpp.). Taču, kā norādīju iepriekš, šī “tikai daļa” bija 78,4% no aptaujātājiem. Kurā brīdī gandrīz 80% respondentu kļūst par “tikai daļu” ir skaidrs vien pašiem autoriem.

Vēl atklātāku ņirgāšanos par cilvēkiem es nespēju iedomāties, lasot ieteikumu, ka ir nepieciešams “sociālajās reklāmās mudināt cilvēku aizdomāties, ka līdz ar ātro kredītu un par to nopirkto mantu, baudu vai atvieglojumu, viņi paši to neapzinoties, komplektā ir nopirkuši – problēmas, bažas, kaunu… personisko maksātnespēju (bankrotu)” (52. lpp.). Kā gan cilvēki, kuri ikdienā atrodas parādu slazdā, var neapzināties, ka viņiem ir problēmas? Censties atrisināt šīs problēmas ar “sociālām reklāmām” var tikai birokrāti ar izteikti vāju izpratni un iztēli.

Autoru risinājumi pārsvarā centrējas uz to, ka cilvēkiem ir vienkārši jākļūst labākiem naudas krājējiem, lai gan viņi nenorāda nevienu veidu vai stratēģiju, kā pēkšņi sākt krāt naudu cilvēkiem, kuriem šīs naudas nav. Līdztekus šim ģeniālajam “risinājumam” autori pauž sāpi par to, ka cilvēki neuzticas bankām un labāk izvēlas veikt uzkrājumus skaidrā naudā. Viņuprāt, iedzīvotājiem savi finanšu līdzekļi ir jānogulda bankās un jāinvestē vērtspapīros, tā kļūstot par maziem baņķieriem (un neviena vārda par to, kur šos līdzekļus ņemt). Tāds laikam ir pētnieku sapnis – visi Latvijas iedzīvotāji varētu strādāt ātro kredītu uzņēmumos, un tad naudas nevienam netrūktu.

Es varu piekrist atziņai, ka Latvijas sabiedrībā pastāv priekšstats par to, ka cilvēki, kuri aizņemas no ātro kredītu institūcijām, to dara, lai iegādātos bezjēdzīgas luksusa preces. To apliecina arī pētījuma dati: 44,55% aptaujāto uzskata, ka “tipiski nebanku kredītu ņēmēji ir jaunieši, kam vajag visu jaunāko”. Taču vienlaikus jāuzsver, ka šāds priekšstats ir neprecīzs. Lielākā daļa nebanku kredītņēmēju mēdz uztraukties par to, kā izdzīvot, nevis iegādāties jaunu telefonu. Līdz ar to pieņēmums, ka ātrie kredīti ir izvēle, kļūst stipri apšaubāms, ja vien mēs nesākam domāt, ka tāda pati izvēle ir katru rītu piecelties no gultas.

Jāatzīmē, ka autoru izpratnē parāds ir savā būtībā privāta lieta, kas nav saistīta ar apstākļiem, kuros atrodas parādnieks. Tamdēļ arī pētījumā tik liels uzsvars tiek likts uz indivīdu subjektīvajām izvēlēm. Šī neoklasiskās ekonomikas teorijas perspektīva paredz, ka sociālā telpa sastāv no indivīdiem, kuriem ir neierobežotas vajadzības un kuri savstarpēji konkurē par ierobežotiem resursiem. Šādas premisas ļauj visai veiksmīgi apiet neērtos jautājumus par to, kas tad sekmē resursu ierobežotību un kāpēc dažiem cilvēkiem ir labākas iespējas konkurēt nekā citiem. Turklāt ideja par neierobežotām vajadzībām ir absurda – vai tiešām tavām vajadzībām nav gala?

Manuprāt, nebanku kredītu industrijas uzplaukuma galvenais iemesls ir strādājošo zemais atalgojums, lai cik ļoti šī pētījuma autori par to nevēlas domāt. Zemās algas savijas ar inflāciju, kas regulāri palielina izmaksas. Turklāt iedzīvotāji turpina atmaksāt parādus, ko tie bija uzņēmušies vēl šā gadsimta pirmajā desmitgadē. Tajā pašā laikā valsts veido savu politiku, lai samazinātu budžeta deficītu un ārējo parādu: nauda aizplūst projām no valsts (jo iemaksātie nodokļi tiek novirzīti investoru kabatās), līdz ar to cilvēkiem, lai viņi spētu nomaksāt savus rēķinus, arvien vairāk jāpaļaujas uz privātām institūcijām, kuras gala rezultātā veicina sociālo postu. Saprotams, ka šīs privātās institūcijas mēra savu veiksmi saskaņā ar peļņas rādītājiem. Taču tā vietā, lai politiķi ierobežotu šo institūciju darbību, viņi nopērk šo uzņēmumu akcijas.

Tomēr, pat ja šī industrija tiktu nopietni regulēta, tas nebūtu ilglaicīgs risinājums, jo cilvēkiem vajag ēst. Diemžēl pētījuma autoriem trūkst drosmes jēgpilni apspriest idejas par to, kā novērst minēto sociālo problēmu cēloņus. Liela daļa no iedzīvotāju ienākumiem aiziet nodokļu nomaksā, parāda apkalpošanai un dzīves pamatvajadzību nodrošinājumam (mājoklim, pārtikai utt.). Lai cilvēki nebūtu spiesti vērsties pie aizdevēju institūcijām, ir nepieciešams “atbrīvot” viņu ienākumus: vai nu samazināt nodokļu slogu, vai arī norakstīt viņu parādus. Pirms mani oponenti sāk uztraukties par to, kas tad notiks ar valsts budžetu, ir skaidri jāpasaka, ka nopietni risinājumi ir meklējami valsts fiskālajā politikā.

Ja valsts tiešām uztraucas par nebanku kredītu sērgu, tad ir pēdējais laiks ievērojami palielināt, piemēram, nekustamā īpašuma nodokli, kas Latvijā joprojām ir viens no zemākajiem pasaulē. Līdztekus ir jāsamazina darbaspēka nodokļi. Valstij ir jāveido iniciatīvas, kas tai ļautu iegādāties un norakstīt tās iedzīvotāju parādus. Ir jāpalielina Latvijas ārējais parāds, kas patlaban ir viens no zemākajiem Eiropas Savienībā, lai iepludinātu finanšu līdzekļus valsts ekonomikā. Par šiem ieteikumiem var diskutēt un to detaļas var precizēt, bet tie vismaz norāda, kā domāt par problēmām, ko iztirzā šī pētījuma autori. Paildzināt laiku starp kredīta pieprasījumu un naudas saņemšanu nav nekāds risinājums, bet gan gumijas vilkšana, kurā šī pētījuma autori labprāt piedalās. Viņu “analīze” un “secinājumi” neatrodas neitrālā telpā, bet gan veido sabiedrības kopējo izpratni par šiem sāpīgajiem jautājumiem, un viņiem ir jāatbild par saviem vārdiem un darbiem. Pārmest Latvijas iedzīvotājiem viņu zemās algas ir klaja necieņa un elementāra upuru vainošana, un šādi “pētījumi” ir akadēmiskā vardarbība, kuras īstā vieta būtu miskastē, nevis valsts institūcijas veidotā interneta vietnē.

Turklāt ir jāapsver PTAC atbildība, pieņemot šādu pētījumu, kas ir veikts par nodokļu maksātāju līdzekļiem. Patlaban iedzīvotāji ir samaksājuši par pētījumu, kurā viņi tiek vainoti plaša mēroga problēmās. Šis pētījums neatbilst nekādiem zinātniskiem standartiem. PTAC ir pienākums to anulēt un izņemt no publiskās aprites, atprasīt izmaksāto autoratlīdzību un arī izvērtēt savu ierēdņu atbildību. PTAC ir nepieciešams pasūtīt jaunu – kvalitatīvu pētījumu. Ja tas netiek darīts, tad PTAC ir līdzvainīgs šajā nicinājumā pret Latvijas iedzīvotājiem.


* Pētījuma autori ir Evija Ansonska, Ivars Austers, Gundars Bērziņš un Jānis Priede

[1] http://www.parads.lv/Uploads/2018/02/12/distances_jeb_atro_kreditu_izmantosana_latvija.pdf

* Citējumos saglabāts autoru pieraksts

[2] Sk. citātu no sadaļas ‘’Secinājumi un priekšlikumi”: “Latvijā ir vērojams savdabīgs privāto finanšu pārvaldības modelis – ātro kredītu uzņēmumu apgrozījums ļoti strauji aug, bet iedzīvotāju uzkrāšanas kultūra joprojām ir ļoti zemā līmenī. Tam varētu būt virkne dažādu iemeslu. Viens no tiem - uzkrājumu trūkums daļā sabiedrības ir skaidrojams ar zemiem ienākumiem, kas liedz veikt jebkāda veida drošības spilvena veidošanu. Taču atbildes uz aptaujas jautājumu - “Lūdzu, novērtējiet, cik lielā mērā katrs no šiem faktoriem Jums traucē veidot finanšu uzkrājumus?” - apgāž pieņēmumu, ka galvenais iemesls, kāpēc cilvēki neveido uzkrājumus ir zemi vai nepietiekami ienākumi. Respondenti atzīst, ka galvenais iemesls, kas viņus nemudina uzkrāt ir viegla kredītu pieejamība un iespējas viegli aizņemties. Tam seko neuzticība naudas sistēmas stabilitātei un neskaidrība par nākotni, kā arī patērnieciska domāšana – aktuālās vajadzības un nepieciešamība iegādāties arvien jaunas preces. Nepietiekami vai zemi ienākumi tiek minēts kā pēdējais iemesls, kas kavē uzkrājumu veidošanu” (49. lpp.).

[3] Ja autori orientētos neoklasiskās ekonomikas teorijā, uz ko paši paļaujas, tad apzinātos, ka šis labums (utility) ir subjektīvi noteikts. Līdz ar to ir neloģiski argumentēt, ka cilvēks nopērk labumu, kas ir objektīvi slikts, jo šīs teorijas ietvaros objektīvam vērtējumam nav nozīmes.

Novērtē šo rakstu:

4
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Artuss Kaimiņš man un sabiedrībai meloja jau no paša sākuma

FotoŠodien publiski rezultējās process, kas tikai aizsākts jau 2017. gadā - KNAB beidzot ir apstiprinājis, ka informācijai, kuru es un vēl vairāki cilvēki paudām 2016. gadā, aizejot no KPV LV, ir arī tiesiski pierādāms pamats.
Lasīt visu...

21

Kā un kāpēc "Lattelecom" zaudē klientus

Foto"Nekur jūs neliksieties!" un "Nevis jūs esat vajadzīgi mums, bet mēs - jums!" - pēc šādiem pamatuzstādījumiem joprojām strādā daļēji Latvijas valstij piederošā SIA Lattelecom. Nosūtu jums savu saraksti, kas uzskatāmi parāda iemeslus, kuru dēļ Lattelecom - tas pats, kura vadītājs Juris Gulbis (attēlā) saņem astronomisku algu par savām "titāniskajām pūlēm", - ar katru gadu zaudē aizvien lielāku klientu skaitu, tos pārņemot privātuzņēmumiem, kuri katru klientu uzskata par savu lielāko vērtību.
Lasīt visu...

21

Valstsbaznīcas mirāža

FotoLai cik garšīgi ne man vienam būtu noskatīties, kā mūžam tik pašpārliecinātie "nacionālkonservatīvie" oļiņieši paši bāž savu galvu ilūziju cilpā un paši braši lec no ķeblīša, bailes par mieru sabiedrībā un par valsts pamatiem tomēr ir daudz stiprākas.
Lasīt visu...

12

Visu notiekošo var nosaukt - cinisms neaprakstāms

FotoPēdējās divās nedēļās vēroju notiekošo mūsu valstī. Un ir pienācis brīdis, kad sirds pilna. Lai gan varētu rakstīt ar konkrētiem vārdiem un konkrētām situācijām, mēģināšu pavisam īsi, kodolīgi ar neitrālu skatījumu.
Lasīt visu...

21

Veselības ministrijas pozīcija – mehāniķus un celtniekus veselības jomas vadībā

FotoApkopojot ministres Andas Čakšas veikumu veselības aprūpē, acīmredzamas kļūst piecas atziņas:
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Ticība varai

1982. gada 8. jūnijā Ronalds Reigans Lielbritānijas parlamentā uzstājās ar slaveno runu “Krusta karš pret komunismu”. Sabiedrība tika sagatavota radikālai Amerikas ārpolitikas maiņai, kas...

Foto

Mentālā haosa kumulācija jeb cilvēciskuma sabrukums

Atkal nākas lietot medicīnā iecienītu jēdzienu. Sabiedrības analīzē vairs nepietiek ar sociālo zinātņu jēdzieniem. Tos nepieciešams nemitīgi papildināt ar medicīnā...

Foto

Attieksme pret komunistisko genocīdu šodien: atklāta vēstule tautas priekšstāvjiem

14.jūnijs ir viena no tām dienām gadā, kad mūsu valsts karogam piešķiram sēru noformējumu, un īpaši pieminam...

Foto

Biznesa neveiksminieki grib ietekmēt politiku

Viļņveidīgi apgriezienus uzņem un atkal zaudē Baltijas Asociācija - Transports un Loģistika, ko pirms nepilniem 12 gadiem nodibināja Ventspils ostas nesekmīgākie uzņēmumi...

Foto

Teritorija valstij nav “svētā govs”, reizēm to ir lietderīgi ziedot apmaiņā pret mieru un stabilitāti

Sabiedrībā ir kļūdains uzskats par valsti kā par struktūru, kura tiecas...

Foto

Kāpēc es nekandidēšu 13. Saeimas vēlēšanās

No kura saraksta es startēšu Saeimas vēlēšanās? Pēdējā pusgada laikā to aizvien intensīvāk man jautā žurnālisti. Mana atbilde ir –...

Foto

KPV LV metamorfoze no Kaimiņa par Gobzemu

Kopš Alda Gobzema kļūšanas par KPV LV premjera amata kandidātu partija ir ar jaunu sparu metusies priekšvēlēšanu cīņā un...

Foto

Pret malkas ciršanu kapos Dievs un Daba neiebilst?

It kā nopietni cilvēki reizēm kļūst pārsteidzoši romantiski. Varbūt pat sīrupaini. "Atzīšos, būšana dabā ir manas dzīves nepieciešamība....

Foto

Izglītības reforma jāpilnveido

Ažiotāža ap Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) virzīto izglītības reformu ir pārspīlēta. Mēģinājumi notiekošo uzdot par labo un ļauno spēku cīņu ir kaitīgi reformas...

Foto

Kāds Pabriks pārlaidās no ligzdas uz ligzdu

Katru reizi, kad no ekrāna kāds/kāda LTV Panorāmā traģiski aizžņaugtā balsī vēsta “saskaņā ar tādu-un-tādu aptauju Saeimā iekļūtu/neiekļūtu tie-un-tie”, atcerieties: tās...

Foto

Par kontrolējošo iestāžu rīcību ēnu ekonomikas apkarošanā būvniecības nozarē

Latvijas Republikas Saeimā tiek virzīts likumprojekts “Grozījums Darba likumā”, kas paredz papildināt Darba likuma 68.pantu ar trešo...

Foto

Atbildības difūzija un sociālais slinkums

Sabiedrības garīgi attīstītajā daļā aktuāls ir jautājums „Kāpēc tauta tik ilgi samierinās ar cilvēciski pazemojošo dzīvi un tautas acīmredzamo bojāeju?”. Škiet,...

Foto

Atklāta vēstule Latvijas sabiedriskajam medijam

Šonedēļ kāda politiķa ceturtās partijas nomaiņas pasākumā Latvijas Televīzija translēja iepriekš saskaņotu tiešraidi no kādas partijas biroja. Šajā sakarā man kā...

Foto

Kas ir Kremļa guļošais aģents Slava Dombrovskis?

Aizvadītajā nedēļas nogalē Latvijas politisko cirku pāršalca kāda negaidīta ziņa. Par prokremliskās partijas „Saskaņa” iespējamo premjera kandidātu tika izvirzīts liberāļu cienītais...

Foto

Kā padarīt politiķa arodu grūtāku un atbildīgāku?

Pēc tikai četriem mēnešiem notiks Saeimas vēlēšanas - notikums, kuru gaida ikviens. Pilsoniski aktīvā sabiedrības daļa - cerībā kaut...

Foto

Mēs dzīvojam „Mēness aptieku” monopola zvaigznājā. Kas to pieļāva?

Es zinu, ka tad, kad gaišā dienas laikā nošauj cilvēku un valsts mokās ar naudas trūkumu daudzās...

Foto

Mēs ne par ko neatbildam, vainīgs noteikti ir kāds cits

Atbilstoši Ministru kabineta 2010. gada 26. oktobra noteikumu Nr. 1001 „Kārtība, kādā Maksātnespējas administrācija izvēlas un...

Foto

„Vienotību” pametu tāpēc, ka mana, pieredzējuša politiķa misija ir palīdzēt jauniem cilvēkiem politikā

“Nu jau pāris gadus visos iespējamos formātos un forumos esmu runājis par plašu...

Foto

Vai Putina solītās „ausis” beidzot iegūs varu Latvijā?

Vladimirs Putins 2005.gadā publiski solīja, ka Latvija Abreni nekad neatgūs. Vienīgais, ko Latvija dabūšot, būs miruša ēzeļa ausis....

Foto

Labklājības ministrija nepilda solījumus un neatbalsta audžuģimenes

Aizvadītajā nedēļā Saeimā izskatīja PPA ''Latvijas Reģionu Apvienība'' (LRA) pieprasījumu labklājības ministram Jānim Reiram nekavējoties sniegt skaidrojumu par to,...

Foto

Kaitniecība, nolaidība Rīgas ielu būvē?

Man liekas, ka Rīgā darbojas kaut kāda sazvērestība. Paskatieties, kas notika ar tramvaja sliežu remontu VEF-Jugla. Aizliegti, izmainīti visi - kā...

Foto

Akadēmiskais kapitālisms un izglītības sadisms

Jautājums: vai tādā humānā sfērā kā izglītība ir iespējams sadisms – nenormāla tieksme uz cietsirdību un tīksmināšanās par citu ciešanām? Atbilde:...

Foto

Ierobežos iespējas uzzināt par valsts pārvaldes amatu konkursiem

Gatavojot grozījumus Valsts civildienesta likumā, Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija trešajam lasījumam iekļāva un atbalstīja priekšlikumu vairs...