Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Kāpēc trešais? Pirmkārt, tāpēc, ka trīs lietas labas lietas, otrkārt - par pirmajiem diviem bija runa iepriekšējos rakstos. Skat. http://bit.ly/GG2uNP un http://bit.ly/Iftq0K. Ja apskatīt lietas hronoloģiskā secībā, tad šim rakstam būtu jāpiešķir pirmais numurs, bet tā nu ir sanācis, un būtību tas nemaina.

Ir 1937. gada 11. jūnijs. PSRS Augstākās Tiesas ēkā rit specialās tiesnešu kolēģijas sēde (saskaņā ar toreizējo PSRS Konstitūciju šādas kolēģijas tika izveidotas īpaši svarīgu lietu izskatīšanai). Tiek skatīta smagos noziegumos apsūdzētu deviņu augsta ranga militārpersonu lietas. Uz apsūdzēto sola - Padomju Savienības maršals un bijušais aizsardzības lietu tautas komisāra pirmais vietnieks M.Tuhačevskis, Kijevas kara apgabala pavēlnieks I.Jakirs, Baltkrievijas kara apgabala pavēlnieks I.Uborevičs, 2.ranga armijas komandieris A.Korks, armijas korpusu komandieri R.Eidemanis, V.Putna, B.Feldmans, V.Primakovs.

Devītais apsūdzētais - 1.ranga armijas komisārs J.Gamarņiks nošavās īsi pirms aresta. Tiesnešu kolēģijā bijušie apsūdzēto kolēģi - maršali V.Bļuhers un S.Budjonnijs, armiju komandieri J.Alksnis, B.Šapošņikovs, I.Belovs, P.Dibenko un N.Kaširins, kā arī kara jurists V.Ulrihs. Pieci no tiesnešiem paši tiks represēti un nošauti jau pēc gada.

Atcerās Gamarņika meita V.Kočņeva: „Maija beigās tēvs saslima. Viņš zināja, kā vēlāk stāstīja māte, ka 27 maijā tika arestēts Tuhačevskis un citi. 30. datumā pie tēva atbrauca Bļuhers. Viņi labi pazina viens otru no dienesta laikiem Tālajos Austrumos. Viņi kaut ko ilgi runāja. Vēlāk tēvs pateica mātei, ka viņam tiek piedāvāts piedalīties Tuhačevska procesā tiesneša statusā… „Bet kā es varu!” iesaucās tēvs. „Es taču zinu, ka viņi nav ienaidnieki…Bļuhers sacīja, ja es atteikšos, mani var arestēt.” 31.datumā uz īsu brīdi atbrauca Bļuhers. Tad atnāca kaut kādi cilvēki un apzīmogoja tēva seifu. Tēvam tika pavēlēts uzturēties mājās. Kad tikai cilvēki no НКВД aizgāja, tēva istabā atskanēja šāviens. Kad ieskrējām, viss jau bija beidzies… Māti arestēja un iedeva 8 gadus kā „tautas ienaidnieka” sievai, vēlāk nometnē - vēl 10 gadus „par sadarbību ar tautas ienaidnieku”. Vairāk es viņu neredzēju. Mani nosūtīja uz bērnu namu. Pēc pilngadības sasniegšanas iedeva 6 gadus kā „sociāli bīstamam elementam”. Pēc tam bija izsūtījumi…”

Slēgtā tiesas sēdē, bez tiesībām uz aizstāvību un iespējas pārsūdzēt lēmumu tiek izskatītas apsūdzības par spiegošanu Vācijas labā un valsts apvērsuma gatavošanu - lietas, kas par pasākuma gala rezultātu neizraisa šaubas nevienam no klātesošajiem. Apsūdzētie sēž iepretim tiesnešiem - saviem cīņu biedriem no Pilsoņu kara laikiem. Visi ļoti labi pazīst viens otru, un diez vai kāds no tiesnešiem tic, ka tur priekšā sēž „sazvērnieki un spiegi”. Iespējams, ka Tuhačevskim uz brīdi ataust cerība: tak tiesai, kas sastāv no cilvēkiem, ar kuriem kopā tika nokalpots divdesmit gadu, būtu jāieklausās ja ne aicinājumam pēc taisnības, tad vismaz karavīru brālības tradīcijās… Bet sirdsapziņa tolaik ļoti reti izmantoja izdevību izpausties. Tas nenotiek arī šoreiz. Spriedums tiek nolasīts tajā pašā dienā, un visi astoņi nekavējoties tiek nošauti turpat tiesas ēkā.

Zīmīgs ir viena no pieminētajiem tiesnešiem maršala Bļuhera liktenis. Drīz vien pēc Tuhačevska prāvas ap maršalu sāk savilkties mākoņi, tiek arestēti visi tuvākie kolēģi, un maršals lūdz Staļinu apliecināt to, ka nav zaudējis vadoņa uzticību. Ūsainais viltnieks to apliecina un, lai kliedētu pēdējās šaubas, piešķir Bļuheram otru Ļeņina ordeni. Pēc dažiem mēnešiem maršals tiek arestēts un mirst Ļefortovas cietumā „fiziskās ietekmēšanas” rezultātā.

Patiesi, tā Kunga ceļi ir neizdibināmi.

Bet nebija jau viss tik traki. Dažiem laimes lutekļiem izdevās pārdzīvot represijas un vēlāk vēl pacelties. Viens no viņiem - K. Rokosovskis, vēlākais maršals un spējīgs militārists. 1937.gada martā arestēts un noturēts Ļeņingradas apgabala NKVD iekšēja cietumā līdz pat 1940.gada aprīlim, kad tika reabilitēts. Šīs piespiedu atpūtas laikā zaudēja visus priekšējos zobus un nopelnīja vairākus ribu lūzumus. Reizes divas tika vests uz „viltus” nošaušanu - jautru pasākumu kur tiek šauts ar tukšām patronām. Tomēr izturēja un „atzīšanos” neparakstīja. Karu beidza kā 2. Baltkrievijas frontes pavēlnieks un komandēja Uzvaras parādi Maskavā (parādi pieņēma Žukovs). Pats maršals nestāstīja par piedzīvoto cietumā, bet priekšstatu var gūt no tuvinieku stāstītā, ka jau pēc kara un līdz pat mūža beigām maršals nešķīrās no ieroča. Jautāts kāpēc, paskaidroja: „Ja man vēlreiz atnāks pakaļ, es dzīvs viņiem nepadošos.”

 Pieņemot apsūdzības versiju, apsūdzēto pašrocīgi parakstīto atzīšanos (par to būs runa vēlāk) un represiju apmērus, kas redzams zemāk dotā tabulā, varētu domāt, ka padomju varu grasījās gāzt gandrīz viss Sarkanās armijas komandējošais sastāvs, cilvēki, kas vēl nesen cīnījās par šo varu Pilsoņu karā.

Un tagad ieskatīsimies tabulā, ko sastādījis O. Suvenirovs (Сувениров, Олег Федотович) - zinātņu doktors, Krievijas Federācijas militāro zinātņu Akadēmijas akadēmiķis.

Augstāko komandieru kategorijas

Aktīvā dienestā 1936.gadā

Gāja bojā represijās laikā 1937- 1941

Atgriezās no apcietinājuma

Kopējais represēto skaits

Represēto procents no kopējā skaita

Padomju Savienības maršali

5

3

0

3

60

Armiju komandieri

15

19

1

20

133*

Flotes flagmaņi

4

5

0

5

125*

Korpusu komandieri

62

64

5

69

112,6*

1.ranga flagmaņi

6

5

1

6

100

Divīziju komandieri

201

131

22

153

76

Brigāžu komandieri

476

217

30

247

52,1

KOPĀ

767

444

59

503

65,6

 Cipars >100% nozīmē, ka dotā laika periodā tika represētie tie, kas nomainīja konkrētos amatos jau represētos.

Skaitļi iespaido, vai ne? Protams, ka tika represēts arī vidējais un jaunākais komandējošais sastāvs. Dažādu pētnieku dati par kopējo represēto virsnieku skaitu ievērojami atšķiras, taču jebkurā gadījuma skaits ir vairākos desmitos tūkstošu.

Vel viens zīmīgs moments. Pasaudzēti tika ne jau tie spējīgākie un izglītotākie, bet gan suniski padevīgie un uzticīgie. Sarunā ar rakstnieku K.Simonovu G.Žukovs saka sekojošo:

„Tuhačevskis bija erudīts militārās stratēģijas jautājumos. Viņam bija dziļs, analītisks prāts. Jāsaka, ka Vorošilovs, toreizējais aizsardzības tautas komisārs, šajā lomā bija cilvēks nekompetents. Viņš tā arī līdz beigām palika diletants militāros jautājumos un nepārzināja tos dziļi un nopietni. Praktiski viss darbs komisariātā gulēja uz Tuhačevska pleciem. Starp viņiem bija nedraudzīgas attiecības. Laikā, kad tika izstrādāts reglaments, atceros sekojošu gadījumu. Tuhačevskis ziņoja savam tiešajam priekšniekam par reglamentu. Vorošilovam kaut kas tur nepatika un ieteica labojumus. Tuhačevskis viņu uzklausīja un tad savā ierasti mierīgā manierē sacīja: „Biedri tautas komisār, komisija nevar pieņemt Jūsu labojumus.” „Kāpēc?” izbrīnīts jautāja Vorošilovs. „Tāpēc, ka Jūsu labojumi ir nekompetenti, biedri tautas komisār.””

Tiktāl Žukovs. Diez vai Vorošilovs to piedeva savam padotajam.

Nu tad bija vai nebija sazvērestība? Pastāv uzskats, ka stimuls visam bija profesionāls konflikts starp divām militāristu grupām. No vienas puses - Pilsoņu kara zobenu vicinātāji Vorošilovs un Budjonnijs, kas taisījās moderno karu uzvarēt, sēžot zirga mugurā, no otras puses - Tuhačevskis, Jakirs, Uborevičs, kas sekoja līdzi laikam. Tie otrie uzstāja uz nepieciešamību ieviest jaunu kaujas tehniku, veidot lielas motorizētas vienības un gaisa desanta daļas. Domstarpībām, visticamākais, nebija politisks, bet gan profesionāls raksturs. Tuhačevskis, būdams cilvēks godkārīgs, cerēja ieņemt sava priekšnieka - Vorošilova vietu, un to viņš bija arī pelnījis. Politiski amati viņu neinteresēja.

Toties Staļinam ir savs „funktieris”. Paranoiķa domu gājiens ir sekojošs – „Tuhačevskis tagad grib nobīdīt malā Vorošilivu. Tikpat labi to viņš vēlāk var mēģināt izdarīt ar mani”. Un Kremļa saimnieks izdara savu izvēli par labu Vorošilovam. Tas nekas, ka pēdējais ir bez jebkādas militāras izglītības, toties uzticīgs Saimniekam līdz kapa malai.

Tādejādi varētu pieņemt, ka pēc Saimnieka norādījuma Ježova uzsāktās un Berijas turpinātās asiņainās bakhanālijas Sarkanajā armijā bija militāristu savstarpējo intrigu, Staļina paranojas un ieraduma turēt visus patstāvīgā sasprindzinājumā kombinācija.

Katrā ziņā 1956.gadā Kara prokuratūra kopā ar VDK veica Tuhačevska prāvā notiesāto lietu pārbaudes un konstatēja, ka visos gadījumos apsūdzības bija safabricētas. Visi notiesātie tika reabilitēti.

Jā, jā, jūtu, ka tūlīt Suvorova-Rezuna fani piesauks sava elka un guru „garadarbu” - Суворов В. Очищение: Зачем Сталин обезглавил свою армию? — М.: АСТ, 1999.

Tā ka šo grāmatu biju lasījis pasen, tad uzmeklēju tīmeklī attiecīgo vietni   (http://militera.lib.ru/research/suvorov4/index.html) un nodaļā ar nosaukumu „Poļitruks Tuhačevskis” lasu: „Starpība ir tā, ka hitlerieši šāva cilvēkus ar ložmetējiem, bet Tuhačevskis papildus tam saistīja visus iedzīvotājus ar kolektīvo atbildību. Tieši ar to nodarbojās Antonovs-Ovsejenko, Tuhačevskis, Uborevičs un citi stratēģi - viņi padarīja cilvēkus par stukačiem un nodevējiem, piespiežot nodot kaimiņu, tēvu un brāli un vēlāk vēl ķert tos pa mežiem. Un nogalināt.”

Redz kā, bet es biju iedomājies, ka stučīšanas sistēma bija НКВД darba lauciņš. Nu labi, lasu tālāk: „Tuhačevskis ieviesa totālu stučīšanu, spieda ar bailēm un sagrāva gadsimtiem iedibināto krievu sādžas morāli.”

Kārtējā atklāsme. Man, nejēgam, likās, ka „krievu sādžas morāli” sagrāva pirmām kārtām Staļina piespiedu kolektivizācijas plāns un kā loģisks tam turpinājums - zemnieku dumpji un to asiņainā apspiešana ar armijas palīdzību. Bet izrādās, ka spiegs un trockists Tuhačevskis to visu izdarīja uz savu galvu un vadonim atlika tikai bezspēcīgi noraudzīties.

Nu labi, ejam tālāk: „Tuhačevska ideja: iznīcināt tautā pašcieņu un Dzimtenes izjūtu. Nacionālām jūtām, pēc Tuhačevska domām, ir jāatmirst. Kad mēs runājam par 1941.gada sakāvēm, tad vainojam Staļinu. Bet, starp citu, tieši Staļins sāka modināt cilvēkos Dzimtenes izjūtu. Un sāka to darīt 30. gadu beigās, tikai pēc tam, kad viņam izdevās daļēji (izcēlums mans) attīrīt valsti no trockiem, tuhačevskiem un uborevičiem”. Neaizmirsīsim, ka tautas degradācija (oriģinālā - ссучивание) tika realizēta pēc to stratēģu iniciatīvas un vadības, kurus attīrīšanas gados novāca Staļins.”

Ahā, izradās , ka Staļina ierosināto un centīgā Ježova veikto „attīrīšanu” bija izdevies veikt tikai daļēji. Interesanti, vai Kremlis tukšs nepaliktu, ja plāns tiktu realizēts pilnībā?

 Nu, un beidzot seko rezumē: „Lūk, jums arī iemesls armijas attīrīšanai 1937 gadā: Staļins gatavojās karam ar Vāciju. Tāpēc Staļinam jāatbrīvojas no pašiem asiņainākajiem bendēm - Antonova-Ovsejenko, Tuhačevska, Jakira, Uboreviča un citiem viņiem līdzīgiem (kopā to „asiņaino benžu” varētu sanākt kādi 40 tūkstoši - mana piezīme). Viņi paši sevi sauca par okupantiem, un tauta viņus neieredzēja. Šādus karavadoņus nedrīkstēja novietot tautas masu priekšgalā, masām, kas tika mobilizētas karam. Tauta aiz šiem stratēģiem neietu kaujā, bet pie izdevības pieminētu viņiem gan Tambovu, gan Kronštati, gan Krimu, gan Varšavu...” utt.

Jā, gatavojās karam ne pa jokam, ņemot vērā augstāk dotajā tabulā norādīto.

Atbildības novelšana, ja tāda doma patiešām bija, par ko konkrētajā gadījumā šaubas, - iemīļots Staļina paņēmiens. Ja kas, tad „attīrīšanas plāna” īstenotājs iekšlietu tautas komisārs N.Ježovs drīz vien pats atkārtos sava priekšgājēja H.Jagodas likteni - tiks apsūdzēts spiegošanā, teroristisku aktu un bruņotas sacelšanās plānošanā un nošauts 04.02.1940. Viens no sprieduma izpildītajiem atceras Ježova pēdējās stundas: „ Un tagad, pusnemaņas stāvoklī Ježovs vilkās uz telpas pusi, kur tika izpildīta staļiniskā „pirmā kategorija” (nošaušana)… Viņam lika visu novilkt. Viņš no sākuma nesaprata. Tad nobālēja . Nomurmināja kaut ko līdzīgu: „Bet kā tad…” Tad steidzīgi novilka formas kreklu…, lai to veiktu, viņam nācās izvilkt rokas no bikšu kabatām, un galifē, bez siksnas un pogām, nokrita. Kad viens no izmeklētājiem atvēzējās uz viņu, lai iesistu, Ježovs žēlabainā balsī palūdza: „Nevajag!” Tad klātesošie atcerējās, kā viņu kabinetos Ježovs mocīja nopratināmos, it īpaši tos spēcīgākos un liela auguma (Ježova augums - 151cm -mana piezīme). Te konvojētājs nenoturējās un ar laidni iebelza Ježovam. Šis sabruka iekliegdamies. No šī kliedziena visi kā no ķēdes norāvās. Kad Ježovu piecēla, viņš maz atgādināja dzīvu radību.”

Atvainojos par šo lirisko atkāpi, bet atgriezīsimies pie Suvorova. Droši vien nebūtu atvēlējis šiem Suvorova (Rezuna) murgiem vietu šajā rakstā, ja vien sev par izbrīnu neatklātu, ka Latvijā ir tik daudz šī subjekta fanu, ko labi varēja redzēt komentāros saistība ar manu iepriekšējo rakstu (http://www.pietiek.com/raksti/barbarossa_miti_un_realitate). Piedodiet godkārību, bet man tas lieku reizi atgādināja, ka minētā raksta sakumā teiktais nav tukši vārdi.

1937.gadā Ježovs piestādīja Staļinam sarakstu ar 138 augstākajiem komandieriem un ieteica tos „laist pēc pirmās kategorijas”. Staļins sarakstu apstiprināja. Aptuveni pusotra gada laikā Staļins parakstīja 362 šādus sarakstus - katrs ar nosaukumu „Personu saraksts, kas pakļaujamas PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģijas tiesai”. Turpat tika norādīts arī spriedums. Kopumā šajos sarakstos tika iekļauti vairāk nekā 44 tūkstoši uzvārdu. Tātad Staļins faktiski katru dienu apstiprināja pa vienam nošaušanas sarakstam. Turklāt lasīja uzmanīgi un ieviesa labojumus. Tā teikt, strādāja intensīvā režīmā.

1938.gada 29.novembrī Sarkanās armijas Galvenās kara padomes sēdē Vorošilovs savā ziņojuma piemin ciparu 40 000. Viņš saka: „Laika posmā no 1937. līdz 1938.gadam mēs „iztīrījām” no Sarkanās armijas vairāk nekā četrus desmitus tūkstošu cilvēku. Šis cipars ir iespaidīgs. Bet tieši tāpēc, ka mēs tik nežēlīgi izrēķinājāmies, mēs tagad ar pārliecību varam teikt, ka mūsu rindas ir stipras un ka Sarkanajai armijai tagad ir savs, līdz galam tai uzticīgs komandējošais un politiskais sastāvs”

Patiesībā represijas armijā turpinājās. Pēdējie augsta ranga komandieri tika nošauti 1941.gada rudenī.

Tomēr visā šajā „pasākumā” viena lieta nav skaidra. Un proti - kā varēja panākt to, ka apsūdzētie, kas vairumā bija izgājuši caur uguni un ūdeni Pilsoņu kara laikā, paši atzinās neiedomājamos noziegumos, ko nebija pastrādājuši. Gestapo šefs H. Millers bija sajūsmā par НКВД metodēm, panākot Tuhačevska „atzīšanos” spiegošanā Vācijas labā. To, vai Tuhačevskis bija vācu spiegs Millers, protams, labi zināja. Reiha slepenpolicijas vadītājam bija aizdomas, ka НКВД pielietoja krievu zinātnieku izgudrotus psihotropos līdzekļus. Patiesībā nekādas „eksotiskas” metodes pielietotas netika. Prasts mordobojs, pratināšana caurām naktīm, draudi izrēķināties ar ģimeni (izrēķinājās jebkurā gadījumā). Kā ekstra „pakalpojums” tika piedāvāta sēdināšana ar pliku pēcpusi uz otrādi apgāzta ķebļa kājas.

НКВД izmeklētāja kabinets Lubjankas cietumā. Tiek pratināts bijušais ГПУ НКВД (valsts politiskā pārvalde pie Iekšlietu Tautas komisariāta) īpašās nodaļas (informācijas un ziņošanas jeb stučīšanas darbs Sarkanajā armijā) priekšnieks Marks Gajs (Марк Исаакович Гай), īstajā uzvardā Štokļands, viens no galvenajiem politisko represiju organizatoriem 30.gados. Apsūdzēts pēc standarta shēmas kā bijušā НКВД šefa H.Jagodas protežē, spītīgi negrib atzīties inkriminētajos noziegumos. Kabinetā ienāk Ježovs un ar jautājuma izteiksmi sejā paskatās izmeklētāja virzienā. Pēdējais noraidoši groza galvu. Ježovs pamāj pie durvīm stāvošajam seržantam. Tam mutiskas pavēles nav nepieciešamas - pieejot no muguras, ar abām rokām kā ar cirvi cirzdams, sāniski iezveļ pratināmajam pa galvu. Gajs nokrīt kā nopļauts kopā ar ķebli un uz brīdi „atslēdzas”. Atgūstot samaņu, sev pretim kā caur miglu redz sava šefa seju. Ježovs, cieši raugoties uzpampušajā fizionomijā, saka: „Saudzēšu.” Gajs paraksta atzīšanos. Nabags nesaprata, ka no Ježova puses tas bija smalks joks. Dabūs lodi pakausī kā visi tie, kas „labprātīgi atzinās”.

Atceras armijas ģenerālis un Padomju Savienības varonis A.Gorbatovs: „Pratināšanas ar ietekmēšanu bija piecas ar starplaiku 2-3 diennaktis. Dažreiz kamerā atgriezos uz nestuvēm. Tad dienas divdesmit man ļāva atgūt elpu… Kad sākās trešā pratināšanas sērija, kā man gribējās ātrāk nomirt!” Горбатов А.В. Годы и войны. — М.: Воениздат, 1989.

„Līdz pat šai dienai man ausīs skan izmekletaja Stolbunska (uzvārdu uzzināju nejauši) draudīgi šņācošā balss,” raksta tālāk Gorbatovs. „Kad mani bezspēcīgu un asiņojošu nesa projām - „Parakstīsi, parakstīsi!””

Ģenerālis izturēja un atzīšanos neparakstīja līdzīgi kā Rokosovskis. Tādēļ arī izdzīvoja.

Turpretim Tuhačevskis „salūza” gandrīz uzreiz. No īpaši svarīgu lietu izmeklētāja Ušakova (citviet Ušiminskis) paskaidrojuma reabilitācijas komisijai: „Pirmais tika arestēts Feldmans. Viņš kategoriski noliedza visas apsūdzības…Es izsaucu viņu uz kabinetu, ieslēdzos un līdz 19. maija vakaram Feldmans uzrakstīja iesniegumu par sazvērestību ar Tuhačevska, Jakira, Eidemaņa un citu līdzdalību…Tad man iedeva pratināt Tuhačevski, kas jau nākošajā dienā atzinās. Es gandrīz negulēju, mēģinādams izdabūt no viņiem vairāk faktu, vairāk sazvērnieku…”

Situācija nonāca līdz absurdam. Kā atzīmē D.Volkonogovs ( Волкогонов Д.А. Сталин. Политический портрет. — М.: Новости, 1992.), Staļins ticēja liecībām, jo nespēja iedomāties, ka viņam - tautas mīlētam vadonim kāds, pat fiziski ietekmēts, var runāt netaisnību.

Kāpēc neviens no represētiem komandieriem nepretojās un pat nemēģināja glābties? Viņi tak redzēja, kas notiek apkārt, un viņiem bija ieroči. Drosmes arī noteikti netrūka, jo bija piedalījušies Pilsoņu karā. Un, neskatoties uz to, viņi pakļāvīgi ļāva sevi iznīcināt. Ļevs Razgons (Лев Эммануи́лович Разго́н ), rakstnieks, bijušais GULAGA ieslodzītais un cilvēktiesību aizstāvis, izteicās šajā sakarā šādi: „Es domāju, ka viņi ne vien ticēja labam iznākumam, viņi patiesi uzskatīja, ka būs iespēja izteikties un viņi tiks saprasti. Uz ko viņi cerēja - uz loģiku, uz elementāru loģiku - ka nav nekādas nepieciešamības viņus nogalināt.”

Zīmīgi ir tas, ka neviens no represētajiem (iespējams, ka daži izņēmumi bija) nešaubījās vadonī. Daži uzskatīja, ka kaut kādu valstiski svarīgu iemeslu dēļ ir nepieciešams sarīkot paraugprocesu un vēlāk viņus attaisnos un atgriezīs dienestā. Citi bija pārliecināti, ka ir iefiltrējušos ienaidnieka aģentu intrigu upuri un rakstīja vēstules gan Vorošilovam, gan pašam Staļinam. Gadsimta ceturksni vēlāk VDK priekšsēdētājs A.Šeļepins ziņoja partijas XXII kongresam par vēstuli, ko no apcietinājumā bija uzrakstījis Staļinam viens no Tuhačevska procesā apsūdzētajiem - 1. ranga armijas komandieris I.Jakirs. Vēstule beidzās ar vārdiem: „Es esmu godīgs un partijai, valstij, tautai uzticīgs cīnītājs… Esmu godīgs katrā savā vārdā un miršu ar mīlestības vārdiem par Jums, partiju un valsti, ar bezgalīgu ticību komunisma uzvarai.” Kas tas ir – fanātisms vai mēģinājums ķerties pie pēdējā salmiņa? Staļinam šaubu par to nebija. Uz vēstules rēgojās viņa rezolūcija - „Nelietis un prostitūta”, turpat zemāk Vorošilova piebilde- „Pilnīgi precīzs apzīmējums”, bet Kaganovičs pierakstīja konkrētāk - „Nodevējam, svoločam un…. (necenzēts vārds) viens sods – nāvessods”.

Kādi tad bija reālie „attīrīšanas” rezultāti, un kā tie ietekmēja Sarkanās armijas kaujas spējas pirmos mēnešos pēc Vācijas uzbrukuma? Citējot vēsturnieku un notikumu dalībnieku teikto, varētu pierakstīt vel tik pat daudz lapaspušu, un visiem verdikts būs līdzīgs. Tādēļ pieminēšu tikai divus autorus.

Savos memuāros Maršals A.Jerjomenko saka: „Biedrs Staļins lielā mērā ir līdzvainīgs militāro kadru iznīcināšanā, kas atsaucās uz armijas kaujas spējām.”

Savukārt iepriekš pieminētais A.Gorbatovs jau runā konkrētāk: „Tika uzskatīts, ka pretinieks pārvietojas tik ātri, pateicoties pārsteiguma momentam, un arī tāpēc, ka Vācijai kalpoja gandrīz visa Eiropas rūpniecība. Protams, tas tā bija. Bet mani līdz nāvei pārbiedēja manas iepriekšējās bažas: kā mēs spēsim karot, zaudējuši tik daudz pieredzējušu komandieru vēl pirms kara? Tas nešaubīgi bija vismaz viens no galvenajiem iemesliem mūsu neveiksmēm, kaut arī par to netika runāts un lietu pasniedza tā, it kā, attīrot armiju no „nodevējiem”, tika palielināts tās spēks.”

Šeit gan jāpiebilst, ka abi militāristi pieticīgi noklusē divas lietas. Pirmkārt, bija vēl viens būtisks represiju rezultāts, proti - visu līmeņu komandieru bailes patstāvīgi pieņemt lēmumus, pavēļu gaidīšana „no augšas” un iniciatīvas trūkums. Otrkārt, nevajag būt tik pieticīgiem un visus režīma „nopelnus” piedēvēt vienam cilvēkam. Līdzvainīgi bija daudzi, sākot no „cīņu biedriem un līdzgaitniekiem” - politbiroja locekļiem, kas gatavi bija viens otram rīkli pārgriezt, lai izpelnītos Saimnieka labvēlību, Tuhačevska tiesnešiem - savas ādas glābējiem, kuru viņi tā arī neizglāba, un beidzot ar tiem, kas, noraugoties, kā tiek „savākts” kaimiņš vai darba kolēģis, kas pazīstams no skolas laikiem, turpināja slavināt vadoni un partiju.

Runājot par tiem pēdējiem, jautājums nav viennozīmīgs - saku to tādēļ, ka pašam nācās uzaugt padomijā un ir priekšstats par to, kā iedarbojas smadzeņu non-stop skalošana apstākļos, kad cita informācija ir grūti pieejama, vai nav pieejama vispār. Protams, tajos laikos bija citi apstākļi un iespējas „zombēšanai”, tikai tas nenozīmē, ka jautājums nav aktuāls šodien. Iesākumā gribēju tam pievērsties šī raksta ietvaros, bet tad pārdomāju, jo tas noteiktu būtu ne par tēmu.

P.S. Nākošais un pēdējais raksts šīs sērijas ietvaros tiks publicēts drīzumā ar Pietiek laipnu atļauju zem nosaukuma „Vēl vakar sabiedrotie, bet šodien nāvīgi ienaidnieki”.

 

Foto

FotoFotoFotoFotoFoto

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

20

Nē seksuālai vardarbībai!

FotoIzskatās, ka ejam uz to, ka vīrietis ar sievieti varēs iepazīties un ielaisties tikai tad, ja neviens nav ar citu, ja tas notiek ar attiecīgiem noturības solījumiem un liecinieku (eparaksta) klātbūtnē. Paga, nevaru atcerēties, nebija šitāda štelle jau iepriekš izgudrota?
Lasīt visu...

21

Latvijas Pastu ved uz maksātnespēju

FotoLatvijas Pasta pašreizējā valde (Beate Krauze-Čebotare, Andris Puriņš, Jānis Kūliņš un Pēteris Lauriņš) mērķtiecīgi gremdē Latvijas Pastu.
Lasīt visu...

21

Donalds Tramps, Ādolfs Hitlers un dzīve uz muļķu kuģa

Foto2016. gadā, pēc referenduma par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības un Donalda Trampa uzvaras ASV prezidenta velēšanās jēdziens “post patiesība” tik bieži un enerģiski tika lietots un analizēts visā Rietumu pasaulē, ka “Oxford dictionary” to atzina par gada vārdu. 
Lasīt visu...

21

Cik nopietnas ir Latvijas spējas pretoties Krievijas agresijai?

FotoNesenais Nacionālo bruņoto spēku (NBS) paziņojums, ka “Latvijā drošības situācija ir tikpat stabila un līdzvērtīga tai, kāda ir citās NATO dalībvalstīs, kuras nerobežojas ar krieviju, piemēram, Spānijā, Francijā vai Itālijā”, tautu nevis nomierināja, bet gan lika vēl vairāk satraukties par to, kas īsti valstī tiek darīts aizsardzības spēju stiprināšanā. Tā vietā, lai mierinātu iedzīvotājus ar tukšpļāpību, Polija intensīvi bruņojas. Bet ko šajā jomā dara Latvija?
Lasīt visu...

6

Vai sabiedrība pieprasīja “cūkskandālu” un Gunāra Astras izsmiešanu?

FotoKļūdījos, domādama, ka Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (SEPLP) ir jelkādas iespējas teikt savu “biezo vārdu”, vērtējot sabiedrisko mediju darbību. Padomes mājaslapā varam vien iepazīties ar 14 punktiem, kas vispārīgi iezīmē padomes darba jomas. Taču pēdējie skandāli un cilvēku neizpratne par sabiedrisko mediju izpausmēm liek uzdot daudzus jautājumus.
Lasīt visu...

20

Pēc spermas nolaišanas uz krūtīm* progresīvā kultūras ministre ir atradusi jaunu kultūras aktualitāti – iesaistīšanos kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupā

FotoValdība 19. marta sēdē izskatīja Kultūras ministrijas (KM) sagatavoto informatīvo ziņojumu „Par Latvijas Republikas pievienošanos Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) 1992. gada 9. maija Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām** Kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupai” un atbalstīja šo iniciatīvu.
Lasīt visu...

21

Aivars Lembergs nekādus Kremļa naratīvus nav izplatījis, toties LSM darbojas Kremļa interesēs

FotoŠī gada 19. martā portāla lsm.lv publikācijā "Lembergs vaino Latvijas valdību "Krievijas provocēšanā"; viņa teikto lūdz vērtēt Saeimas komisijā” tās autors Ģirts Zvirbulis apgalvo:
Lasīt visu...

12

Uzmācīgie IRši

FotoPagājušas vien dažas dienas, kopš rakstīju par dažādiem “ķīmiskajiem elementiem”, kas pavada „Jauno vienotību”, un kā vecajā latviešu parunā: “Kā velnu piemin, velns klāt!”
Lasīt visu...

21

Tas ka, cilvēks par nopelnīto naudu var atļauties nogalināt sava prieka pēc, ir tikai apsveicami!

FotoPazīstu Jāzepu Šnepstu (attēlā) personīgi. Jā, viņš ir kaislīgs mednieks. Dara to dekādēm, dara to profesionāli, legāli un, pats galvenais, selektīvi (atšķirībā no 90% Latvijas mednieku) kuri šauj pa visu kas kustās.
Lasīt visu...