Iesaki rakstu: 
Man sen nav bijis tik fiziski slikti kā otrdien, DELFI tiešraidē vērojot cilvēkus Rātslaukumā. Tāda griezīga nenovēršamības, nelabojamības un bezcerības sajūta kaut kur pakrūtē. Apmēram tā.
Tos, kas tur bija sapulcējušies, var saukt, kā vien ienāk prātā. Gan par pūli ar "nozombētām PSRS sejām", kas par nelielu samaksu "ar putām uz lūpām" gatavs vai krist par savu elku. Gan par pilsoniski aktīvāko sabiedrības daļu, kura atšķirībā no citus uz boikotiem aicinošām Latvijas Bankas maizē uztūkušu advokātu madāmām ir gatava aizstāvēt savējos ne tikai tviterī vien. Gan vēl visādi.
Taču viens nav apšaubāms: lai kā nu dēvētu šo pulcēšanos un tās dalībniekus, lai kādu birku tai un tiem piekārtu, visi sapulcējušies bija cilvēki - nevis kaut kādas nez no kurienes nupat ievestas dzīvības formas, bet cilvēki, kuri, vai nu tas viņu pretiniekiem patīk vai ne, tepat vien dzīvo, acīmredzot arī dzīvos līdz savai pēdējai stundiņai un, kas trakākais, paliks apmēram tādi, kādi nu ir.
Atzīšos - lai ko es kuro brīdi būtu rakstījis par saviem līdzcilvēkiem, līdz pat vakardienas "pilsoniskajiem pasākumiem" kaut kur manī saistībā ar šiem cilvēkiem mita neliela... nu, teiksim - cerībiņa. Ilūzijiņa. Tāda maziņa, bet tomēr.
Šī cerībiņa-ilūzijiņa bija saistīta ar to, ka šie un visi pārējie Latvijas cilvēki ir nupat piedzīvojuši grūti iedomājamu, vienkārši briesmīgu nelaimi, kura gan nav skārusi viņu personisko ādu, toties uzskatāmi parādījusi, ka nāve var atnākt jebkurā brīdī un nevienu nešķiro ne pēc vecuma un dzimuma, ne valodas, tautības un materiālā statusa.
Un - turpinot manas cerībiņas izklāstu -, ja reiz tā, tad varēja taču gadīties, ka notikusī nelaime ir bijusi pietiekami pārliecinoša un no ikdienas rutīnas izsitoša, lai šie cilvēki apjēgtu, ka šo savu dzīvi, kura, izrādās, jebkurā brīdī visnegaidītākajā veidā var izbeigties, būtu jēdzīgāk dzīvot bez visādām nāves priekšā sīkām savstarpējām jezgām, pusizdomātiem aizvainojumiem un vēl viskautkā tāda.
Vēl vairāk - varat, protams, smieties, bet manas mazās cerībiņas-ilūzijiņas turpinājums bija: varēja taču gadīties, ka no visiem tiem Latvijas cilvēkiem, kas uzdodas par esošiem un potenciāliem valstsvīriem, atrastos viens vienīgs, kurš atrastu un pateiktu tos pareizos vārdus, kas ļautu uz mirušo kauliem uzbūvēta kārtējā gobzemveidīgo biznesa vietā uz bojāgājušo piemiņas pamata radīt kaut ko, kas ar laiku radītu fundamentu kaut cik vienotai - nu, vismaz dažās svarīgās lietās - Latvijas nācijai.
Neatradās neviens - ne aktīvais prezidents vai paldiesvaldis, ne čērčilizētais mērs vai nākamā eirokomisāre, ne Latvijas attīstītājs vai jokainā mūsu vienoto māju solītāja, ne vēl kāds cits. Neviens vienīgs. Ne tikai neatradās - pat nepamēģināja. Visiem viņiem neatliekami bija savas svarīgākas lietas darāmas.
Manuprāt, ne tas briesmīgi, ka viens divpadsmit dienas pēc katastrofas priecīgi paceļ gaisā divus pirkstus uzvaras žestā, bet tas, ka gan viņam, gan viņiem visiem un ikvienam jau ir sava jaunā dienaskārtība, kuras pirmie punkti visi kā viens sākas ar vārdiem - es, manis, man, mani, ar mani un, protams, pret mani.
Varbūt mana cerībiņa-ilūzijiņa tiešām bija naiva un stulba no sākta gala līdz pat savai nāvītei vakar DELFI tiešraides laikā. Bet varbūt - tāda iespēja bija, taču atkal nekā. Bezcerīgi.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
