Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Politiskais trilleris „Bailes” jau astoņas nedēļas ir pieprasītākā un pirktākā grāmata Latvijas grāmatveikalos. Pietiek šodien publicē pirmo interviju ar grāmatas autoru, kurš sev izvēlējies pseidonīmu „Indriķis Latvietis”.

- Sakiet, lūdzu, kāpēc jūs slēpjat savu identitāti? Domājams, daudziem būtu pārsteigums, uzzinot, kas ir vietējā bestsellera īstais autors...

- Jā, varbūt arī būtu pārsteigums. Tāpēc arī pasargāsim šo ļaužu nervus. Pašlaik nav īstais laiks, kad to darīt. Varbūt citreiz. Varbūt, kad būs otrā daļa. Vai vēl kāda... Negribu sevi, iesācēju – amatieri, salīdzināt ar jomas atzītiem meistariem, bet galu galā Grigorijs Čhartišvili sevi par Erasta Fandorina grāmatu autoru Borisu Akuņinu atzina pēc kuras sērijas grāmatas? Ceturtās? Piektās? Tā ka – silts nāk ar sildīšanu, labs ar gaidīšanu.

- Bet vai jums tiešām nav svarīgi, lai visi zinātu, kurš ir uzrakstījis grāmatu, kura ir kļuvusi par šī gada pirktāko un pieprasītāko?

- Nu, pirmkārt, tas ir pārspīlējums. Pirktākā un pieprasītākā tā ir tikai divus mēnešus. Astoņas nedēļas, ja precīzi.

Bet, atbildot pēc būtības uz jūsu jautājumu – kāda starpība, kas ir uzrakstījis „Bailes”? Kaut vai robots tās būtu uzrakstījis. Jā, tiešām – varbūt tas ir robots… mākslīgais intelekts, kas sagūglējis kaut kāds informācijas skrandas un tās salicis kopā.

Svarīgs ir teksts, svarīgs ir tas, kas ir uzrakstīts, bet ne tas, kas ir rakstītājs. Galu galā mums ir vesels bars ļaužu, kas uzraksta pāris grāmateles un lepni saucas – rakstnieks. Paldies, bez manis tur labi iztiks.

- Ir pieminēti daudzi iespējamie „Baiļu” autori – Liepnieks, Lapsa, Sakss... Ir lasīts, ka varbūt pat Lembergs pats kādu noalgojis, lai uzraksta...

- Jūs grāmatu esat lasījuši? Ja esat, tad nez vai jums varētu ienākt prātā doma, ka Lembergs varētu būt pasūtījis uzrakstīt grāmatu par Aivara Šlomo dēla Emberga jaunības homoseksuālajām dēkām, kuru dēļ viņu tagad „uz āķa” tur kuratori no Maskavas...

Var jau, protams, būt, ka mazais zaglīgais un melīgais papagailis dziļi dvēselē ir drusku mazohists, kam patīk, ka mājās viņu drātē ar straponu tāpat, kā viņš ir izdrātējis savus ne mazāk mazohistiskos vēlētājus, bet nu – nez vai, nez vai.

Bet man tiešām ļoti, ļoti, ļoti patīk visas tās versijas par grāmatas autoru vai rakstītāju kolektīvu, par tās pasūtītājiem, par reklamētājiem utt., kuras ir publiski parādījušās. Šī bauda ir viens no iemesliem, kuru dēļ es noteikti tuvākajā laikā neatklāšu savu identitāti. Vismaz līdz nākamajai grāmatai noteikti.

- Tātad jūs droši solāt, ka būs arī nākamā „Baiļu” grāmata?

- Kā jūs zināt, pilnīgi drošas šai pasaulē ir tikai divas lietas – nāve un nodokļi. Tā ka droši es neko nesolu. Bet varu teikt, ka man gribētos uzrakstīt arī otro grāmatu. Visvairāk jau tāpēc, ka uz pirmās panākumiem es pats skatos ar zināmu izbrīnu un līdz ar to ļoti gribas noskaidrot – interesanti, es varu kaut ko tādu izdarīt vēl reizi? Varbūt pat labāk? Bet varbūt šis bija tāds vienreizējs fenomens? Jā, tas ir ļoti, ļoti interesanti. Izaicinoši, kā mūsu dienās pierasts teikt.

- Jā, tad kā jūs pašlaik skaidrojat to, ka „Bailes” ir pirktākā grāmata Latvijā jau... cik ilgi... divus mēnešus?

- Astoņas nedēļas.

Labi, bez liekas kautrības. Pirmkārt, tā ir grāmata, kādas Latvijā vēl nav bijis. Tas pirmkārt. Piekrītat, vai ne? Šādas grāmatas tiešām nav bijis – tas ir kaut kas pilnīgi neredzēts. Atsaldēts autors bez mazākās bijības „režet pravdu matku” – vai kaut ko tādu, kas ļoti izskatās pēc rūpīgi slēptas, taču daudzu sen nojaustas patiesības. Vai pēc kaut kā tāda, kas ļoti varētu būt patiesība.

Un tad vēl. Atceraties, kā tur bija Vizmai Belševicai? (Skaita pēc atmiņas.) Sen patiesības akās ūdens rūgts, ar meliem sajaukts, neremdina slāpes, pār malām vilšanās un vēlo šaubu mērs...

Padomājiet paši – cik Latvijā ir cilvēku, kuriem ir rūpe par savu valsti, bet kuriem vilšanās un šaubu mērs sen ir pāri malām... Kuri sen ir sapratuši, ka tie, kas šo valsti vada, viņiem melo un viņus apzog. Viņi visi ir šīs grāmatas lasītāji. Plus viņi vēl pastāsta citiem, ko ir izlasījuši un kur ir izlasījuši.

Tas arī rada „Baiļu” fenomenu. Jo, manuprāt, tas ir fenomens – visiem, tā sacīt, meinstrīma medijiem kolektīvi klusējot, jau astoņas nedēļas, jau kopš iznākšanas brīža esot pieprasītākajai grāmatai Latvijas grāmatveikalos. Turklāt runa nav par kaut kādām nožēlojamām socioloģiskajām aptaujām. Te cilvēki „balso” ar to, kas viņiem ir patiešām svarīgs, - ar savu naudas maku. Tas ir nopietni. Un objektīvi.

- Kā jūs pats skaidrojat šo, kā jūs sakāt, meinstrīma mediju kolektīvo klusēšanu par „Bailēm”?

- Ļoti vienkārši. Grāmata ne velti saucas tā, kā tā saucas. „Bailes” savā būtībā ir par bailēm, kas tādā vai citādā formā ir virzošais spēks neskaitāmiem cilvēkiem Latvijā – visos līmeņos, visos amatos. Droši vien pat vairākumam. Nu, lūk, un arī meinstrīma medijiem, vienalga, vai tie būtu privāti vai „sabiedriski”, ir šis baiļu faktors. Vieniem ir bail no īpašniekiem, kuri grāmatā varētu būt atraduši sevi vai savus kompanjonus, citiem vēl no kaut kā... Vēl citi ir nobijušies, jo gluži vienkārši nesaprot, kas tās „Bailes” tādas ir un kas ir pareizais viedoklis, kas par tām jāizsaka. Un tāpēc arī tup zemāki par zāli un klusāki par ūdeni.

Bet, redziet, grāmatas panākumi parāda to, ka mēs dzīvojam laikā, kad ir pilnīgi un absolūti vienalga, ko par jums ziņo vai neziņo kaut kādas no mediju treniņu biznesa izlidojušu Ivetu Elkšņu vadīti LTV ziņu dienesti un „Panorāmas” vai „Vienotības” reklāmu gatavošanā piepelnījušās Artas Ģigas producēti „Nekā personīga, tikai bizness” tipa raidījumi. Pilnīgi un absolūti vienalga.

- Bet kā Jūs pats teiktu – kas tad šīs „Bailes” tādas ir? Kas šis vispār ir par žanru?

- Jurģis Liepnieks portālā Puaro bija izpētījis, ka ir tāds žanrs, kas radies savulaik Francijā. Roman a clef. Smuki, nudien smuki, neko nevaru un negribu iebilst. Lūk, kas tas ir – roman a clef. To vajadzētu pateikt visām Rukšānēm – lai viņas zina, kāds ir pareizais viedoklis, kas jādomā un jāpuž. (Smejas.)

Bet vispār kaut kur tviterī bija pārādījies izsauciens – kas tas, bļāviens, vispār tāds ir? Man tas iepatikās tik ļoti, ka pie tā arī varētu palikt: grāmatas žanrs – bļāviens.

- Bļāviens, kuru uzrakstījis „Indriķis Latvietis”? Kāpēc tieši šāds pseidonīms? Cik saprotams, Belševicas traktējumā, nevis atsauce uz vēsturisko personību?

- Dzeju lasīt nav moderni, bet izlasiet tomēr Belševicas „Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām”. Tur viss ir pateikts maksimāli precīzi. Kliedz, mana tauta, locies, tavās brūcēs vēl bēršu sāli, lai tu neaizmirstu neko... Vai arī tur bija „rētās”?... Nu, un tā tālāk.

Tā ka, ja jums nepatīk žanrs „bļāviens”, var būt arī žanrs – „sāls brūcēs, lai veicinātu neaizmiršanu”... (Smejas.)

- Bļāviens, kas astoņas nedēļas ir pirktākā grāmata Latvijā... Pēdējos gados ir bijusi vēl kāda grāmata ar tik iespaidīgiem panākumiem?

- Godīgi sakot, nezinu un neesmu arī interesējies. Krāniņmērīšanās nekad nav bijusi man interesanta disciplīna. Jeb, kā teica Dons Kihots, - jebkura salīdzināšana ir nicināma. Lūk, uzrakstīšu otrās „Bailes”, kas varbūt varētu saukties „Vara”, bet varbūt arī ne, - un tad arī salīdzināsim ar pirmajām.

- Un personāži, sižets – vai kaut kas par šo iespējamo „Varu” Jums pašam jau ir skaidrs?

- Nē, man nav ne mazākās jausmas par otrās grāmatas sižetu un varoņiem. Bet ir skaidrs, ka grāmatai jāiznāk pirms Saeimas vēlēšanām, lai cilvēkiem laikus pastāstītu to, kas man ir zināms un ko man šķiet svarīgi viņiem darīt zināmu laikus. Lai pārgremojas un uzsūcas.

Jā, un varbūt ir personāži Latvijas politikā, biznesā un „radošajās aprindās”, kas man pašlaik šķiet interesanti un par kuriem ir pietiekami daudz kā pastāstāma. Varu nosaukt kādu bariņu. Āboltiņa, Vīķe-Freiberga, Bondars, Ušakovs ar blici, Savickis, Streičs, Belte, Šķēle, Dombrovskis ar savu portfelīti, Melbārdis-Rungainis, Tjarve-Ločmele un Irsas varza, Rubesa, Ašeradens, Solvita Deglava... Es varētu saukt ilgi un gari. Tarakānu daudzums burkā ir iespaidīgs – ņem, kuru gribi...

- Bet sižets?

- Pateikšu tikai vienu. Šķiet, tas bija Vents Zvaigzne, kurš nesen tviterī ierakstīja, ka tā ir īsta ir zinātne – organizēt procesus tā, ka visi spēles kauliņi izdara atvēlētos gājienus, būdami pārliecināti par savu brīvu, loģisku izvēli. Tā varētu būt laba tēma „Varai” jeb „Bailēm – 2”.

Red.piez. Ja kādam lasītājam ir radies kāds šajā intervijā neatbildēts jautājums, ierakstiet komentāros, - apkoposim un nosūtīsim atbildēšanai "Baiļu" autoram.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...