Bļodlaižu varas jaunais oligarhs

Iesaki rakstu:

Komercbankām pieder ne tikai nozīmīga ekonomiskā un finansiālā vara pār mūsu sabiedrību un valsts procesiem, - tās ir arī dominējošās mūsu sabiedrības un valsts varas ekonomiskās domas veidotājas un noteicējas. Ļoti reti masu medijos, valsts pārvaldes institūcijās var iegūt vēl kādu citu alternatīvu viedokli. Vai esat to ievērojuši - parasti tas vienmēr ir kādas bankas ekonomists vai baņķieris, kurš gudri un nosvērti māca mūs, kā pareizi dzīvot, kā valstij attīstīties un risināt problēmas. Šis banku paustais viedoklis medijos gandrīz vienmēr totāli dominē. Un, kā mēs to redzam, tas izdara savu - valsts vara tam paklausīgi seko, ļaujot bankām ērti un netraucēti izrīkoties, kā tām labpatīkas, ar mūsu sabiedrību un valsti.

Kad tās vēlas – tās pārpumpē mūsu ekonomiku ar kredītiem, ļauj ieslīgt mums parādos. Kad tās vēlas – tās „piegriež skrūves”, tādējādi atņemot visu par to naudu pirkto un vēl padarot daudzus par parādu vergiem. Un vienmēr, lai ko tās arī darītu, - tās rīkojas pareizi.

 Mūs tās māca dzīvot atbildīgi, bet pašas šādu atbildību uzņemties negrasās.

Pēc ilgas apspriešanas beidzot ir pieņemti grozījumi Maksātnespējas likumā, kuri tika aizsākti vēl pirms pāris gadiem, ar mērķi radīt instrumentu, ar kura palīdzību sabiedrībai izrauties no banku radītā nesamērīgā parādu sloga, kas traucē attīstīties, liek cilvēkiem izvēlēties ēnu ekonomikas patvērumu vai vispār doties projām no šīs valsts.

Protams, ka komercbankas bija pret šo iniciatīvu, tāpēc tā arī „uzkārās” varas gaiteņos, un rezultātā ir tikusi pamatīgi izkastrēta (tieši tā!), pakalpīgi ņemot vērā komercbanku vēlmes, pat tās, kuras tika izteiktas, neievērojot Saeimas kārtības rullī noteikto procedūru.

Rezultātā nekāda iecerētā parādu verdzības brīvlaišana Saeimai nav izdevusies. Un, ja nebūtu vēlēšanu tuvuma, tad visdrīzāk nebūtu sanācis arī tas mazumiņš, ko tomēr ir izdevies izcīnīt pretēji komercbanku lobētajam, – tā saucamais „nolikto atslēgu” princips, kas gan darbosies tikai uz nākotni un patiesībā nav nekāds „nolikto atslēgu” princips, jo neparedz šādu iespēju parādniekam - vienkārši „nolikt atslēgas” un atbrīvoties no uzņemtajām kredītsaistībām.

Tas ir izdarāms tikai maksātnespējas procesa ietvaros, kad parādnieku par maksātnespējīgu ir atzinusi tiesa, tātad tam ir nepieciešami objektīvi, nevis tikai subjektīvi (parādnieka griba) faktori, turklāt šādā gadījumā – ejot cauri maksātnespējas procesam - parādnieks šķiras no visas savas mantas, nevis vienkārši „nomet atslēgas” no viena sava īpašuma un aiziet.

Līdz ar to komercbanku paustais sašutums par šiem likuma grozījumiem ir nevietā un ir nekorekts. Šo grozījumu būtība ir vienkārši likt uzņemties bankām to pašu, ko tās tik uzstājīgi māca un liek darīt visai pārējai sabiedrībai – pašiem atbildēt par saviem lēmumiem! šajā gadījumā, bankām izsniedzot kredītus pret ķīlu, likt arī bankām uzņemties atbildību par kredītņēmēja maksātspējas un ķīlas vērtības izvērtējumu.

Jo reāli jau ir tā: lai mēs saņemtu nepieciešamo finansējumu no bankas, teiksim, mājokļa iegādei, bez tā, ka maksājam bankām procentus no aizdevuma summas, lai tās varētu no tiem pelnīt, kamēr esam tām parādā, mēs parasti maksājam arī kredīta komisijas maksu, kas nepieciešama bankai kredīta izvērtēšanai, mēs apmaksājam arī banku izvēlētās ķīlas novērtējuma sagatavošanu, kuru veicam pie tiem bankas noteiktiem ekspertiem, kuru ekspertīzi tā atzinusi par uzticamu, mēs to apdrošinām pie bankas akceptēta apdrošinātāja.

Pēc tā visa būtu tikai taisnīgi un pamatoti, ka arī bankas uzņemtos savu daļu atbildības par to, cik pamatoti un pareizi ir bijusi noteikta parādnieka kredītspēja un bankas noteiktās ķīlas vērtība. Nevis kā līdz šim - uzkraut to pilnībā uz labticīgā kredītņēmēja pleciem, kura kompetence un iespējas adekvāti izvērtēt darījuma pamatotību parasti ir daudzkārt mazākas nekā bankai, tāpēc mēs, paklausīgi apmaksājot visus šos kreditora noteiktos kredīta saņemšanas pasākumus, paļaujamies uz kreditora kompetenci un labticību - ka tas saprot, ko no mums prasa, lai varētu mums piešķirt vajadzīgo finansējumu.

Savukārt kreditoram šie Saeimas pieņemtie likuma grozījumi strādās kā labs drošības ventilis, kas ierobežos tā iespējas ļauties alkatībai taisīt kārtējo kreditēšanas burbuli, nepamatoti uzpumpējot īpašumu cenas, pret kuriem tiek izsniegti kredīti, jo šoreiz kreditoriem pašiem var nākties par to atbildēt – par saviem kredītiem saņemot atpakaļ savus pārvērtētos īpašumus.

Tas, ka tagad bankām nesanāks „ieskapēt” kredītus katram, kuram tās vēlas, jo par to atgūšanu nu arī tām būs jāuzņemas atbildība, ir vērtējams drīzāk pozitīvi, sevišķi jau no to kredītņēmēju puses, kuri tādējādi nenonāks zem tiem nepanesama parādu sloga.

Savukārt bankām tas būs motivējošs instruments, lai beidzot pārskatītu savu tām tik ļoti ērto kreditēšanas politiku, kas līdz šim ir bijusi balstīta uz iespēju veidot fizisku personu parādu verdzību, nevis uz attīstības veicināšanu. Bankām būs vairāk jācenšas kreditēt uzņēmējdarbību, vairāk jārūpējas par tautsaimniecības stabilitāti un attīstību, kas rezultātā uzlabos arī fizisko personu ienākumu līmeni, tādejādi – arī to kredītspēju. Un rezultātā ilgtermiņā no šādām izmaiņām visi būs ieguvēji - gan tautsaimniecība, gan kredītņēmēji, gan arī bankas.

Ir saprotams, ka īslaicīgi, kamēr bankas pārkārtosies no ierastā parādu verdzības principa izmantošanas kredītu izsniegšanā, iemācīsies kvalitatīvāk izvērtēt iespējamos riskus (tas, par ko mēs tām esam maksājuši jau līdz šim), kredīti fiziskām personām var palikt grūtāk pieejami, bet, ņemot vērā banku vēlmi un nepieciešamību pelnīt, tas nebūs ilgi, jo naudai ir jāstrādā, tai ir jābūt apritē, lai  bankai tā nestu labumu, un bankas būs spiestas rūpēties par to, lai šī nauda atgrieztos tautsaimniecībā, bet nu jau veselīgākā veidā, lai stimulētu tās attīstību un kredītspēju, nevis taisot „burbuļus”  un ērtas peļņas iespējas, izmantojot parādu verdzības instrumentu.       

Komercbanku mēģinājums uzspiest sev vēlamo viedokli par šo grozījumu atcelšanu - gan caur lobijiem varas struktūrās, gan masu medijos, gan paziņojot, ka tiks torpedēta „pirmā mājokļa programma” - ir vērtējams kā šantāža.

Un nu jau šantažēta tiek ne tikai sabiedrība, bet arī Valsts prezidents, kam tiks pieprasīts neizsludināt šos likuma grozījumus, un arī valsts augstākā vara - Saeima. Kur vēl tālāk var iet banku oligarhija?

Pilsoniskā sabiedrībā, kurā demokrātijas vērtības nav tikai skaists piesegs visatļautībai un bezatbildībai, gan sabiedrība, gan vara atbilstoši uz to reaģētu, lai šādus pašlabuma uzurpatorus noliktu pie vietas un atsistu tiem jebkādu vēlmi turpmāk lietot šādus instrumentus savu interešu īstenošanai.

Piemēram, valdība varētu aicināt valsts iestādes un uzņēmumus izvērtēt, cik pamatoti un pareizi ir turēt savus līdzekļus un turpināt sadarbību ar bankām, kuras atļaujās šantažēt sabiedrību. Tāpat arī sabiedrības locekļi – atvērt kontus citās bankās un pārvest uz tiem savus naudas līdzekļus un ienākumus, ja „ šantāžistu bankas” nemaina savu nostāju.

Latvijas gadījumā tas ir kļuvis papildus apgrūtināti, jo mums ir ļoti ierobežotas rīcības iespējas - ar sulaiņu iztapību (un iespējams ne tikai tāpēc) līdzšinējās varas turētāji ir jau krietni pacentušies, lai pāris skandināvu bankas mūsu valstī varētu netraucēti dominēt un īstenot savas intereses, īpaši nerēķinoties ar mūsējām: lai atceramies, kā savulaik tika pārdota Latvijas Hipotēku un zemes banka – līdzīgi kā Citadeles bankas pārdošanā izveidojot tādu pārdošanas procedūru un nosacījumus, kas bija pieņemami tikai pāris pircējiem, kuri tādejādi varēja uzspiest savus nosacījumus valdībai, kā rezultātā par šādi veidotu darījumu valstij vajadzēja vēl piemaksāt 25 miljonus latu; kā steigšus tika likvidēta Krājbanka, lai gan izdevīgāk un lētāk to būtu bijis pārņemt un izglābt; kā tika nolemts iznīcināt bankas licenci jaunradāmajai Attīstības finanšu institūcijai – rezultātā nostiprinot skandināvu banku pozīcijas un īpašo stāvokli Latvijas finanšu tirgū.

Un tagad tie paši, kas savulaik virzīja un pieņēma šos lēmumus, nu iestājas pret šiem Maksātnespējas likuma grozījumiem un steidz tagad pārdot arī Citadeles banku.

Karalis ir miris, lai dzīvo karalis! Laikam ar tiem oligarhiem kādam sanāk tāpat?...

Seko mums