Brigmanis: apšaubīt Lembergu – tas neiet krastā

Iesaki rakstu:

Jūs jūtat, ka jums ir rokā tā daudz pieminētā zelta kārts, kad apsēžaties pie koalīcijas sarunu galda?

Tas jēdziens „zelta kārts” varbūt ir pārspīlēts, bet, protams, diviem partneriem ir vieglāk strādāt – ja tu novienojies, tad novienojies, ja nenovienojies, tad nenovienojies. Līdz ar to vieglāk ir strādāt ārpus tādas publiskās telpas – tu vari apsēsties mierīgi slēgtā telpā, novienoties, veidot dažādas darba grupas, ekspertu tikšanās un tad, kad vienošanās ir panākta, jau nākt ārā ar to publisko. Bija jau gadījumi, kad izlīda daži jautājumi par budžetu ārpus šī formāta, bet principā ir vieglāk strādāt. Vai to var izmantot kā tādu šantāžas līdzekli, īpašu spiediena līdzekli? Diez vai. Pa šo laiku jau apmēram tā situācija ir skaidra, ko no Vienotības var panākt un sagaidīt.

Un ko ZZS var sagaidīt no Vienotības?

Darba stils ir koleģiāls – ja kādreiz tas bija ar tādu drūmu sarauktu pieri, uzbrūkošiem vārdiem, drūmiem tekstiem, tad tagad viņš vairāk ir caur tādu ironiju, labestīgu humoru. Notiek pakāpeniska vienošanās par kaut kādiem jautājumiem. Katrs uzstāda savu latiņu pietiekami augstu, un pakāpeniski puses pietuvojas pie lēmuma, kas ir pieņemams. Ir, protams, jautājumi, kur skaidrs, ka uzreiz vienošanās nebūs.

Kuri tie ir? Vai kādreiz Jaunajam laikam aktuālā tiesiskuma tēma vispār vēl tiek cilāta?

Tāda vispār netiek skarta. Pamatā tagad ir viena tēma, tā ir cīnīšanās par nākamā gada budžetu, par naudas līdzekļiem. Diemžēl tā ir, ka mums ir tās smagākās ministrijas iedalītas. Par to tad arī ir tās diskusijas – Finanšu ministrija grib vienu summu dot, mēs gribam citu. Tā cīņa, kas notiek, ir ne tik daudz idejiska, bet cīņa par cipariem.

Bet neatstāj iekšēja pārliecība, ka to kompromisu mēs panāksim.

Kurš šobrīd ir galvenais pie koalīcijas sarunu galda? Tas ir Dombrovskis, tā ir Āboltiņa, kura sēž viņam blakus, vai tie ir vēl kādi citi neformāli varas centri?

Nu, jāsaprot, ka ar viņiem par katru jautājumu ir jārunā ar savu cilvēku vai cilvēku grupu. Un es domāju, ka tas nemaz nav slikti, un es to esmu pieņēmis, ka tā ir normāli. Piemēram, jautājumā, kas skar nākamā gada budžetu, visus ciparus, naudas jautājumus, - nu skaidrs, ka tas ir Dombrovskis. Pārējie viņu parlamentārieši diži tur iekšā neiesaistās, viņi droši vien ir savā starpā izvēlējušies šo formu, atstājuši Dombrovskim zināmu rīcības brīvību: ja tu esi uzņēmies to valdību vadīt, tad atbildi par vienu vai otru piekāpšanās vai nepiekāpšanās soli. Jautājumus, kas skar tādus ļoti globālus varbūt partiju sadarbības aspektus vai darbu parlamentā, - nu, tas noteikti ir ar Solvitu Āboltiņu runājams. Tie ir jautājumi par balsojumiem Saeimā, par likumprojektiem, jautājumi par kādu konkrētu personāliju apstiprināšanu Saeimā.

Jūsu teiktais apstiprina publiskajā telpā esošo pieņēmumu, ka Dombrovskis ir tāds kā „grāmatvedis”, kuru interesē šauri darbs valdībā, cipari, bet Vienotības faktiskā politiskā līdere ir Āboltiņa. Jūs arī tā domājat?

Es domāju, ka jā. Bet es nedomāju, ka tas ir slikti, es domāju, tā ir normāli. Katram cilvēkam jāapzinās tā nasta, ko viņš var nest, un, es domāju, katrs no viņu puses to nes samērā sekmīgi.

Jūs iepriekš teicāt, ka sadarbība ar Vienotību ir jums pat veiksmīgāka kā iepriekš ar citām koalīcijām. Vai tas nav paradoksāli, ja ņem vērā, ka ir pieņemts uzskatīt, ka tā dēvētajām vecajām partijām, kurām pieskaitāma gan ZZS, gan Tautas partija un LPP/LC, esot līdzīgi principi un visu vieglāk sarunāt. Vecajām varas partijām tika pretnostatītas tās, kuras tagad veido Vienotību. Tad kas ir mainījies – ZZS vai Vienotība?

Mainās viss. Partijas un apvienības var pastāvēt tikai tad, ja mainās līdzi laika garam un noskaņojumam sabiedrībā. Ja agrāk bija viedoklis „es tas cars un ķēniņš”, tad tagad mēs redzam, kā iet tiem cariem un ķēniņiem. Tā ir tā ideoloģija, kas šo stipro partiju, Tautas partiju, ir novedusi tur, kur tā ir. 

Kalvītis, kad bija premjers, jums zvanīja, prasīja padomu, konsultējās. Dombrovskis jums zvana?

Mēs regulāri sazvanāmies. Viņš pazvana, es pazvanu. Bet tā nav kaut kāda dienas nodeva. Padomu viņš neprasa, tā ir pozīciju saskaņošana.

Jūs minējāt divus varas centrus Vienotībā, ar kuriem ZZS runā – Dombrovski un Āboltiņu. Ir vēl trešais – Edgars Jaunups, ar kuru vairāk kontaktējas [Ventspils mēra vietnieks] Guntis Blumbergs. Kas tie ir par jautājumiem, par kuriem viņi vienojas?

Nū, es domāju, ka katriem partijas biedriem ir savi jautājumi, ko pārrunāt ārpus oficiālā formāta. Es tiešām tajās sarunās neesmu bijis, tā ka, godīgi sakot, man nav priekšstata, par ko viņi runā.

Bet ne jau par basketbolu?

Kāpēc gan ne? Abi divi ir kaislīgi basketbola fani, man liekas, ka tās ir labas konstruktīvas sarunas, kas viņiem tur notiek, bet, ko viņi tur runā... pamatā jau tie ir sporta jautājumi.

Rīgā arī runā, ka kaut kur ārpus sabiedrības acīm, arī Ventspils pusē notiek kādas neoficiālas tikšanās starp Lembergu un Āboltiņu, Dombrovski, citiem Vienotības cilvēkiem. Jūs tādās esat piedalījies?

Nē, tādas nav. Visas tikšanās, ja jūs par Lembergu runājat, vismaz kur es esmu piedalījies, tās ir bijušas publiskas vai nu Ministru kabinetā vai šeit Saeimā. Es nezinu, kur viņi citur būtu tikušies, man nav informācijas. Es domāju, ka viņas nav tādas bijušas. Vienīgi nevienam jau nav noslēpums, ka gan Āboltiņa, gan Dombrovskis bija aizbraukuši oficiāli uz Ventspili. Slepenas tikšanās nekādas nav bijušas, jo vienkārši pēc tādām nav vajadzības. Kas tad te tagad it tāds slepens, par ko būtu jātiekas?

Pirms vēlēšanām gan no ZZS, gan no ventspilniekiem vairākkārt izskanēja skaidrs vēstījums, ka jūs esat nobažījušies, lai pēc vēlēšanām Vienotībā dominētu Dombrovskis, nevis, piemēram, Pilsoniskās savienības viedoklis. Vai tagad ir sajūta, ka Vienotība ar jums runā vienā balsī un tā ir Dombrovska balss, nevis Ģirta Valda Kristovska, Sarmītes Ēlertes balss?

Mani bišķīt pat patīkami pārsteidz tas, ka mums ar Pilsonisko savienību nav nekādas problēmas strādāt kopā, jo sākumā varbūt man ar’ tā baža bija. Varbūt tāpēc, ka man nav īpaši bijusi vajadzība kontaktēties, piemēram, ar Ēlerti. Ar Kristovski mēs kontaktējāmies vienīgi tad, kad bija tas neuzticības balsojums.

Viņš jums prasīja atbalstu?

Pat ne prasīja, es pats uzskatīju par pienākumu pateikt viņam, ka attieksme ir duāla, bet nekad nebūsim tie, kas balsos par demisiju. Un viņš to ļoti saprotoši uzņēma.

Tas, ar ko man tie kontakti ir šeit Saeimā [no Pilsoniskās savienības], ir ar Kārli Šadurski. Ļoti labi, normāli kontakti, mēs pārrunājam lietas bez nekādas problēmas.

Dažādās Vienotības partijās nav atšķirīgas attieksmes pret sadarbību ar ZZS un Lembergu?

Man ir normāls kontakts gan ar Aigaru Štokenbergu, gan Šadurski, par Jaunā laika cilvēkiem es jau teicu... Bet vistiešākais kontakts man ir ar Dzintaru Zaķi kā Vienotības frakcijas vadītāju, jo es tak neapskraidu un neprasu, ko katrs tur domā.

Tad domstarpības par sadarbību ar Lembergu nebūs tā šuve, pa kuru izirs Vienotība?

Tas ir pieņemts fakts, un viņš ir tur iekšā, un visi ar viņu sadarbojas. Es neredzu, kāpēc tāds jautājums vispār ir? Viņš nāk un piedalās. Kad ir sarunas, tad viņi visi tur sēž pie galda - gan Kristovskis, gan Štokenbergs un Lembergs sēž pretī, nu...

Jūs pirms vēlēšanām arī pareģojāt Vienotības sašķelšanos. Ja nemaldos, tur bija kaut kāds solījums par cepures ēšanu arī, ne?

Jā, nū... jautājums ir ļoti aktuāls arī joprojām. Tagad viss iet tīri normāli, labi, jautājums, kas būs tad, kad situācija nebūs tāda.

Kas var mainīt situāciju?

Nu, no mums tās problēmas nenāks, protams. Jāsaprot, kādas problēmas viņiem pašiem būs iekšienē. Bet es neņemos spriest, es viņiem priekšā neteikšu.

Bet tad cepuri jūs vēl ēst netaisāties?

Nē, absolūti ne, pasarg Dievs! Kāpēc man būtu jāēd? Dzīve agri vai vēlu parādīs, kuram bija taisnība. Pirmais solis viņiem būs uztaisīt vienu partiju, nu, lai viņiem veicas. Lai viņiem veicas.

Jautājums par tuvākajos mēnešos gaidāmajām Valsts prezidenta vēlēšanām arī ir savstarpējā respekta jautājums, ja runājam par attiecībām starp ZZS un Vienotību. Vienotībai ir divi no trim augstākajiem amatiem – premjers un Saeimas spīkers, ZZS pēc politiskās loģikas pienākas Valsts prezidents. No jums, Brigmaņa kungs, ir izskanējis - kādēļ gan Valdim Zatleram neturpināt darbu otrajā termiņā. Lemberga kungs savukārt piektdien izteicās - ar ko gan ZZS sliktāki, kādēļ nevar virzīt prezidentu? Jums ar Lembergu ir atšķirīgas ambīcijas?

Es ar Lemberga kungu šo tēmu pārrunāju, tas mums tiešām ir viens nepadarīts darbs – mēs tiešām iekšienē neesam diskutējuši par prezidentu, jo līdz šim, un es ceru arī uz priekšu, ka Zatlera kungs būs tā persona, kas it kā varētu mūsu atbalstu gūt. Es neredzu, kāpēc tas tā nevarētu būt. Bet tas ir tāds viedoklis, kas nav apstiprināts nekādos partijas lēmumos. Vēl jo vairāk tādēļ, ka marta vidū Latvijas Zemnieku savienībai stāv priekšā lielais kongress. Es pieļauju, ka tur mēs par to lietu varētu diskutēt.

Tad jūs neizslēdzat jau kongresā virzīt prezidenta kandidātu no sava vidus?

Nu, neteiksim tā, bet es pieļauju, ka cilvēki varētu par to tēmu izteikties.

Tas nav arī ZZS prestiža, statusa jautājums – izvirzīt savu kandidātu?

Ir, ir, protams. Bet mainīt labi kotējošos, labi iestrādājušos prezidentu tāpēc, lai ieliktu cilvēku ar partijas biedra karti kabatā? Nū, nezinu, vai tas pareizs solis būtu. Bet tas ir tikai mans subjektīvais viedoklis.

Tas nozīmē, ka Vienotības kandidātu arī jūs neatbalstītu?

Nu, skaidrs, ja tas ir Vienotības kandidāts un Zatlers, tad pilnīgi loģiski prioritāte būtu Zatleram, ja neparādīsies kāds mūsu kandidāts, par ko mēs vēl neesam sprieduši.

Bet man vispār šķiet, ka citi politiķi un žurnālisti pārāk pārspīlē šādus jautājumus. Nu, ieciklējās briesmīgi, ka būs pasaules kataklizma, ka neievēlēs to [Jāni] Maizīti. Vienotība palika pie sava, mēs pie sava, nu, ievēlēja [ģenerālprokuroru] Ēriku Kalnmeieru, nu, strādā cilvēks. Un kas ir noticies? Sabrukusi visa tieslietu sistēma? Vai mēs tāpēc esam milzīgi saplēsušies ar Vienotību? Katrs paliek pie sava viedokļa. Es pieņemu, ka arī prezidenta vēlēšanās var nenovienoties beigās, ja mēs, piemēram, būsim par Zatleru, bet viņiem būs sava kandidatūra. Bet, lai tādēļ mēs pateiktu: ziniet, valdības nav, visi aiziet prom? Nū, nē.

Bet šis ir vēl viens piemērs tam, ka parādās jūsu viedoklis, kas ir vairāk vērsts uz esošās situācijas, stabilitātes saglabāšanu un Lemberga viedoklis: „Kāpēc ne.” Ar to es gribu norādīt, ka ir situācijas, kaut vai arī ministru portfeļu sadalē, kurās Lembergam ir lielākas ambīcijas un vēlme palielināt ZZS ietekmi nekā jums. Vai pēc kāda laika jūs nebaidāties, ka jūs nomainīs kāds ambiciozāks līderis?

Paldies Dievam! Dabūšu atpūsties! (Smejas.) Tā nasta, kas ir uzkrāmēta man, nav pati pateicīgākā: partijas vadītājs, frakcijas vadītājs, tagad vēl stāv priekšā ZZS vadības rotācijas jautājums, un kuluāros jau dzird, ka it kā būtu jāiet tur par vadītāju. Saprotiet – tas ir ārprāta darbs. Tā ka kādreiz tas brīdis pienāks, bet pagaidām vaļā nelaiž.

Tas ir par jūsu sajūtām, bet jautājuma būtība jau bija, vai jums nav par maz ambīciju?

Personiski man?

Gan jums, gan caur to - ZZS.

Es teiktu, ka te ir koks ar diviem galiem. Tiešām, Lemberga kungs ir ar ļoti dziļu, analītisku domāšanu, un bieži vien jautājumi, kurus viņš izvirza mērķu sasniegšanai, neapšaubāmi mums ir kā būtisks motors – viņš dzen tevi uz priekšu, liek strādāt, liek analizēt. Agrāk, kad viņš nenāca, tad kaut kā palaida to Ministru kabineta darba kārtību, aizgāja ministri nesagatavojušies, tagad viņš nāk ar šo savu perfekto darba stilu un analītisko domāšanu, spiež visus domāt, strādāt tādā ritmā, kādā droši vien strādā cilvēki Ventspilī. Un, protams, viņš attīsta un liek apvienībai arī kopumā tā strādāt. Bieži vien tā problēma parādās tad, kad ir klāt tas reālais vēlmju īstenošanas brīdis, un, ja viņš pats kaut kādu apstākļu dēļ nav klāt tajā sarunā, tad, protams, tā stīvēšanās sākas starp mūsu cilvēkiem, kas ir klāt, un Vienotības cilvēkiem, kas ir pretī. Kur ir tā robeža, līdz kurai tu vari par tiem mērķiem stāvēt, un kur ir tas brīdis, kad tu to latiņu palaid vaļā? Tā mērķu, latiņas uzstādīšana no Lemberga puses neapšaubāmi ir ļoti laba lieta, tā liek visiem te samobilizēties. Tas, ka ne vienmēr izdodas to latiņu sasniegt, ko viņš ir uzlicis, pats nebūdams klāt, nu, tas ir tas jautājums... Ir jautājumi, par kuriem viņš uzskata, ka tie no paša sākuma ir ievirzīti nepareizi, ne tādā plāksnē, kā viņš tās lietas uzskata, un tad viņš tā kā pasaka: „Nu, tad parādiet un tieciet paši galā!”

Vai tas, ka Lemberga viedokli koalīcijas sanāksmēs pārstāv Guntis Blumbergs un Ventspils izpilddirektora vietniece Kristīne Krasovska, neliecina par to, ka Lembergs jums, Raimondam Vējonim, Uldim Augulim neuzticas, ka panāksiet vēlamo rezultātu sarunās?

Es teiktu tā: te ir tas lielais jautājums par tām ambīcijām. Lai būtu lielas ambīcijas, jābūt pietiekami spēcīgam cilvēku korpusam, kas ir gatavi vadīt valsti, ieņemt atbildīgus ministru amatus, vadīt institūcijas. Lai tādi cilvēki taptu, viņiem kaut kādos procesos ir jāiesaistās, jābūt klāt. Nu, piemēram, Kristīne Krasovska, nu, kurš viņu agrāk zināja? Viņa tagad nāk un parādās kā cilvēks ar dziļām zināšanām, viņa aug pati, pilnveidojas un paralēli dod padomus mums. Nu, piemēram, tie visi jautājumi par ekonomiku un Eiropas struktūrfondiem – es viņus nezinu, nu nezinu, nu! Kā es varu zināt, ja man ar to iepriekš nav bijusi tieša saskare? Labi, Blumbergs negrib būt par ministru un nebūs droši vien, bet Krasovska aug pati un palīdz mums. Tas nav tā, ka atnāk Krasovska un sit ar kulaku uz galda...

Ir jāsaprot, ka mēs Lembergu jau otro Saeimas sasaukumu turam kā savu premjera kandidātu. Ja mēs viņu esam izvirzījuši, nu tad pilnīgi loģiski, ka viņš ir ar savu premjera kandidāta svaru. Tātad, ja viņš pauž savu viedokli, tad veselais saprāts saka, ka mums tajā viedoklī ir jāieklausās. Ja mēs viņam oponējam, nepiekrītam, tas ir cits stāsts, bet tas būtu pilnīgi garām, ja mēs cilvēku izvirzītu par premjera kandidātu un pateiktu: paldies, tu esi savu izdarījis, viss cauri. Vēl jo vairāk, ka nav jau argumentācijas, kāpēc to viedokli apšaubīt. Tikai tāpēc, lai iespītētos, ka mēs kaut kādi gudreļi esam? Nū, tas neiet krastā, jo Dievs dod tādas analītiskās spējas, kādas ir viņam, un to jau sabiedrība nepārtraukti aptaujās novērtē, ka joprojām par spīti visam, kas ir, Lembergs ir populārākais premjera kandidāts.

Brīdī, kad Dombrovskim iebuksēja valdības veidošanas process, politikas kuluāros runāja par iespējamo „Vējoņa valdību”. Tāda ir iespējama?

Nu, nē taču... Tas nebija reāli, tādas sarunas pat nekur nebija.

Es teiktu tā – zaļie zemnieki vienreiz valdību veidoja, tas bija Indulis Emsis. Es ļoti labi atceros šo stāstu un to, ar ko tas beidzās. Un tāpēc, lai vēlreiz uz šitādu lietu kaut kad nākotnē parakstītos, manuprāt, ir jābūt ļoti stingrai situācijai. Jo toreiz tā situācija bija tāda, ka neko citu nevarēja izdarīt, un Emsis aizgāja par premjeru – Tautas partija pati negribēja krāmēties ar tām lietām, atbalstīja Emša kandidatūru un pēc tam tikai visu laiku aizmugurē trina nažus, gaidot, kad smagie, grūtie darbi būs izdarīti un varēs saimniekot. Viņi redzēja, ka būs treknie gadi, un nolēma - „pasaimniekosim”.

 Tas atkal nav ambīciju trūkums? Cik ilgi ZZS būs otrie?

Tas būtu pilnīgi aplami, provokatīvi - tagad runāt par citu valdību. Dombrovska valdība strādā, sabiedrība normāli vērtē, ko tā dara, lai arī visi sociālie partneri kritizē. Sabiedrība saprot, ka situācija nav vienkārša, darbi tiek darīti un meklēti mazāk sāpīgākie lēmumi. Tam brīdim, kad mēs varēsim vadīt valdību, vienkārši ir loģiski jāpienāk, viņš nevar pienākt uz kaut kāda slikta risinājuma pamata, kad kaut kas tiek uzmests, kaut kas tiek nogāzts, kad kaut kas tiek nodots. Viņam jāpienāk ir tādā brīdī, kad tā situācija pati līdz tam ir nonākusi. Mums ir pietiekoši liels spēks, pietiekoši kompetenti cilvēki, ko salikt visos atbildīgos amatos.

Kas bez Lemberga ir ZZS potenciālais premjera kandidāts?

Kāpēc mums par kaut ko citu būtu jādomā, ja mums ir esošs premjera kandidāts ļoti labs?

Bet es negribu, ka izskan tā, it kā mēs te kaut ko gribam iniciēt. Mēs esam uzticami Dombrovska partneri un darīsim visu iespējamo, lai viņam veiktos un mums visiem veiktos šajā grūtajā krīzes situācijā un darbos. Liela atslēga, protams, visā jautājumā ir pati Vienotība. Ja Vienotība būs vienota, ja paši iekšā nesaplēsīsies un ieturēs šo pragmatisko kursu, nedarīs kaut kādas lietas, kas būs no mūsu puses iztulkojamas kā nekoleģiāla rīcība, es domāju, ka šī valdība strādās ilgi.

Kas varētu būt tie krīzes momenti?

Ne jau nu prezidenta vēlēšanas.

KNAB?

Nū, visādas lietas, kas varētu būt saistītas ar to, ka pret kādu konkrētu partneri tiek pavērsta ne tik daudz politiskā cīņa, bet tiek izmantoti nepieņemami līdzekļi.

Par ko jūs runājat?

Nu, teiksim, ja tiek pagriezti administratīvie resursi pret mums. Neatšifrējot, kādi. Tas ir politiskajā dzīvē nepieņemami, un, ja tas tā notiks, kam es absolūti negribētu ticēt, jo nekas par to neliecina, nu, tad ir slikti. Neviens ar tādu situāciju nesamierināsies.

Vienotībai ir tādi ietekmes centri?

Es ceru, ka viņiem neradīsies vēlme tādus veidot.

Vai Vilnīša nomaiņa varētu to nozīmēt?

Es šo tēmu neaiztikšu.

Ja Dombrovskis valdībā rosinās lemt par komisiju Vilnīša atbilstības izvērtēšanai, ZZS ministri balsos par?

ZZS šo tēmu neizvērš tagad.

Vēlēšanu naktī, kad ZZS svinēja rezultātus, jūs diezgan agri pametāt svinību vietu un nebijāt īpaši līksms. Jūs braucāt mājās vai tikties ar Lembergu?

Muļķības! (Smejas.) Es tiešām braucu mājās, biju ļoti noguris.

 Lemberga stipendiātu sarakstos minēts kāds „zemnieks”. Tas esat jūs?

Noteikti nē. To es varu pateikt jums skaidri un gaiši, nemirkšķinot acis un nekustinot sejas vaibstus. Tādas lietas nav.

Esat saukts uz prokuratūru stipendiātu lietā?

Jā, es esmu saukts un runājis par šo tēmu. Viņi prasīja par kaut kādām „Pleskavas šosejām”, ko es tiešām godīgi nezinu, kas tas ir.

Tad tādi stipendiātu saraksti ir īsti, tie atspoguļo kaut kādā mērā ZZS un Lemberga finansiālās attiecības?

Es domāju, ļoti precīzi to ir pateicis Kalnmeiera kungs. Viņš teica: tāds jēdziens nav – Lemberga stipendiāti. Visas naudas lietas, kas ir bijušas, mums ir precīzi ziedojumos parādītas.

Un Emša pazaudētais portfelītis?

Nu, tas nav jautājums man.  

Seko mums