„Cits ķēķis”: SAB pielaidi valsts noslēpumiem saņem pat cilvēks, kas zaudējis amatu aizdomās par krimināliem sakariem
PIETIEK03.11.2011.
Komentāri (25)
Situācijā, kurā Satversmes aizsardzības birojs (SAB) var pēc saviem ieskatiem piešķirt vai liegt pieeju valsts noslēpumiem un līdz ar to arī iespēju ieņemt atbildīgus valsts amatus, turklāt šie lēmumi ir slepeni un nav pārsūdzami tiesā, šai iestādei ir iespēja pieņemt vispārsteidzošākos lēmumus. Jaunajā grāmatā Cits ķēķis: zem likumīgā „jumta” cita starpā minēts viens šāds gadījums: SAB pielaidi valsts noslēpumiem saņēmis pulkvedis Valērijs Sergejevs, kaut iepriekš Jūrmalas municipālās policijas priekšnieka posteni zaudējis tieši pēc tam, kad saņemts brīdinājums par amatpersonas saistību ar kriminālas reputācijas ļaudīm.
Saskaņā ar grāmatā sniegto informāciju 1956. gadā dzimušais Sergejevs SAB pielaidi valsts noslēpumam saņēmis, kļūstot par Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšnieka vietnieku. Šo pielaidi SAB Sergejevam izsniedzis, neraugoties uz apstākļiem, kādos viņš 2003. gada vasarā zaudējis Jūrmalas municipālās policijas priekšnieka posteni, kurā bija apstiprināts tikai pusgadu iepriekš.
Formāli Sergejevs amatu atstāja pēc paša vēlēšanās, taču grāmatā minēts, ka patiesībā amata atstāšanas pamatā bijis pašvaldības amatpersonu saņemts oficiāls brīdinājums no tiesībsargāšanas iestādēm par amatpersonas ciešu saistību ar apšaubāmas un kriminālas reputācijas ļaudīm. Pašlaik Jūrmalas pašvaldībā šāda vēstule vairs nav atrodama, taču šāda dokumenta saņemšanu Citā ķēķī apliecinājis toreizējais mērs Juris Hlevickis:
– Ir baumas, ka jums atnesa ziņojumu, ka viņš īsti nav labs cilvēks, un jūs uz šā ziņojuma pamata…
– Jūsu baumas ir ļoti tuvu īstenībai. Katrā ziņā mums ar viņu nebija asu pārrunu. Viņš saprata, ka šādas vēstules tāpat nesūta, un izlēma uzrakstīt iesniegumu un necīnīties.
– Ir kāda iespēja uzzināt, kas šajā viņam liktenīgajā vēstulē bija rakstīts?
– Es neatceros. Vispārējos vilcienos bija norādīts uz viņa profesionālās darbības nepilnībām vai kļūdām. Tas nebija privātas, ne intīmas. Vēstule bija uz divām trešdaļām vienas lapas. Pārāk gara nebija. Kas tur īsti bija iekšā, es vairs neatceros. Kā nekā astoņi gadi riņķī.
– Varētu būt, ka viņš piesedza noziedzību?
– To es nezinu.
– No vēstules tā nevarēja saprast?
– Nē. Nē. Es tiešām neatceros. Es pat nezinu, kur tā vēstule palika. Katrā ziņā tā vēstule nav izmesta, bet nezinu, kur viņa ir.
– Vai jūs zināt, ka tagad viņš ir saņēmis pielaidi valsts noslēpumam un strādā Ieslodzījuma vietu pārvaldē?
– Jā, jā. Mēs tikāmies. Laiki mainās. Saprotiet, kādreiz cilvēku noēd nevis par to, ka viņš kaut ko izdara, bet par to, ka kaut ko neizdara.
– Piemēram, kaut ko nepamana…
– Ja viņš ir spēku struktūrās, pavēles ir jāpilda. Bet tas nav nekāds mājiens. Es parasti smejos, ka ne vienmēr kaut kas jāizdara, lai kaut kas slikts notiktu. Reizēm gadās, ka kaut ko neizdara, ko kāds iesaka.
– Un no kā bija vēstule?
– No Rīgas. Neatceros, no kā tieši. No policijas...
„Pielaižu piešķiršana tiek izmantota kā ietekmes mehānisms uz amatpersonām, jo faktiski SAB rokās bija (un joprojām ir) ielikta iespēja, neizsniedzot pielaidi valsts noslēpumam, tikt vaļā no jebkuras augstas valsts amatpersonas, - turklāt pēc būtības nevienam neatskaitoties par šīs pielaides neizsniegšanas iemesliem,” grāmatā aprakstītas SAB visaptverošās pilnvaras šajā jomā.
SAB direktora vietnieks Andis Freimanis oficiālā atbildē gan paziņojis, ka nekādi slepeni kritēriji nemaz nepastāvot: „Likums Par valsts noslēpumu izsmeļošā formā uzskaita un publiski dara zināmus kritērijus, kādiem personai jāatbilst, lai saņemtu pieeju valsts noslēpuma objektiem. Citu kritēriju nav, un citi kritēriji netiek piemēroti.”
Taču, kā norāda Cits ķēķis, SAB direktora vietnieka piesauktajā likumā norādīts tikai tas, ka pielaidi valsts noslēpumam var saņemt faktiski jebkurš Latvijas pilsonis, ja vien viņš nav atteicies no pilsonības, nav ar ierobežotu rīcībspēju, nav saukts pie kriminālatbildības un bijis notiesāts par tīšu noziedzīgu nodarījumu, kā arī par valsts noslēpuma izpaušanu aiz neuzmanības, nav kādas nedraudzīgas ārvalsts slepeno dienestu darbinieks, nav ārstniecības iestāžu uzskaitē sakarā ar alkohola, narkotisko, psihotropo vai toksisko vielu atkarību vai gara slimību un nav pēc 1991. gada 13. janvāra darbojies virknē padomju organizāciju.
Toties Freimanis noklusējis to, ka papildus tam likumā arī norādīts - SAB ir visas tiesības neizsniegt pielaidi valsts noslēpumam jebkurai personai, „par kuru pārbaudes gaitā ir konstatēti fakti, kas dod pamatu apšaubīt tās uzticamību un spēju saglabāt valsts noslēpumu”. Tieši šis pants arī dod birojam tiesības atteikt pielaidi valsts noslēpumam jebkuram cilvēkam pēc biroja ieskatiem, nevienam (izņemot personiski LR ģenerālprokuroram) neko nepaskaidrojot.
„Turklāt īpaši amizanti ir tas, ka sava vietnieka apgalvojumu nejauši apgāž SAB direktors Jānis Kažociņš - no viņa tikpat oficiālajiem paskaidrojumiem izriet, ka papildu likumam tomēr eksistē arī speciāla SAB direktora izstrādāta personu pārbaudes kārtība,” norādīts grāmatā. Savukārt šī kārtība jau ir klasificēta un „birojam nav tiesiska pamata Jums šādu dokumentu nosūtīt vai ļaut iepazīties ar tā saturu bez atbilstošas speciālās atļaujas pieejai valsts noslēpuma objektiem”.
„Līdz ar to SAB pielaidi valsts noslēpumam un tātad augstiem valsts amatiem tiešām var izsniegt vai neizsniegt bez kādiem paskaidrojumiem vai skaidriem argumentiem, - un rezultāts tajos retajos gadījumos, kad šīs ziņas nonāk atklātībā, var būt tiešām pārsteidzošs,” grāmatā teikts par Sergejeva gadījumu, ko pats SAB nekomentē.