Darba anihilizācija

Iesaki rakstu:

Stulbeņu un neliešu stulbību un nelietību ģeniālā izdoma nepazīst ierobežojumus. Stulbeņu un neliešu apziņa visu interpretē savādāk nekā garīgi pilnvērtīgo cilvēku apziņa. Stulbeņu un neliešu apziņa visu pasniedz stulbā veidā un nelietīgā veidā. Pie mums stulbeņu un neliešu apziņas svarīgs panākums ir valsts krahs - haoss, totāla bezatbildība un totāla nesodāmība, stulbību un nelietību plūdi.

Mūsu stulbeņu un neliešu jauninājums ir darba anihilizācija. Šis latīnisms apzīmē pilnīgu iznīcināšanu. Latīnisms ir semantiski piemērots situācijai. Tas nav ikdienišķs jēdziens. Jēdzienu „anihilizācija” lieto īpašos gadījumos. Tie ir gadījumi, kad kaut ko vēlās iznīcināt tādā mērā, lai pēc iznīcināšanas nekas nesaglabātos cilvēku atmiņā un cilvēki par to aizmirstu uz mūžīgiem laikiem.

Valdošās kliķes stulbeņu un neliešu darba anihilizācija ir šaušalīga rīcība. Par to nevar būt ne mazāko šaubu. Valdošā kliķe iznīcina darba metafiziku – darba pirmpamatus. Tādas rīcības rezultātā darbs kā īsts darbs izbeidz pastāvēt. Cilvēki aizmirst, kas ir īsts darbs. Īsta darba vietā pie mums rodas darba parodija – izkropļota ārējā līdzība īstam darbam.

 Pastāv darba filosofija. Tā ir pazīstama katram garīgi pilnvērtīgam cilvēkam. Katrs garīgi pilnvērtīgs cilvēks ir darba filosofs. Saskaņā ar šo filosofiju katrs garīgi pilnvērtīgs cilvēks apzinās, ko viņam nozīmē darbs un kā viņam ir jāizpilda darbs.

Darbs ir cilvēka dzīves fundamentāls līdzeklis. Cilvēks bez darba nevar pastāvēt. To akcentē darba filosofija. Darbs vienmēr ir mērķtiecīga darbība. Darba mērķis ir cilvēku vajadzību apmierināšana. Sastopamas individuālās vajadzības un kolektīvās (sabiedrības) vajadzības. Rietumu civilizācijā un tajā skaitā Latvijā jēdziens „darbs” asociējās ar kolektīvo vajadzību apmierināšanu. Cilvēks veic darbu sabiedrības labā. Rietumu civilizācijā darbs ir sociāls pasākums.

Darbam ir materiālais aspekts, morālais aspekts un garīgais aspekts. Cilvēks par darbu saņem materiālo atlīdzību. Cilvēks veic darbu morāli atbildīgi. Darbs savā varā pārņem cilvēka prātu, garu, gribu. Cilvēks pievēršas darbam ar sirdi un dvēseli. Cilvēks bez darba nīkuļo, garīgi un fiziski strauji izdziest. Bez darba viņam ir liegta darba auglīguma sajūta, kas ir viena no vispatīkamākajām sajūtām. Darbs ir cilvēka laime. Bez darba nevar būt laimīga dzīve. Tam, kurš mīl darbu, nav vajadzīgs meklēt laimi izklaides „tusiņos”.

Darba filosofijā ietilpst noteiktas prasības ražošanas attiecībām. Ražošanas attiecības vienmēr balstās uz noteiktām prasībām starp darba devēju un darba ņēmēju.

Rietumu civilizācijā dominē neformāla prasība darbu veikt ar simtprocentīgu atdevi visos attiecīgā darba parametros. Darba visi uzdevumi tiek veikti ar simtprocentīgu profesionālo atdevi un simtprocentīgu morālo atbildību. Cilvēks veic darbu maksimāli atbilstoši savām spējām un maksimāli atbilstoši darba uzdevumiem.

Pieņemot darbā un veicot darbu, tādas prasības ir pašas par sevi saprotamas arī pie mums Latvijā. Darba devējs un darba ņēmējs automātiski saprot, ka darbs tiks veikts bez jebkādām atlaidēm. Vienojoties par atalgojumu, abas puses automātiski saprot, ka darba alga tiek maksāta par godīgi veikto darbu bez jebkādām atlaidēm. Ražošanas attiecības nav iespējamas bez darba devēja un darba ņēmēja savstarpējās uzticības.

Valdošās kliķes stulbeņi un nelieši ir sākuši šaušalīgi iznīcināt gan darba metafiziku, gan ražošanas attiecības. Tiek iznīcināta darba cilvēciskā vērtība un darba sociālā vērtība. Tā vietā rodas cilvēciski un sociāli anormāls priekšstats par darbu. Notiek darba kā cilvēka un sabiedrības kardināla komponenta degradācija un deģenerācija.

Tātad atkal tiekamies ar mūsmājās labi pazīstamiem procesiem. Tiekamies ar stulbeņu un neliešu jauninājumiem šajos lieliskajos procesos.

Degradācijā un deģenerācijā priekšzīmi demonstrē Valsts prezidents un viņa kanceleja. No „valsts galvas” neatpaliek ministrijas, LTV, valsts iestādes.

Darba anihilizācijas piemērā minēšu tikai Valsts prezidenta un viņa kancelejas sastrādāto. Kā nekā „valsts galvas” priekšzīme ir autoritatīvākā priekšzīme jebkurā aspektā. Turklāt „valsts galvas” priekšzīmi kāpina viņa pieredze laulības pārkāpšanā, pupuķu pētniecībā par armijas naudu, sulaiņa pakalpojumu sniegšanā vietējiem parvēnijiem šeihu klātbūtnē un bez šeihu klātbūtnes, veiklībā sevi uzturēt un ģimeni uzturēt ar 283 eiro mēnesī.

Darba anihilizācija izpaužas grandiozajās blēdībās ar valsts darbinieku atalgojumu. Pirmajā brīdī varbūt ir neizpratne: „Kā tas var būt, ka atalgojums iznīcina darbu?” Diemžēl tas tā var būt. Grandiozas blēdības ar atalgojumu var iznīcināt darba metafiziku un ražošanas attiecības.

Faktiski viss risinās vienkārši. Viss risinās vienkārši, bet sekas ir drausmīgas. Atkārtoju: tiek iznīcināta darba cilvēciskā vērtība un darba sociālā vērtība. Mūsu valdošās kliķes stulbeņi un nelieši ciniski iznīcina svētus komponentus cilvēku dzīvē. To viņi dara bez bailēm no latviešu tautas nosodījuma. Viņi apzinās nosodījuma neiespējamību. Latviešu tauta nav spējīga padzīt stulbeņus un neliešus no valsts iestādēm. Tautai nav nekādas politisko kadru rezerves. Tā ir spējīga vienīgi nomainīt ar citiem stulbeņiem un neliešiem. Ne reti vēl lielākiem stulbeņiem un neliešiem. To cietsirdīgi pierādīja „oligarhu” nomaiņa ar vienotās vienotības šarlatāniem, pseidozinātniekiem, tautas „putnu biedēkļiem”, „sarkanmatainajām tumsonībām”, „viņķeliskajiem deģenerātiem”. Cietsirdīgi pierādīja „suņu būdas” panākumi vēlēšanās. Pašlaik to pierāda „bordāniešu” noziedznieku bandas atbalstīšana viņu nekaunīgajā dīdzībā uz politisko varu.

Daži īsti žurnālisti ir uzzinājuši par ievērojamu summu sadalīšanu valsts iestādēs piemaksās, naudas balvās, prēmijās, maskējoties it kā ar labiem darba panākumiem 2016. gadā. Ievērojamas summas tiek sadalītas arī Rīgas pilī.

Ievērojamās summas nav galvenais. Tās var nenosaukt. Galvenais ir ievērojamo summu sadalīšanas oficiālais pamatojums finansu dokumentos. Oficiālajā pamatojumā vistiešākajā formā atspoguļojās darba anihilizācija. Oficiālais pamatojums ir nepārprotama darba iznīcināšana.

Fragmenti no Rīgas pils dokumentiem ir publicēti. Tie attiecās uz Raimonda Vējoņa bijušās biroja vadītājas, tagadējās kancelejas vadītāja vietnieces Egitas Kazekas saņemtajām summām.

Tomēr nosaukšu saņemtās summas papildus aptuveni 2300 eiro lielajai pamatalgai : 1) „2016.gada 24.oktobrī noteikta un oktobrī aprēķināta naudas balva 2632,31 eiro (pirms nodokļu ieturēšanas)”; 2) „2016.gada 12.oktobrī noteikta un par darbu 2016.gada oktobrī aprēķināta piemaksa 701,95 eiro (pirms nodokļu ieturēšanas)”; 3) „2016.gada 12.oktobrī noteikta un par darbu 2016.gada novembrī aprēķināta piemaksa 1278,55 eiro (pirms nodokļu ieturēšanas)”; 4) „2016.gada 28.decembrī noteikta un decembrī aprēķināta prēmija 1974,23 eiro (pirms nodokļu ieturēšanas)”; 5) „2016.gada 12.oktobrī noteikta un par darbu 2016.gada decembrī aprēķināta piemaksa 1579,39 eiro (pirms nodokļu ieturēšanas)”; 6) „no 2017.gada 0l.janvāra līdz 2017.gada 31.martam noteikta piemaksa un pirms nodokļu ieturēšanas aprēķināts janvārī - 1052,92 eiro, februārī - 1052,92 eiro, martā - 1052,92 eiro”.

Oficiālais pamatojums attiecīgajām (1.-6.) summām ir šāds: 1) „par Valsts prezidenta un viņa kundzes īstenoto patronāžu projektu plānošanu, organizēšanu, koordinēšanu un sekmīgu īstenošanu (!?), veicot uzticētos pienākumus paaugstinātas darba intensitātes apstākļos (!?)”; 2) „par personīgo iniciatīvu un ieguldījumu (!?), kā arī darba intensitāti (!?) un paveiktā darba kvalitāti (!?), plānojot un koordinējot kultūras un sabiedrisku (!?) valstiska un starptautiska mēroga projektus”; 3) „par papildu darbu (!?) un personīgo iniciatīvu un ieguldījumu (!?), kā arī darba intensitāti (!?) un paveiktā darba kvalitāti (!?), plānojot un koordinējot kultūras un sabiedrisku (!?) valstiska un starptautiska mēroga projektus”; 4) „par darbu 2016.gadā atbilstoši darba izpildes novērtēšanas rezultātiem (!?)”; 5) „par papildu darbu (!?) personīgo iniciatīvu (!?) un ieguldījumu (!?), kā arī darba intensitāti (!?) un paveiktā darba kvalitāti (!?), plānojot un koordinējot kultūras un sabiedrisku (!?) valstiska un starptautiska mēroga projektus”; 6) pamatojums par piemaksām 2017.gada pirmajos mēnešos kancelejas sagatavotajā dokumentā nav sniegts.

Kā redzam, viss risinās vienkārši. Jāprot ir skaisti pamatot nelietību, un ar to pietiek. Piešķirto dāsno summu pamatojums ir klaja demagoģija, atrunāšanās priekš muļķiem, cenšanās nelietību nomaskēt ar melīgiem apgalvojumiem. Ne velti „līdz šim Vējoņa kancelejas vadītājs ir atteicies atklāt Kazekas darba līguma nosacījumus, to pamatojot ar apgalvojumu, ka „informācijai, kura ir paredzēta ierobežotam personu lokam sakarā ar darba vai dienesta pienākumu veikšanu un kuras izpaušana vai nozaudēšana šīs informācijas rakstura un satura dēļ apgrūtina vai var apgrūtināt iestādes darbību, nodara vai var nodarīt kaitējumu personu likumīgajām interesēm, ievērojot Informācijas atklātības likuma 5.panta pirmo daļu, ir ierobežota pieejamība””. Tas ir žurnālista komentārs, publicējot fragmentus no Valsts prezidenta kancelejas sagatavotā dokumenta. Kancelejas vadītājs Salnājs klusē; suns zina, ko ēdis. Šī idioma pie mums ir ļoti aktuāla.

Demagoģijas autori apzināti ignorē pašas par sevi saprotamas nostādnes. Pats par sevi ir saprotams, ka darba uzdevumu vajag „sekmīgi īstenot”, darbā var būt „paaugstinātas darba intensitātes apstākļi”, darbā ir jāiegulda „iniciatīva”, darbs ir jāveic „intensīvi”, darbā ir jāsasniedz „kvalitāte” utt., u.tml.

Pats par sevi ir saprotams, ka darba alga ir samaksa par teicami veiktu darbu, strādājot intensīvi, ar iniciatīvu un sasniedzot vajadzīgo kvalitāti. Piemaksām, naudas balvām, prēmijām nav nekāda pamata, jo jaunkundze Kazeka ir elementāri veikusi savu darbu. Vienīgi ir attaisnojama piemaksa par „papildu darbu”. Tomēr arī šajā gadījumā pamatojums ir aizdomīgs un nevieš uzticību. Tas tā nebūtu, ja pamatojumā būtu minēts tikai papildus darbs, par ko pienākas piemaksa. Taču pamatojumā ietverta arī visa pārējā klajā demagoģija.

Darba iznīcināšana konkrēti izpaužas klajajā demagoģijā. Tā vedina secināt par iespēju darbu veikt pavirši, daļēji, nekvalitatīvi, bezatbildīgi, bez iniciatīvas, bez intensitātes. Tāpat vedina secināt par iespēju algu saņemt par sliktu darbu. Tādai stulbai un nelietīgai attieksmei pret darbu ir graujošas sekas. Tādas stulbas un nelietīgas attieksmes rezultātā tiek iznīcināta darba cilvēciskā vērtība un darba sociālā vērtība.

Valdošā kliķe (plašāk - latviešu inteliģence) pēcpadomju gados ir gandrīz visu iznīcinājusi. Grūti ir pateikt, kas vēl nav iznīcināts. Iznīcināta ir rūpniecība, lauksaimniecība, zvejniecība, augstākā izglītība, vidējā profesionālā izglītība, žurnālistika, veselības aizsardzība, pensiju sistēma. Iznīcībai ir pakļauta ģimene, laulība, zinātne, māksla, daiļliteratūra, vispārējā izglītība. Par iznīcināto valsts suverenitāti, patriotismu, lojalitāti, pilsonisko saliedētību vispār nav vērts atgādināt. Tā ir pārāk sāpīga tēma. Tikpat sāpīga tēma kā latviešu tautas vērtīgākās daļas aizbraukšana un tautas izmiršana.

Tagad ir pienākusi kārta darba iznīcināšanai. Bet tas ir ievērojami svarīgāks līmenis nekā ekonomikas nozaru un tik tikko minētā visa pārējā iznīcināšana. Bez darba vispār izbeidzās etnosa kultūras virzība. Bez darba, neprasmes un nevēlēšanās godīgi strādāt, cilvēki atgriežas mērkaķu līmenī, no kura mērkaķiem izdevās izrauties cilvēku līmenī, pateicoties darbam (tas nav tikai Engelsa viedoklis). Latviešu valdošā kliķe cementē mērkaķīgu mežonību Latvijā.

Pagaidām darbs tiek iznīcināts inteliģences nodarbinātības segmentā (valsts institūcijās). Inteliģence tiek pieradināta dzīvot bez īsta darba un pieradināta saņemt algu par nepilnvērtīgi veikto darbu. Inteliģences īstā darba piekritējiem Latvijā vairs nav vietas, ja viņi nevēlās kļūt sociālie dzīvnieki un nevēlās lepoties ar mērkaķa statusu. To ir panācis valdošās kliķes stulbums un nelietība.

Neapšaubāmi, darba iznīcināšana nesākās Rīgas pilī vai kādā citā valdības ēkā. Darba iznīcināšana sākās Bruņinieku namā, valdošajai kliķei „sakārtojot” sev vajadzīgos likumus. Konkrēti „Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likumu”. Tas stājās spēkā 2010.gada 1.janvārī un pēc tam ir vairākkārt „uzlabots”. Ne velti paši valdošās kliķes stulbeņi un nelieši publiski lielās par sava „darba” atbilstību Saeimas pieņemtajiem likumiem.

Seko mums