Iesaki rakstu: 
Tuvojas jaunais gads ar labiem nodomiem. Lielākā daļa labo nodomu beidzas kā pankreatīts (aizkuņģa dziedzera iekaisums), apdegums, apsaldējums, saindēšanās, trauma. Atkarībā no dzeršanas apjoma Jaungada svinībās pacientu ārstē toksikologs, ķirurgs, traumatologs, okulists vai patanatoms.
Jaungada svinības par patanatoma darba svētkiem var pārvērst ne tikai pats, bet arī Jums pilnīgi nepazīstams piedzēries šoferis vai cilvēks, kas Jaunajam gadam mēģina salutēt ar divstobreni. Tomēr visvairāk cilvēkus no Jaungada pasākuma uz morgu nosūta tie, kas ražo nelegālo alkoholu un pārdod „točkās”.
Labi jau būtu, ja Jaunais gads būtu vienas dienas svētki – atnāc no darba, nosvini Veco gadu, sagaidi jauno, atkopies pirmajā janvārī, bet otrajā – uz darbu. Šogad sanācis tā, ka liela nācijas daļa svētkus sāka svinēt 24. decembrī, bet beigs 4. janvārī. Tikai Toksikoloģijas centrs šos svētkus uzskata par divām grūtākajām darba nedēļām gadā. Narkologi šo pasākumu sauc par hronisku alkoholismu.
Neatkarīgi no tā, ko par alkoholu stāstīs veselības ministrs, Ārstu biedrības prezidents vai Narkoloģijas centra vadītāja, Jaunajā gadā tauta dzers.
Alkohols mazās devās nav nekas neparasts. Savainotiem kokiem tek sulas, sarūgst, un tās kāru muti nolaiza lācis un alnis. Alu cilvēce pazīst vismaz 6 gadu tūkstošus, vismaz četrus gadu tūkstošus alus tiek reklamēts (atrasta kāda māla plāksnīte ar iegrebtu sievietes attēlu, kas piedāvā alu). Un jāteic, ka šajā laikā cilvēce nav izmirusi.
Cilvēka organismā darbojas alkohola dehidrogenāze, kas alkoholu sadala, un tas tiek izvadīts no cilvēka organisma. Nelielās devās – pa glāzei pusdienās kardiologi sarkanvīnu iesaka vecākiem cilvēkiem ar augstu holesterinēmijas risku, bet vispār jau alkohols gadu tūkstošiem zināms kā 1. paaudzes antidepresants. Iedzer, un depresija kā ar roku noņemta.
Toksikoloģijas tēvs Paracelzs ir teicis, ka viss ir toksisks, būtiska ir tikai deva. Tējkarote konjaka trīs reizes dienā vecāka gadagājuma cilvēkam nekādu ļaunumu nenodara. Uz šo fenomenu balstās Bitnera balzama un līdzīgu dzērienu uzvaras gājiens – ielej astoņdesmit gadus vecai mammītei trīs reizes dienā sešdesmitgrādīgas zāles pa glāzītei, un dzīve kļūst rožaināka, pašsajūta labāka, tikai ar laiku rodas vēlme lietot pa divām glāzītēm trīs reizes dienā.
Rīgas Melnais balzams, kas cēlies no Rīgas aptiekāra Abrahama Kunces pierakstiem, nav ne par matu sliktāks. Visām četrdesmit zālītēm, ogām un saknītēm, uz kā spirts uzliets, ir galvenokārt labas garšas funkcija. Daži Jaungada svinētāji šim pašam mērķim lieto odekolonu.
Tradīcija ir Jaungadā ne tikai piedzerties, bet arī pierīties. Jaungadu latvietis sagaida, pieēzdamies cepeti, pīrāgus, piparkūkas, zirņus, rosolu, makburgerus, čipsus un frī kartupeļus, pie kam neviens nevar pateikt, kas ir neveselīgāks – makburgers vai speķa pīrāgs.
Namamāte apvainojas, ja kāds nav pierijies vairāk, nekā normāls cilvēks nedēļā varētu apēst. Smaguma sajūta svinētājus rauj pie zemes. Lai cīnītos ar smaguma sajūtu, latvietis Jaungadu svinēdams iedzer, pie kam to dara šādā kārtībā – sākumā šampanietis, vīns, vīns, vīns, divpadsmitos šampanietis, tad šņabis, šņabis, šņabis (atkarībā no turības arī – konjaks, konjaks, konjaks vai viskijs, viskijs, viskijs). Tieši tā, lai pilnībā piekautu savu aizkuņģa dziedzeri, kurš ar mokām būtu ticis galā ar taukos gatavoto ēdmaņu.
Vīrieti, kas izdzēris trīs šņabja pudeles, vai sievieti, kas pievārējusi trīs šampaniešus, vislabāk noguldīt stabilā sānu guļā, bet, ja elpošana kļūst retāka un gārdzoša, laiks saukt ātro palīdzību, vest uz uzņemšanas nodaļu slimnīcā vai ķerties pie mākslīgās elpināšanas. Letāla alkohola deva ir, sākot no 5.5 promilēm. Šo rindu lasītājs nevar sacensties profesionalitātē ar labi zināmu Gaiļezera toksikoloģijas centra klientu, kas var brīvi aizdzerties pāri 8 promilēm. Šis džentlmenis portālu nelasa. Viņš nelasa vispār neko, ja nu vienīgi tukšās pudeles.
Man ir gadījies redzēt neticami jautru pasākumu, kad vienam pudeles brālim jau elpošana apstājusies, otram vēl ne, un tas otrais mēģina veikt tiešo ventilāciju, proti – abi apmainās vēmekļiem.
Rēķinot uz vienu „galviņu”, Jaungadā izdzertā šņabja daudzuma ziņā latvieši var droši nostāties līdzās krieviem, baltkrieviem un ukraiņiem. Šņabja marku ziņā latvieši tomēr paliek saviem lielajiem kaimiņiem iepakaļ, jo mēs vienkārši esam maza tauta un kopumā tik daudz šņabja saražot un izdzert nevaram. Toties Jaunajā gadā mēs esam atraktīvi un šaujam gaisā raķetes. Visvairāk raķetes gaisā šauj tas, kas visvairāk iedzēris. Ļoti labi ir izšaut sev tikai vienu aci, nevis abas.
Jaunais gads un vispārnacionāla dzeršana ir neiespējami bez apdegumiem. Apdegušā vieta jāskalo ar aukstu ūdeni, bet ne ar šņabi, krējumu vai etiķi. Protams, ja Jūs neesat mazohists.
Visvairāk apdeg bērni. Kaut arī bērni nav mazohisti, pieaugušie parasti dara visu, lai viņus apdedzinātu, bet pēc tam radītu sāpes un nedzīstošas vātis ar iepriekšminētajiem pasākumiem. Pērn viens tētis mēģināja apdegumu bērnam nomazgāt ar benzīnu, kas pēc tam vēl no blakusesošās brīnumsvecītes aizdegās.
Dot bērniem šaut raķetes drīkst tikai tie, kas nolēmuši taisīt jaunus bērnus. Jaungadā ieņemti bērni dzimst septembra beigās vai oktobra sākumā. Labāk, ja viņi nav ieņemti dzērumā.
Bērni, ja viņiem nav iedots šaut raķetes, Jaungada naktī sev uzgāž virsū eglīti ar svecītēm, paņem rokā brīnumsvecīti vai, pavelkot aiz galdauta, uzgāž sev virsū vienīgo verdošo šķidrumu – tēju, zupu vai karstvīnu.
Uz grīdas noliktā karstas zupas katlā vai terīnē bērns parasti iesēžas.
Tipisks Jaungada pasākums ar trim sastāvdaļām: māmiņa ir iedzērusi, bērnu klēpī paņēmusi, vienā rokā mobilais telefons, otrā karsta tēja vai kafija. Rezultāts – karsto tēju bērns uzgāž sev uz vēdera vai krūtīm. Māmiņa vairāk satraucas par savu sacūkāto glauno kleitu.
Atšķirībā no Jāņiem un citām tradicionālām vasaras pārdzeršanām ziemas dzērājs mēdz nosalt vai vismaz nosaldēt ekstremitātes. Kaut meteorologi mums Jaungada naktī sola nelielus plusus, dzērājs ar paplašinātiem asinsvadiem var nosalt arī šādā temperatūrā, īpaši, ja nolicies nosnausties uz soliņa, tramvaja pieturā vai citā tikpat piemērotā vietā. Garāmgājējiem vajadzētu pieņemt lēmumu – lai salst nost un tad – pie patologanatoma, vai tomēr labāk policija un ātrā palīdzība šo mūsu varoni nogādās valsts lielākajā atskurbtuvē – Gaiļezera slimnīcā par mūsu nodokļu maksātāju naudu.
Atgriezīsimies pie mūsu vienkāršā svētku svinētāja – pārdzērāja. Parasti nelabu dūšu, vājumu, nespēku, galvas reiboni, bet sliktākajā gadījumā – stipras sāpes vēderā mūsu pārdzērājs ārstē ar visiem tiem uzturbagātinātājiem un bezrecepšu zālēm, kuras pirms Panorāmas un vakara filmas laikā reklamē televīzijā, skandē radio vai reklāmu piesūta e–pastā. Pēc cīņas ar daudz apēsto un daudz izdzerto mūsu daudzdzērājs pamanās apēst trīs saujas dažādu tabletīšu, kuru iedarbi un savstarpējo kombināciju neviens nevar uzminēt. Vislabāk būtu izvemt gan pārēsto, gan pārdzerto, gan tabletēto, bet rūdītais latvietis – svētku svinētājs šādā situācijā cenšas vēl uzdzert un uzēst virsū.
Vispār es vēlējos par zāļlīdzekļu pārmērīgu lietošanu svētkos paprasīt viedokli ārstam, farmaceitam un zinātņu doktoram Guntim Belēvičam, bet viņš necēla telefonu.
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
