Divi zābaki – pāris. Abi – kreisie

Iesaki rakstu:

Ziņa par to, ka Centrālā vēlēšanu komisija pārkāpusi valsts Satversmi, kā ieganstu izmantojot šīs pašas Satversmes aizsardzību pret tās pārkāpšanu no to divpadsmit tūkstošu puses, kas parakstījās par „nepilsoņu referendumu”, izsauca aktīvu reakciju visā politiskajā frontē, aizēnojot pārējos jaunumus. Pašā laikā, jo pretējā gadījuma sabiedrības uzmanība varēja tikt saasināta uz mazāk skaļām lietām, taču, manuprāt, ar daudz lielāku valstisku nozīmi nekā kārtējo reizi neveiksmei nolemta kārtējā etniskā Vislatvijas aptauja – barojošais buljons, lai saglabātu tās iniciatoru un oponentu politisko veselību.

Ir kļuvis zināms, ka pieticīgs, neko, izņemot starpniecības pakalpojumus, neražojošs privāts Latvijas uzņēmums, kurā strādā 23 cilvēki, 2011.gadā veicis lielāku finanšu apgrozījumu nekā valsts monopolists „Latvenergo” ar 1307 darbiniekiem vai lielāku nekā vairāki ekonomikas monstri ar valsts kapitālu, kuros strādā gandrīz 6000 cilvēki, – „LDz Cargo”, „Latvijas Valsts meži” un „Lattelecom” – kopumā. Nepagāja pat 10 dienas no šīs informācijas publikācijas, kā tapa zināms, ka cita pieticīga privāta Latvijas kompānija pārceļojusi norvēģu īpašnieka rokās.

Abi šie Latvijas notikumi vēl skaļi atbalsosies. Pirmajā gadījumā minēta mūsu valstī reģistrētā SIA „Uralchem Trading”, kas ir Krievijas ķīmijas holdinga „Uralhim” meitas uzņēmums, otrā gadījumā – SIA „Piejūras investīcijas”, kas ir pašas prāvākās paketes turētāja vislielākajā kompānijā, kas operē Rīgas ostā – SIA „Rīgas tirdzniecības osta”. Amizanti, taču tieši šiem diviem saimniekojošajiem subjektiem – „Uralhim” un „Rīgas tirdzniecības osta” –Rīgas dome ar tās priekšsēdētāja N. Ušakova kunga parakstu, ne kripatiņu nešauboties, deva svētību dažu kilometru attālumā no galvaspilsētas izveidot centra pasaulē milzīgāko amonija salpetra noliktavu, kas ir pamatkomponents sprāgstvielu izgatavošanai.

Speciāli šim projektam nodibinātajā SIA „Riga Fertilizer Terminal” (RFT) 51% piederēja Krievijas pusei, 49% – Latvijai. Lai novērstu sabiedrības protestus, Rīgas dome meloja, uzburot ārprātīgus labumus, ko Rīgas un valsts iedzīvotājiem sniegs RFT. Potenciālie budžeta ienākumi no RFT darbības tika pārspīlēti vairāk nekā 10 reizes. Meli ir atspēkoti (http://bnn.lv/jupiter-tu-dusmojies-tatad-tev-nav-taisniba-65346). Galvaspilsētas pašvaldība neko nevarēja pretstatīt šai atmaskošanai. Bet cik tagad daļu šajā projektā pieder Latvijai? Pareizi, vesela nulle un tikpat desmitdaļu. Un kas notiks ar tiem 4,3 miljoniem eiro, ko ar Dombrovska valdības svētību no Eiropas Savienības struktūrfondiem jauna termināļa būvniecībai saņēma tagad jau Norvēģijas „Rīgas tirdzniecības osta”? Jūs pareizi padomājāt. Divi zābaki – pāris, un abi – kreisie.

Latvija – „Uralhim” kabatas ofšors?

Bet tagad ieskatīsimies, kas šajos zābakos iekšā. Sākumā Krievijas stulmenī. Tādēļ, izmantojot datus, ko sagatavojuši portāli Delfi.lv un Crediweb.lv, veiksim korekcijas atbilstoši uzņēmumu gada atskaitēm un pievienosim Latvijas kompānijas „Uralchem Trading” mātes struktūras – Vienotās ķīmijas kompānijas „Uralhim” – rādītājus:

Šī tabula ļauj ikvienam interesentam uzdot amizantus jautājumus par kompāniju un personāla vērtību, kā arī atbildēt uz šiem jautājumiem, izvirzot dažādas versijas. Es pievērsīšu uzmanību tikai vienai pozīcijai: salīdziniet Krievijas mātes kompānijas un tās Latvijas „meitiņas” rādītājus. Varam nejautāt par acīmredzamo: kādēļ „meitiņas” strādnieki sniedz gandrīz 27 reizes lielāku peļņu par „māmiņas” darbiniekiem? Nevar nepamanīt arī vēl kaut ko: kompāniju apgrozījuma un peļņas attiecību. AAS VĶK „Uralhim” uzrādītā peļņa ir 4,7 reizes mazāka par apgrozījumu, bet Krievijas amonija salpetra ražotāja Rīgas tirdzniecības namam „Uralchem Trading” – 55,6 reizēs mazāka.

Viss ir normāli: peļņa caur Latviju aiziet, bet parādi Krievijā paliek. Pat atbilstoši oficiālajām „Uralhim” atskaitēm iepriekšminētie parādi šā gada sākumā veidoja 1 miljardu 183 miljonus ASV dolāru jeb 643,55 miljonus latu. Neatkarīgie eksperti uzskata, ka „Uralhim” reālie parādi pārsniedz 1,5 miljardus ASV dolāru. Bet kāda gan mums tur daļa? Lielākoties – nekāda. Latvijā „Uralchem Trading” nodokļus maksā, un paldies Dievam, bet paša „Uralhim” sarežģījumi Krievzemē mūs neinteresē.

Un neinteresēs līdz noteiktam brīdim. Bet tas brīdis pienāks tad, kad Latvijā kaut viens no pie varas esošajiem aizdomāsies, lūk, par ko:

1. Specializētais amonija salpetra pārkraušanas terminālis Kundziņsalā vēl NAV UZBŪVĒTS, bet „Uralhim” eksportam paredzētās produkcijas tranzīts caur Rīgu jau veido 16% (izmantojot „Uralhim” piederošo termināli „Alpha osta” Vecmīlgrāvī). Salīdzinājumam: caur ostu Sanktpēterburgā tiek virzīti 26% eksporta, Viborgā – 16%, Novorosijskā – 8%.

2. 2011.gadā „Uralhim” saražoja 4,04 miljonus tonnu minerālmēslojuma, 770 tūkstošus tonnu ķīmisko izejvielu, 290 tūkstošus tonnu IZEJVIELU SPRĀGSTVIELU IZGATAVOŠANAI. Pie Pēterburgas Ustjlugas ostā topošā minerālmēslojumu termināļa jauda veido 5 miljonus tonnu, bet „Uralhim” būvē personīgo termināli Rīgā. Galvaspilsētas mērs Ušakovs ar vieglu roku parakstīja atļauju 2 miljonus tonnu amonija salpetra pārkraušanai un vienlaicīgi 90 tūkstošus tonnu uzglabāšanai. Taču „Uralhim” ģenerāldirektors D.Koņajevs izpļāpājās avīzē „Bizness&Baltija” (Nr. 61, 18.04.12.), ka tiek būvētas noliktavas vienlaicīgai 180 tūkstošu tonnu uzglabāšanai. Nevar izslēgt, ka ar laiku VISA „Uralhim” „ķīmija” – 5 miljoni tonnu – tiks eksportēta caur Rīgas centru.

3. „Uralhim” produkcija nonāk Rīgas ostā aizvērtos vagonos, un neviens nezina, cik no aptuveni 300 tūkstošiem tonnu izejvielu, kas Krievijā mērķtiecīgi tiek ražotas spridzekļu izgatavošanai, var gaidīt Rīgā savu rindu iekraušanai amonija salpetra izskatā.

4. Nav nekas ārkārtējs faktā, ka valsts tiek izmantota kā savdabīga ārzona. Taču, kad Latvija pilnībā pārvērtīsies par „Uralhim” „kabatas ofšoru”, kas izved miljardus no Krievijas, nav grūti noģist reakciju no Maskavas līdz Briselei un Vašingtonai. Lūk, kas melns uz balta ir rakstīts „Uralhim” 2011.gada atskaitē: „Kompānija nevar garantēt, ka valsts un tiesībsargājošās institūcijas, kā arī trešās puses neapstrīdēs kompāniju grupas „URALHIM” darbības atbilstību likumu un normatīvo aktu prasībām”. Par maz ar skandāliem par Latvijas bankām-”mazgātavām” – būs vēl!

Iepriekšminētais pierāda, ka Krievijas „zābaciņš”, kas tiecas iemīt 300 kilometru garu taku no robežas ar austrumu kaimiņu un nostiprināties gandrīz pašā Rīgas centrā, nebūt nav „vīze”. Tādēļ papētīsim to vērīgāk. Tātad - kas ir „Uralhim”?!

„„Uralhim” – tas esmu es!”

… tā varētu teikt Dmitrijs Mazepins – saimnieks vienā no lielākajiem Krievijas ķīmijas holdingiem. Vēl jo vairāk, „Uralhim” vēsture ir arī paša Mazepina kunga vēsture. Viņš piedzima 1968.gadā Minskā. Pabeidzis Suvorova karaskolu Baltkrievijas galvaspilsētā, mācījās par kara tulku, absolvēja Maskavas Valsts Starptautisko attiecību institūta Ekonomikas fakultāti. Tika ievērots un jau dzīves divdesmit četru gadu gājumā kļuva ar apdrošināšanas kompānijas „Infistrah” ģenerāldirektoru, bet pēc tam ieņēma vadošus amatus Krievijas un Baltkrievijas komerciālās bankās. 29 gadu vecumā kļuva par Tjumeņas naftas kompānijas (TNK) viceprezidentu un izpilddirektoru TNK ietilpstošajā uzņēmumā „Nižnevartovskneftegaz”.

Tāds talants, bez vārda runas, izrādījās vajadzīgs valsts darbā, un, lūk, mūsu varonis jau ir Krievijas Federālā īpašuma fonda (Latvijas Privatizācijas aģentūras analogs) priekšsēdētāja padomnieks, Kristus vecumā – fonda priekšsēdētāja vietnieks, bet vēl pēc gada – pirmais priekšsēdētāja vietnieks, direktoru padomes loceklis „Rosņeftj”, „Transņeftj”, Novorosijskas Jūras kuģniecībā. Un gandrīz uzreiz iecelts par „Gazprom” „meitiņas”, Sibīrijas – Urālu naftas un gāzes akciju kompānijas „Sibur” prezidentu ar mērķi atgūt to „mammas” operatīvā kontrolē, kas sašķobījās pēc tam, kad iepriekšējie „Sibur” vadītāji, kaitējot „Gazprom” interesēm, veica pirkšanas-pārdošanas darījumu ar 5% „Sibur” akciju. Taču jau pēc pusgada Mazepins tiek atbrīvots no amata.

Tomēr gudrajam pietiek pat īsu laiciņu atrasties Krievijas gāzes monopolista „apcirkņos”, lai atrastu, kur un ko „paknābāt”. Mazepins izrādījās apķērīgs „putns”. Viņš savu ķīmijas impēriju sāka būvēt no... „Gazprom” aktīviem. Sākās ar to, ka drīz vien pēc Mazepina atlaišanas no „AK Sibur” Krievijas Federālā īpašuma fonds (KFĪF) organizēja izsoli, pārdodot Kirovočepeckas ķīmiskā kombināta (KČĶK) kontrolpaketi. 25% šā uzņēmuma akciju pārvaldīja agroķīmijas korporācija „Azot”, ko bija nodibinājusi „Gazprom” meitas kompānija.

Visuvarenais „Gazprom” piedāvāja par KČĶK 108,3 miljonus USD un… zaudēja nepazīstamai Mazepina kontrolētai kompānijai „Konstruktivnoe bjuro”. Zaudēja pavisam minimāli, tikai par vienu izsoles soli – 50 tūkstošiem USD. Jā gan, kam negadās, vienīgi uzmanību piesaista divi fakti. Pirmkārt, šo izsoli vadīja Vladimirs Malins, par kura vietnieku savulaik bija strādājis... Dmitrijs Mazepins. Otrkārt, pēc „Gazprom” zaudējuma izsolē tika atlaists no darba korporācijas „Azot” valdes priekšsēdētāja vietnieks Aleksandrs Rjazanovs. Viņš, kā apgalvo Krievijas prese, izrādīja īpašu labvēlību Mazepinam, kad tas strādāja „Sibur”. Bet tagad pamēģiniet izslēgt, ka Mazepins jau LĪDZ IZSOLEI zināja maksimālo cenu, kāda bija noteikta aizzīmogotā aploksnē ar „Gazprom” piedāvājumu. Turklāt drīz pēc tam, kad KČĶK tika Mazepinam, viņa bijušajam bosam un aizbildnim Malinam piesprieda 4 gadus nosacīti par to, ka viņš 20% no pasaulē unikālā uzņēmuma „Apatit” pārdeva tam, kam vajadzēja, tikai par 15 miljoniem USD.

Vietas trūkuma dēļ neieslīgsim detaļās, cik asprātīgi „Konstruktivnoe bjuro” iegādājās citus aktīvus. Permā – akciju sabiedrību „Minudobreņija” un „Galogen”, Berezņikos – „Azot”, Volgogradā – „Himprom”. 2008.gadā Mazepins Piemaskavā kļuva par akciju sabiedrības „Voskresenskie Mineralnye udobrenija” saimnieku, tādējādi noslēdzot kārtējo etapu impērijas ar nosaukumu Vienotās ķīmijas kompānija „Uralhim” formēšanas procesā.

Taču impērija tikai tad ir kaut ko vērta, ja tai ir tieša izeja uz jūru, bet tās krastā – personīgā osta. Mazepins nolūkoja ostu Francijas Atlantijas piekrastes pilsētā Djepā, bet francūži ātri saprata, kas kuram tiks, un no piesolītās „laimes akas” atteicās. Pienāca 2009.gads un ar laika griežiem arī Rīgas osta, taču par to vēlāk. Bet pagaidām par divām tēmām, kas pierāda, ka Dmitrijs Mazepins darbojas uz… ģenialitātes robežas.

Tēma: kā gūt sekmes ar miljardus lieliem parādiem.

Nudien, savā sfērā Mazepins ir tikpat unikāls kā, piemēram, Dons Žuans savā vai Ostaps Benders savā. Neticat? Tad, lūk, jums stāsts par to, kā Dmitrijs Mazepins iemantoja Krievijas lielākās bankas „Sberbank” mīlestību, bet pēc tam aptina to ap pirkstu.

2008.gadā „Uralhim” kronī šis tas mirdz, bet nav vilinošā briljanta – akciju sabiedrības „Voskresenskie Mineralnye udobrenija” (VMU). VMU pieder trim reāliem Kipras ofšoriem, kas saslēdzas ar grupu „Agroprodmir”. Jautājuma risinājuma summa, spriežot pēc „Uralhim” oficiālās informācijas, ir 380 miljoni USD. Pašu holdingu „Uralhim” arī visai grūti pat formāli nosaukt par Krievijas uzņēmumu, jo 97% no tā pieder Kipras ofšoram „ACF-Agrochem Finance Limited”. Naudas jaunā aktīva iegādei Mazepinam nav, toties tā ir „Sberbank”. Un banka iedod kredītu, ķīlā saņemot Mazepinam piederošos Berezņiku „Azot” un Permas „Minudobreņija” (kas nopirkti par lienētiem līdzekļiem!). Piedevām „Sberbank” aizdod Mazepinam pat 700 miljonus USD. Ja 380 miljoni no tiem „Uralhim” bilancē ir manīti, tad kur palikuši vēl 320 miljoni – ne čiku, ne grabu. Turklāt bankas izsniegtais kredīts vēl tika prolongēts.

Mums Latvijā nevajadzētu būt šokā, jo pašmāju triku meistari, piemēram, Lemberga, Šķēles un Šlesera personās, kuriem ir bezmērīgas intereses Rīgas ostā, kur par visām varītēm spraucas viņu Krievijas kolēģis (pēc kāda laika parunāsim arī par minētā četrinieka iespējamo partnerību), vairākkārtēji ir demonstrējuši finanšu dematerializācijas brīnumus. Jāpiebilst, ka ne bez atsevišķu Latvijas banku tuvredzības īstajā laikā.

Taču patiesas apbrīnas vērts ir kāds cits apstāklis. Mazepins par 380 miljoniem USD nopirka no „Agroprodmir” 74,8% VMU akciju, lai gan tajā pašā eksistēja tiesas lēmums, kas atzina, ka 14,8% šo akciju pieder citam īpašniekam, grupai „FosArgo”, un „Agroprodmir” šīs svešas akcijas ir jāatdod. Tādējādi sanāk, ka „Sberbank” ne tikai iedeva divreiz vairāk naudas, nekā īstenībā vajadzēja, bet arī atbalstīja aktīva pārdošanu, kas nepiederēja pārdevējam, tas ir kreditēja Mazepinam zagtas mantas pirkumu.

Tālāk vēl trakāk. „Uralhim” tiek uzskatīts par kontrolpaketes pircēju, un atlikušās akcijas saskaņā ar likumu tam ir OBLIGĀTI jāpiedāvā nopirkt no mazākuma akcionāriem par to pašu cenu, pa kuru iegādāta kontrolpakete. „Sberbank” garantēja mazākumakcionāriem, ka gadījumā, ja viņi vēlēsies savas akcijas pārdot Mazepinam, bet viņam nepietiks līdzekļu to izpirkšanai, tad maksās banka. Protams, ka „Uralhim” iegūtu papildu parādu slodzi. Ar Mazepinu nevēlējās ielaisties Kipras kompānijas „Shades of Cyprus Ltd.” un „Dornan Property Services Limited”, kurām piederēja akciju pakete, ko vajadzēja izpirkt par apmēram 130 miljoniem USD. Bet kādēļ gan šķirties no tādas summas, ja VMU var kontrolēt arī bez šīm akcijām? Un Mazepins pieņēma ģeniālu lēmumu – dokumentus nepieņemt, bet notāru un mazākuma akcionāru pārstāvjus ar spēku izlikt no glaunā ofisa „Moscow-City” Sarkanās Presņas krastmalā.

Kad laukā izsviestie jau milicijas pavadībā mēģināja īstenot otro mēģinājumu iekļūt ofisā, klaudzinātājiem neatvēra durvis. Plāksnīte ar kompānijas nosaukumu bija noskrūvēta, bet „Uralhim” biroja stikla durvis sedza… palags. Neefektīvs izrādījās arī mēģinājums nogādāt dokumentāciju ar starptautiskās kompānijas TNT eksprespiegādi: ofisā bija izsludināta… karantīna.

Dabiski, ka mazākumakcionāri devās uz „Sberbank”, kurai bija jāmaksā Mazepina vietā, bet vēlāk ar regresīvo prasību jāvēršas pret „Uralhim” tiesā. Taču arī „Sberbank”, kas bija devusi garantijas mazākumakcionāriem apmaksāt viņu akcijas, tāpat sāka izvairīties no savām saistībām. Bankai izrādījās vienkāršāk pagarināt kredītlīniju vēl gandrīz par 150 miljoniem USD. Tādējādi Mazepina gandrīz miljards dolāru lielais kredīts vienā no Krievijas sistēmu veidojošām bankām joprojām nav atdots, un patiesībā diez vai tas kaut kad tiks pilnībā atmaksāts.

Kā ziņo Krievijas plašsaziņas līdzekļi, kopumā, ņemot vērā kredītus, kas ņemti „Vņeštorgbank” (VTB) un „UniCredit”, Mazepins ir aizņēmies gandrīz 2 miljardus USD, bet personiskos kontos pārvietojis 800 miljonus USD. Pēc pēdējā rādītāja ar viņu no „mūsējiem” var mērīties vienīgi „tautas mīlulis” Aivars Lembergs.

Bagātnieks-nabags

Toties mūsu oligarhi gauži atpaliek no sava Krievijas „partnera” prasmē personiski fantastiski bagātināties, kamēr viņa paša uzņēmumi atrodas ellišķīgā kredītu kabalā. Ieejiet žurnāla „Forbes” mājaslapā – http://www.forbes.ru/rating/bogateishie-biznesmeny-rossii-2012/2012#pages-1. Jūs ieraudzīsies Mazepina kunga smaidošo seju. Viņam ir par ko smaidīt. Krievijas dolāru miljardieru klubā šis Latvijas ekonomikas potenciālais pīlārs kāpj augšup pa reitinga kāpnēm tiešā atkarībā no „Uralhim” parādu palielināšanas: jo vairāk parādu, jo Mazepins augstākā rangā. Piemēram, 2009.gadā („Sberbank” kredīta apguves sākums) mūsu varonis nebija starp simt bagātākajiem Krievijas ļaudīm, bet gadu vēlāk viņš ar 950 miljoniem USD uzreiz ieņēma 70.vietu. Pērn jau ar 1 miljardu 500 miljoniem pacēlās uz 67.vietu. 2012.gada aprīlī ar personisku kapitālu 1,7 miljardu USD apmērā, bijušais Suvorova karaskolas audzēknis izvirzījās 56.vietā starp Krievijas bagātniekiem un 764.vietā pasaulē.

Kā tas notiek? Arī šoreiz ģeniāli. Piemēram, Kirovočepeckas ķīmiskajam kombinātam ir tikai viens akcionārs – „Uralhim” (lasi: Mazepins). Atbilstoši 2008.gada rezultātiem šis vienīgais saņem dividendes 5,4 miljardus rubļu apmērā. Tā pati perša arī 2009.gadā, bet, lai nodrošinātu kombināta sastāvā ietilpstošās minerālmēslojumu rūpnīcas finansējumu, „Sberbank” tiek paņemts kredīts 1 miljarda rubļu apmērā. Tādējādi parādi netiek vis dzēsti, bet vairoti. Peļņa tiek tērēta nevis, lai atdotu kredītus, bet aizplūst, paši saprotat, kur. Analoģiska shēma tiek pielietota arī „Uralhim” holdingā esošajā Permas uzņēmumā „Azot”. Lai finansētu tā darbību, „Sberbank” atvērta 2,12 miljardus rubļu liela kredītlīnija.

Un, lūk, tajā pašā gadā, kad Mazepins saņem „Sberbank” 700 miljonu dolāru kredītu, Krievijas slavenākā smalko aprindu žurnāliste Božena Rinska viņu pirmoreiz atzīmē tradicionālajā ikgadējā „Puķu ballē” (Bal des Fleurs) Beatrises Efrussi de Rotšīldas villā Francijas Azūra krastā vietiņā ar nosaukumu Saint Jean Cap Ferrat. Kopš tā laika Dmitrijs Mazepins tur ir pastāvīgs viesis, turklāt vēl arī pats ticis pie personīgās villas Nīcā. Viņš lūkoja sev nekustamos īpašumus arī citās jaukās Eiropas vietās – pie Komo ezera Itālijā, kontinenta Atlantijas piekrastes tuvumā, Jūrmalā (blakus Latvijas prezidenta rezidencei). „Uralhim” saimnieks ciena daudzveidīgu atpūtu un vismaz reizi gadā dodas uz Maurīciju, kur kopā ar citiem Krievijas dolāru miljardieru kluba biedriem piedalās kaitsērfinga festivālā „Mauritius Kite Jam”.

Tomēr ne tikai šādām izklaidēm aiziet kaimiņzemes oligarha „aldziņa”. Kā apgalvo Krievijas masu mēdiji, no 50 līdz 60 miljonus dolāru viņš iztērēja, lai iegādātos un popularizētu līdzās Krievijas Valsts domei esošo geju klubu „Pacha Moscow”, kas strādā ar „Pacha International Group” franšīzi. „Gaišzilo” labākais draugs bija gatavs samaksāt arī apmēram 370 tūkstošus USD, lai iegūtu savā īpašumā piecpadsmitkārtējo Latvijas čempionu futbolā – klubu „Skonto”. Cik Mazepins plāno iztērēt, lai nopirktu Latvijas ievērojamākos geju klubus „Golden” un „XXL”, vēl nav paziņots. Taču netiek atspēkota informācija, ka Rīgas ostā jaunbūvētā termināļa 51% īpašnieks var samaksāt 35,6 miljonus USD par jaunu hoteli Jūrmalā, 23 miljonus USD par hoteli Rīgas rajonā, 1,15 miljonus USD par hoteli Cēsīs un aptuveni 900 tūkstošus ASV dolāru par hoteli Liepājā. Turklāt tāda pati attieksme Mazepina struktūrām ir pret finansiālu atbalstu Latvijas politiskajiem spēkiem – no opozicionārā „Saskaņas centra” līdz nacionālistiskajam VL-TB/LNNK.

Ko te piebilst? Bez komentāriem, vienīgi Dmitrija Mazepina paša teiktais radio „Eho Moskvi”: „Par katru cenu vajag dzīties pēc peļņas, bet nevis par katru cenu jācenšas celt kapitalizāciju. Jo kapitalizācija ir diezgan izdomāta lieta…”

Tēma: kā jaukt prātus ekoloģiskās drošības sakarā

Kas tikai necenšas mums iedvest, ka amonija salpetris, ko miljonu tonnu apmērā plāno pārvadāt caur pusi valsts teritorijas un glabāt galvaspilsētas centra tuvumā, nav bīstamāks par cukuru. Gan „Uralhim” emisāri, gan viņu Latvijas rokaspuiši, gan paša augstākā līmeņa Rīgas domes ierēdņi, bez mitas skandina mantras par to, cik nekaitīga apkārtējai videi un cilvēkiem, kā šīs vides komponentei, ir Mazepina prece! Cik nevainojamas ir tehnoloģijas, un kā Krievijas ķīmija šmaukstinot draudzējas ar ekoloģiju!

Viss jau būtu labi, tikai mati stāvus ceļas vien no īsa šīs „draudzības” faktu uzskaitījuma, ko „Uralhim” uzņēmumos fiksējuši ne tikai neatkarīgie Krievijas ekologi, bet arī kaimiņzemes valsts struktūras, kas profesionāli veic apkārtējas vides monitoringu un aizsardzību?!

Kirovočepeckas ķīmiskais kombināts

Blakus kombinātam ir piegūlusi Vjatkas upes paliene, bet zemāk pa straumi – apgabala centra Kirovas ūdensgūtne. Kombināts ūdensgūtnes sanitārajā aizsargjoslā nopludināja ražošanas notekūdeņus. Pēc prokuratūras pārbaudes datiem minerālmēslojumu rūpnīcā izplūžu kontrole netika veikta. Prokuratūra uzdeva „Uralhim” veikt pasākumus, lai nepieļautu ūdens piesārņojumu, taču upes piesārņošana ar amonija sāļiem turpinājās. Notekūdeņu iepludināšana upē no atkritumu glabātuves noveda pie tā, ka kārtējo palu laikā pilsēta ar pusmiljons iedzīvotājiem uz piecām dienām palika bez dzeramā ūdens.

Aprīkojuma nolietojuma dēļ minerālmēslojumu rūpnīcā notika dehermetizācija. Uzsprāga augsta spiediena tvaika vads. Rezultāta gāja bojā viens strādnieks, un maiņas meistars guva slēgtu galvas smadzeņu traumu, bet izdzīvoja. Gaisā tika konstatēta amonjaka noplūde.

Uzņēmums „Azot” (Berezņiki, Permas novads)

Uzņēmumā ir fiksētas vairākkārtējas tehnogēnas avārijas, ugunsgrēki, amonjaka un sēra noplūdes. „Azot” drošības dienests pielietoja fizisku spēku pret pazīstamo Krievijas zinātnieku-ekologu Ļevu Fjodorovu un žurnālistiem, kas mēģināja aplūkot uzņēmumam pieguļošo teritoriju, neļaujot viņiem pat uzfilmēt kūpošos rūpnīcas dūmeņus. Līdzīgs liktenis piemeklēja cilvēktiesību aizstāvi Romānu Juškovu, kurš publicēja presē rakstus par ekoloģijas aizsardzības tematiem. Viņu piekāva apsargi, kad viņš ar kolēģiem centās apskatīt „Azot” rūpniecisko zonu.

„Voskresenskie Mineralnye udobrenija” (VMU, Voskresenska, Maskavas apgabals)

Voskresenskā tāpat kā Berezņikos vairākkārtēji ir fiksēta sēra tvaiku klātbūtne gaisā. Fakts, ka „Uralhim” noklusē regulārās tehnogēnās avārijas, piespieda 1057 Voskresenskas iedzīvotājus uzrakstīt atklātu vēstuli Vladimiram Putinam. VMU negatīvā ietekme uz apkārtējo vidi sasniedza tādu līmeni, ka Starptautiskā Sociāli ekoloģiskā savienība iesniedza tiesā prasība par uzņēmuma darbības apturēšanu, kamēr netiks novērsti Krievijas dabas aizsardzības likumu pārkāpumi. Ekologu prasību atbalstīja Krievijas Dabas resursu uzraudzības federālais dienests (Rosprirodnadzor).

Līdzīgi kā Berezņikos „Uralhim” apsargi Voskresenskā neielaida pārbaudītājus uzņēmuma teritorijā. Turklāt Piemaskavā – ne tikai ekologus un žurnālistus, bet arī Krievijas Dabas resursu un ekoloģijas ministrijas speciālistus un prokuratūras pārstāvjus. Šī incidenta dēļ ministrija izvirzīja priekšlikumu ierosināt krimināllietu. Kad ar tiesas nolēmumu izdevās veikt ārpusplāna pārbaudi, „Rosprirodnadzor” ierosināja pret VMU 9 administratīvās lietas sakarā ar rupjiem ekoloģijas un dabas aizsardzības likumu pārkāpumiem minerālmēslojumu ražošanas procesā.

Tieši ekoloģija kļuva par Mazepina klupšanas akmeni, kad vispirms viņš grasījās uzbūvēt amonija salpetra termināli nevis Rīgā, bet Djepā, Francijas Atlantijas piekrastē. Taču tur eksperti-ekologi strādā nevis iemaldījušos oligarhu-maizestēvu, bet savu tautiešu un apkārtējās vides interesēs. Iepazīstoties ar situāciju pilsētās, kur ir izvietoti „Uralhim” uzņēmumi, francūži bija šokēti. Francijas Zaļas partijas reģionālās padomes līdzpriekšsēdētāja Veronika Beregovoja, uzstājoties sabiedriskajā apspriešanā, sacīja (citāts no moscow-post.ru): „Informācija par kompānijas darbību Krievijā norāda uz to, ka tā piesārņo apkārtēju vidi, nerūpējoties par savu reputāciju. Tāda uzvedība Francijā nav iespējama.”

Starp citu, Mazepina neveiksme, cenšoties izvietot „Uralhim” akcijas pasaules biržās, daudzējādā ziņā ir saistīta ar ekoloģiju. Knapi paguva Dmitrijs Mazepins pieteikt tirgū sākotnējā publiskajā piedāvājumā (IPO) savus vērtspapīrus, kā uzreiz sekoja Eiropas ekoloģisko un sabiedrisko organizāciju reakcija. 14 organizācijas no Francijas, Vācijas, Lielbritānijas, Nīderlandes un Krievijas brīdināja bankas, ka prejudiciālajā emisijas prospektā (Preliminary prospectus offering) ir notušēti dati par „Uralhim” Krievijas dabas aizsardzības likumu pārkāpumiem, un attiecīgi par riskiem, ka Krievijas Dabas resursu un ekoloģijas ministrija var pieprasīt apturēt holdinga uzņēmumu darbību. Sagatavotajā neatkarīgajā ziņojumā tika uzsvērts, ka „Uralhim” rada zaudējumu Volgas lielākai pietekai Kamai, kā arī Vjatkai un Maskavas upei, ievērojami pasliktina dzīves kvalitāti Voskresenskā, Berezņikos un Kirovočepeckā. Ar IPO saistītie plāni izgāzās. Kā raksta Krievijas prese, nelīdzēja pat tas, ka Mazepins investīciju memorandā 126 (!) reizes paaugstināja kvartāla peļņu. Jāpiemin, ka ēnā nepalika ekoloģiskie iemesli, kuru dēļ Francija noraidīja „Uralhim” termināļa būvi.

„Šeit jums nav līdzenums, šeit klimats ir cits” (V.Visockis)

Tā taču Francija, bet mūsu valsti sauc savādāk. Teorētiski iespējams, ka Mazepina „Uralhim” posta ekoloģiju tikai Krievijā. Ja Latvijā tas neko neražo, bet tikai izmanto mūsu valsti kā pārkraušanas bāzi, tad mūsu apkārtējai videi nekas nedraud.

Pieļausim, ka tā. Varam pārkrustīties? Diez vai, jo mums arī bez Mazepina kā velnam pelavu pašmāju force majeure, kas spēj izprovocēt viņa „preci” izraisīt ekoloģisko katastrofu. Lūk, tikai neliels pēdējā laika notikumu pārskats.

Terminālī, kas atrodas tajā pašā Kundziņsalā, kur triecientempā tiek slieta pasaulē lielākā amonija salpetra noliktava, notika noplūde no konteinera ar 17 tonnām indīga acetoncianhidrīna. Rīgas dome aizliedza peldēties un zvejot Daugavā no Carnikavas līdz Jūrmalai. Vietējie iedzīvotāji tika evakuēti.

Viesuļvētra Vecmīlgrāvja minerālmēslu terminālī „Alpha osta” sagrāva metāla konstrukcijas desmitstāvu namu augstumā. Ja šī dzelzs grēda būtu uzgāzusies nevis uz blakus esošajām ēkām, dzelzceļa un uz sliedēm stāvošās lokomotīves, bet uz amonija salpetra noliktavas, tad, kā notikušo komentēja Rīgas Tehniskās universitātes ķīmijas profesore Ērika Bizdēna, viss varēja uzsprāgt gaisā. Un Vecmīlgrāvja Rīgā šodien vairs nebūtu.

Pēc tam, kad pie Daugavpils noskrēja no sliedēm desmitiem vagonu, kuros bija apkārtējai videi bīstama krava, bet katastrofas likvidētāji nonāca slimnīcā, „Latvijas dzelzceļa” vadītājs Magonis neslēpa, ka līdzīgas avārijas var notikt arī turpmāk.

Ja ņemam pašu svaigāko, tad pieminēšu ugunsgrēku, kas atgadījās aprīļa beigās kompānijas „Neste Oil Terminal Riga” terminālī, kuru dzēst atjoņoja 12 vienības speciālās tehnikas. Nepagāja ne 3 mēneši, kā terminālī „Latvijas Propāna Gāze” Bolderājā notika gāzes noplūde. Sirēna pārbaidīja apkārtnes iedzīvotājus, bet smakas dēļ cilvēki nevarēja strādāt. Piezīmēšu, ka šie termināļi atrodas blakus tam, kuru būvē „Uralhim” un viņa Latvijas līdzdalībnieki. Visbeidzot atcerēsimies, ka šā gada maijā vairākās vietās pie dzelzceļa tika atrasti spridzekļi, bet jūnijā Rīgas ostai pieguļošā teritorijā – paka ar 5 kg trotila.

Rīgai, kas līdz ūkai piebāzta ar ķīmijas un naftas produktiem, rādās par maz risku. Lai ir vēl! 5 000 000 tonnu daudzumā!!! Pa visu valsti!!!

Kā redzam, ne vienkāršs investors uz lienētu līdzekļu rēķina nāk uz Rīgu. Gan bizness viņam nav ikdienišķs, gan kompānija nav standarta. Ar partneriem apietas skaudri: sākumā izliekas balts un pūkains, bet vēlāk ne tikai zobus atņirdz, bet var arī „uzmest”, ilgi neprātojot. Vai tiešām MŪSĒJIE to neredz, nejūt un nav gatavi neko pretnostatīt?

Uzkrājiet pacietību. Žurnālistu izmeklēšanas nākamajās daļās tiks pastāstīts, kas pārstāv Krievijas–Latvijas oligarhu alianses Latvijas pusē un kā PATIESĪBĀ tika sagatavots Rīgas domes NELIKUMĪGAIS lēmums, kas galīgi pārvērta Latvijas galvaspilsētu par pulvera mucu.

Seko mums