Eiropas mēroga muļķošana

Iesaki rakstu:

Dažādos raidījumos un no politiķiem esam dzirdējuši demagoģiskus salīdzinājumus starp Āfrikas bēgļiem un latviešu bēgļiem Otrā Pasaules kara laikā. Viņi aicina uz līdzjūtību pret tiem cilvēkiem, kuri bēg no kara… Bet vai sabiedrība tiek informēta, ka, piemēram, Eritrejā karš nav noticis piecpadsmit gadu, bet šodien Eritrejas pilsoņi ir vieni no aktīvākajiem „bēgļiem”, kuri brauc uz Eiropu?

Arī Eiropas Komisijas sagatavotajos priekšlikumos par ieceļotāju sadali ES dalībvalstu vidū īpaši tiek izcelti ieceļotāji no Sīrijas un Eritrejas. Diemžēl koalīcijas sēdēs esmu pārliecinājies, ka premjerministre un iekšlietu ministrs nav iedziļinājušies šajā jautājumā un nezina, kas īsti notiek valstī, kuru piederīgos grib piespiest uzņemt Eiropas Savienības dalībvalstīm, tostarp Latvijai.

Kas tad īsti ir Eritreja? Eritreja ir divreiz lielāka par Latviju, un tajā dzīvo aptuveni 6,5 miljoni iedzīvotāji. Lielākās etniskās grupas ir 55% tigraji, 30% tigri. Puse iedzīvotāji ir musulmaņi, puse kristieši. Oficiālās valodas ir tigriņu, arābu un angļu valodas, bet plašu lietojumu saglabā arī tigru, beju, saho, afāru, blina, kunama, nara valodas. Daļa iedzīvotāju lieto arī itāļu valodu.

Vēsturiski Eritrejas teritorija ir bijusi pakļauta dažādām valstīm. 19.gadsimtā savā kontrolē to ieguva Itālija. Otrā pasaules kara laikā Eritreju savā kontrolē ieguva Lielbritānija. 1950.gada beigās Apvienotās nācijas nolēma, ka Eritrejai ir jābūt federācijā ar Sabiedroto valsti Etiopiju. Pēc tam, kad Etiopijas imperators 1962.gadā atlaida Eritrejas parlamentu un anektēja to, aizsākās Eritrejas neatkarības karš, kurš ilga 30 gadus. Neatkarības karā abām karojošajām pusēm palīdzēja gan rietumvalstis, gan sociālistiskā bloka valstis.

Karš noslēdzās līdz ar PSRS norietu. 1991.gadā Eritrejā notika referendums par Eritrejas neatkarību, kur teju vienbalsīgi tika nobalsots par neatkarību. Pēc neatkarības iegūšanas Eritrejā varu sagrāba „Eritrejas Tautas atbrīvošanas fronte”. Pēc robežstrīdiem un sadursmēm uz valsts robežām no 1998.gada norisinājās Eritrejas-Etiopijas karš, kurš noslēdzās 2000.gadā, kad tika uzsāktas miera sarunas un ANO komisija uzsāka darbu pie abu valstu robežu precizēšanu un demilitarizāciju.

Nenoliedzami Eritrejā apstākļi ir smagi, un valsts vadība ir nedemokrātiska, un var saprast iemeslus, kāpēc Eritrejas iedzīvotāji pamet Eritreju, tomēr vajadzētu kritiski vērtēt, vai šie cilvēki ir uzskatāmi par bēgļiem. Ja runa ir par bēgļiem, tad loģiski šķiet, ka cilvēki emigrē uz tuvāko valsti, kur valda miers. Piemēram, vairāk nekā 200 000 eritrejiešu bēgļu atrodas Etiopijā un Sudānā. Galvenokārt bēgļu gaitās viņi devās neatkarības kara laikā un pēdējā kara laikā, kad valsts karoja pret Etiopiju.

Saprotama ir eritrejiešu bēgļu atrašanās Saūda Arābijā, Jemenā, pat Ēģiptē, bet tie, kuri mēģina nokļūt Eiropā, ir uzskatāmi par ekonomiskajiem migrantiem, nevis bēgļiem. Par to liecina apstāklis, ka vislielākais eritrejiešu „bēgļu” skaits ir turīgajā Zviedrijā, Vācijā un Šveicē. Par to liecina apstāklis, ka šie „bēgļi” ir pabijuši vairākās Eiropas valstīs, meklējot, kur varēs vislabāk nopelnīt. Tomēr spilgtākais apliecinājums ir fotogrāfijas ar „bēgļu” laivām, kuras sasniedz Dienvideiropu, - kāpēc tajās teju nav redzamas sievietes un bērni? Ļoti bieži „bēgļi”, kuri nonāk Eiropā, ir vīriešispēka gados. Tas šķiet dīvaini, jo Latvijas pieredze liecina, ka bēgļu gaitās dodas sievietes ar bērniem vai visa ģimene kopā, nevis ģimene paliek bīstamajā zonā un vīrietis dodas uz drošāku vietu.

Līdzīgus piemērus mēs redzam Sīrijā, kur lielākā daļa bēgļu ir apmetušies tuvākajās reģiona valstīs, bet ir virkne cilvēku, lielākoties vīrieši spēka gados, kuri cenšas nokļūt nevis tuvākajā drošajā valstī, bet bagātākajās Eiropas valstīs.

Būtisks ir apstāklis, ka arī Eiropas Komisija oficiālos dokumentos izvairās ieceļotājus no trešajām valstīm saukt par „bēgļiem”. Termins "bēglis" tiek pamatā lietots publiskajā komunikācijā, lai dažādu Eiropas Savienības dalībvalstu iedzīvotājiem būtu vieglāk akceptēt jaunu ieceļotāju uzņemšanu.

Ja godīgi un atklāti tiktu teikts, ka visām Eiropas Savienības dalībvalstīm ir jāuzņem imigranti, kuri ir nelegāli ieceļojuši Itālijā un Grieķijā, tad pavisam noteikti šo piedāvājumu būtu neiespējami „pārdot” vēlētājiem. Tāpēc publisko attiecību speciālisti ir ieteikuši komunikāciju balstīt uz vārdiem „bēgļi, kuri bēg no kara”, „solidaritāte”, „palīdzība”, lai būtu vieglāk apmānīt sabiedrību.

Pat jautājuma virzība ir bijusi viena liela manipulācija. Tā vietā, lai Eiropas Savienības dalībvalstis pārrunātu, vai tās vēlas, vai tām ir iespējas uzņemt ieceļotājus, kā tos uzņemt, kādas saistības valsts uzņemas pret viņiem, kā tiks izvēlēti uzņemamie ieceļotāji utml., tika piedāvāts katrai dalībvalstij uzņemt konkrētu ieceļotāju skaitu. Tālāk sekoja diskusija par to, cik uzņemt, nevis, vai valsts var uzņemt.

Šajās sarunās ļoti negatīvi sevi parādīja Latvijas atbildīgie ministri, kuri atkāpās no Saeimas pieņemtās pozīcijas un piekrita uzņemt ieceļotājus. Vēl vairāk, viņi meloja. Viņi vairākkārt uzsvēra, ka visas valstis uzņems noteiktu skaitu ieceļotāju, bet šobrīd mēs redzam, ka Ungārija un Bulgārija neuzņems. Viņi teica, ka iestāsies par brīvprātīgu ieceļotāju uzņemšanu ES līmenī, bet mēs redzam, ka šobrīd ES dalībvalstīm ir sadalītas kvotas pēc Luksemburgas piedāvātās formulas. Tāpēc nav nekādas ticības šiem cilvēkiem, kuri šobrīd apgalvo, ka Latvijai nākotnē nebūs jāuzņem vēl vairāk ieceļotāju.

Atšķirībā no citām Eiropas valstīm Latvijas sabiedrība nedrīkst pakļauties manipulācijām, kuras padarīs mūsu valsti vājāku. Sabiedrībai ir jāizdara spiediens uz politiķiem, kuri ir gatavi piekāpties tik būtiskā jautājumā, un skaidri jāapliecina, ka Latvija nav gatava uzņemt jaunus ieceļotājus.

* Pārpublicēts no Nacionālās apvienības mājas lapas

Seko mums