Iesaki rakstu: 
Esmu nodzīvojis gana ilgu mūžu, lai spētu izprast notiekošo un izteiktu par to savu attieksmi. Esmu piedzimis tālajā 1937.gadā. Protams, ka par to laiku atmiņas man nav saglabājušās, bet ir saglabājies tēva dotais mantojums, kas sniedz liecības par vēl senākiem laikiem, tai skaitā tēva mājas, kurām šodien jau ir vairāk nekā 160 gadi.
Lai kāda būtu šodienas sabiedrības attieksme pret 1917.gada revolūciju, tā ir daļa no manas vēstures, jo mans tēvs tur bija ar vienīgo mērķi - lai Latvija būtu brīva. Katram var būt sava attieksme pret 1917.gada revolūciju, bet nevar noliegt, ka Latvija tieši pēc tās tika atzīta par brīvu un neatkarīgu valsti.
Mans tēvs nomira 1946.gadā, jo pēc kara Latvijā bija ļoti smaga dzīve arī tiem, kurus neizsūtīja. Mana tēva māsu izsūtīja 1949.gadā, un, kad viņa atgriezās, tad, protams, padalījās ar piedzīvoto izsūtījumā, un varējām pārliecināties, ka šeit palikušajiem pēckara gadi nebija vieglāki. Radiniece no izsūtījuma atgriezās ar palieliem naudas uzkrājumiem, ar ko nevarēja lepoties šeit palikušie.
Runāju ar savu sievastēvu, kurš pirmskara Latvijā bija saimnieks - lielfermas īpašnieks, kurš uz Vāciju tirgoja sviestu un bekonu, viņš atzina, ka labāk nekā padomju laikā nekad nav dzīvojis.
Mans sievastēvs bija apbrīnojams cilvēks, nenogurdinoši strādīgs, labi izglītots, daudz lasījis, savas darba dzīves laikā izveidojis tam laikam ievērojamus uzkrājumus, ko atstāt bērniem. Tikai pēc Repšes un Godmaņa reformām mana strādīgā sievastēva uzkrātie 30 000 rubļi, par kuriem varēja nopirkt 3 žiguļus, pārvērtās par 150 latiem, kuri tā arī palika kā dāvana Latvijas Krājbankai.
Lai cik smagi bija pēckara gadi, dzīve ar katru gadu uzlabojās. Mēs ģimenē bijā 5 bērni un visi gājām skolā, ieguvām izglītību, strādājām, izveidojām ģimenes. Lai arī alga nebija liela, bet par to varēja izdzīvot. Darbavieta piešķīra labiekārtotu dzīvokli un apmaksāja tā ekspluatācijas izdevumus. Pēc 1991.gada man nācās to dzīvokli otrreiz nopirkt nu jau no šīs valsts.
Apstākļi izmanījās tik būtiski, ka, nemainot darbu, darba alga, pārveidota latos, bija tik niecīga, ka ziemas laikā dzīvokļa ekspluatācijas izdevumi bija lielāki par algu un nācās atteikties no centrālās apkures un iebūvēt godmaņa krāsniņu, lai nenosaltu. Dzīves apstākļi no 1991.gada bija kā pēc kara. Ja pēckara gados, bija jūtams uzlabojums, tad diemžēl jāatzīst, ka no 1991.gada es uzlabojumus neesmu sajutis.
Jā, es redzu, ka tiem, kuri nekaunīgi par kapeikām privatizēja (es teiktu - nozaga) visu, kas iepriekš bija mūsu kopīgā manta un kalpoja kopīgam labumam, ir kļuvuši nepieklājīgi turīgi un pārnet tiem, kas nezaga, ka nemāk dzīvot. Vai man tiešām jājūtas vainīgam, ka nepiedalījos valsts izzagšanā? Vai tāpēc es piedalījos barikādēs, lai daži nelieši varētu nesodīti nozagt, to, kas piederēja mums visiem?
Neskatoties uz to, ka mans tēvs stāvēja pie Latvijas valsts dibināšanas šūpuļa, man nav, ar ko lepoties, un nav iemesla svinībām. Pat tā skola, kurā es mācījos pēckara smagajos apstākļos, ir likvidēta tagad, kad kara nav bijis, un apkārtnes bērni uz skolu vairs nevar aiziet ar kājām, ir jābrauc uz skolu, kas atrodas krietni tālāk no mājām.
Ja visi 5 mana tēva bērni dzīvoja un strādāja Latvijā, tad mani 3 bērni savu iztiku pelna un maksā nodokļus svešumā, un mani 8 mazbērni savu izglītību iegūst citās zemēs.
Esmu par vecu, lai cīnītos par pārmaiņām, un, ja mani bērni te vairs nedzīvo, tad man nav arī, par ko cīnīties. Tāpēc man nav, ko svinēt, un es nesvinēšu Latvijas simtgadi. Arī vēlēšanās es nepiedalīšos.
Seko mums 
Jampadracis ap Lucavsalas ežiem un futbola stadionu parādīja, cik dīvainā Latvijā mēs dzīvojam. Turklāt šis temats uzkrita tik pēkšņi kā šīs nedēļas sniegs, un kopīgā histērija ap šo visu savācās vienkop tik lielā intensitātē, ka vienā brīdī varēja arī aizmirst, ka tā nav pēdējā problēma, kas mums valstī jāatrisina.
Vēlos padalīties ar sajūtām un lieliem novērojumiem par to, kas notiek, - par reālo situāciju Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) skandālā un to. kā jūtas studenti un arī nesenie/senie katedras absolventi
Drošības eksperti vienbalsīgi norāda uz to, ka pēc kara sākuma Krievijas izlūkošanas un hibrīdoperāciju mērogs Eiropā ir krasi pieaudzis, ieskaitot operācijas, kuru agresivitāte ziņā pārspēj aukstā kara līmeni, - tādas kā sabotāžas, fiziskas provokācijas un tamlīdzīgi.
Deklarētais mērķis - atbalsts Ukrainai Latvijas ostu paralizēšanai - šķiet šizofrēnisks, jo kā gan tas saskan ar to, ka Ukraina pati joprojām saņem naudu no Krievijas un ļauj Krievijai transportēt gāzi caur Ukrainas teritoriju, bet neviens latvju bāleliņš par to pat nav iepīkstējies ES parlamentā?
Atsaucoties uz 2024. gada 18. aprīļa publikāciju "Aicinājums valsts amatpersonai Kristovskim: pirms publicēt ziņas par svešām algām, atklājiet savus ikmēneša ienākumus!" vietnē, informēju, ka saskaņā ar spēkā esošo likumu algu publiskošanas lietā Saeimas deputāti rāda priekšzīmi un Saeima Ģirta Valda Kristovska kā tautas priekšstāvja atlīdzību - tāpat kā visu citu tautas priekšstāvju Saeimā atlīdzības - publicē katru mēnesi internetā.
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
