Etīdes par kultūras monarhiju. Likumsakarību gudrība

Iesaki rakstu:

Tas ir tāpēc, ka likumsakarības cilvēku dzīvei piešķir noteiktu konsekvenci. Likumsakarības gaiši paskaidro dzīves notikumu loģisko pamatotību un sakarīgumu, kā arī loģiskās segas. Likumsakarības veicina cilvēku rīcības principu un izvēles kritēriju nemainīgumu un stabilitāti.

Likumsakarību gudrība cilvēkiem sniedz emocionālo komfortu. Ja mēs esam lietas kursā par attiecīgo notikumu likumsakarību, tad mūsu emocionālā attieksme pret šiem notikumiem ir līdzsvarota un bez jūtu saspringtām izpausmēm. Ja mēs neesam kompetenti par attiecīgo notikumu likumsakarību, tad emocionālā reakcija parasti mēdz būt krasi pārdzīvojoša un pat var pārtapt stresā, spēcīgi aktivizējot psihiskās norises.

Cilvēki viskompetentākie ir par dabas likumsakarībām. Tam tā ir jābūt. Cilvēka dzīve norit dabas vidē. Lai izdzīvotu dabā, nepieciešams zināt dabas funkcionālās likumsakarības. Tā, piemēram, zemkopju un lopkopju ikdiena bez dabas likumsakarību zināšanām un konstruktīvas izmantošanas nemaz nav iespējama.

Dabas likumsakarības cilvēki apgūst vispārējā izglītībā, sākot ar pamatskolas elementārajiem priekšmetiem par dabu un beidzot ar vidusskolas mācību priekšmetu sniegtajām zināšanām par ārējās pasaules fundamentālajām likumsakarībām. Katrs vidēji izglītots cilvēks ir mācījies par enerģijas nezūdamības likumu, vielas masas nezūdamības likumu, gravitācijas un elektromagnētisko mijiedarbību, Saules enerģijas apriti dabas sistēmā. Rietumu civilizācijā vidējās izglītības mērķis tradicionāli ir iemācīt saskatīt vienojošo un dominējošo dabas daudzveidīgo parādību mijiedarbībā.

Taču cilvēka dzīve norit ne tikai dabas vidē. Norit arī „otrās dabas” vidē – kultūrā.

Cilvēki visnekompetentākie ir par kultūras vēsturiskās attīstības likumsakarībām. Arī tam tā ir jābūt. Rietumu civilizācijā zināšanas par kultūru sāka mērķtiecīgi apkopot un sistematizēt tikai XX gadsimta otrajā pusē. Tikai minētajā laikā radās jaunā zinātne kulturoloģija, kuras uzdevums ir kultūras vēsturiskās attīstības likumsakarību noskaidrošana. Kulturoloģija šodien godīgi atzīst, ka pagaidām par likumsakarībām zina vismazāk no tā visa, ko jau ir teorētiski izpētījusi par kultūru.

Saprotams, kulturoloģiju nedrīkst vainot pilnīgā nezināšanā. Kulturoloģija izmanto tās zināšanas par kultūras vēsturiskās attīstības likumsakarībām, kuras ir sastopamas citu zinātņu mantojumā. Piemēram, atsevišķas likumsakarības ir konstatējuši vēsturnieki, sociologi, filosofi, literatūrzinātnieki, mākslas zinātnieki, etnologi, antropologi, arheologi.

Tas ir ļoti interesants un kognitīvi perspektīvs materiāls. Faktiski kopumā tas ir arī ļoti plašs materiāls. Taču šis materiāls nav apkopots vienuviet. Materiāls ir izkaisīts daudzu talantīgu zinātnieku grāmatās. Lai iepazītos ar šo materiālu, jāizlasa ir ļoti daudzas grāmatas. Tas stipri apgrūtina grāmatās fiksēto likumsakarību operatīvu izmantošanu zinātnē, izglītībā, ideoloģijā, masu komunikācijā.

Rietumu civilizācijas vispārējā vidējā izglītībā galvenais akcents tiek likts uz dabaszinātnisko kompetenci. Skolā visvairāk stundu ir dabas priekšmetos un elementārajā matemātikā (aritmētikā, ģeometrijā, algebrā, trigonometrijā). Vismazāk stundu ir t.s. humanitārajos priekšmetos (vēsturē, literatūrā, valodā). Tātad tajos priekšmetos, kuri varētu formēt jauniešu zināšanas par „otro dabu”, radot atsevišķu kompetences sfēru – kulturoloģisko kompetenci.

Rietumu civilizācijas vispārējā vidējā izglītībā kulturoloģiskā kompetence līdz šim vienmēr ir palikusi ēnā. Tikai pavisam nesen (mūsu gadsimta sākumā) gudrās izglītības ministrijās un gudrās vidusskolās sāka pievērst pastiprinātu uzmanību kulturoloģiskās kompetences radīšanai jaunajā paaudzē.

Tas nav viegls pasākums. Lai tam nopietni pievērstos, valstī ir jāsasniedz zināms līmenis zinātnē (kulturoloģijā), jāsāk gatavot kulturoloģijas skolotājus un metodistus, jāuzraksta ir mācību grāmatas un jāizdomā mācību palīglīdzekļi. Turklāt to visu var sekmīgi izdarīt vienīgi tad, ja ir stabila vispārējā izpratne par kulturoloģiskās kompetences nepieciešamību gan „augšai”, gan „apakšai”. Precīzāk sakot, valsts kultūras politikas veidotājiem no vienas puses un sabiedrībai (vecākiem, skolotājiem, zinātniekiem) no otras puses.

Latvija ir viena no pirmajām zemēm, kurā vidusskolēni apgūst mācību priekšmetu „Kulturoloģija”. Taču uz visas valsts kultūrpolitiku tas pagaidām būtiski neatsaucās. Mūsu valsts kultūrpolitikas vadlīnijās pašlaik neatspoguļojās mērķis nodarboties ar iedzīvotāju kulturoloģisko kompetenci.

Par laimi vadlīnijās ir fiksēti valstiskie uzdevumi garīgajā kultūrā līdz 2015.gadam. Tātad drīz vajadzēs izstrādāt jaunu dokumentu, un to var izveidot atbilstoši vismodernākajiem priekšstatiem par kultūras lomu cilvēku dzīvē. Vadlīnijās var iekļaut mērķi paaugstināt iedzīvotāju kulturoloģisko kompetenci. Lai tā labā lieta latviešu aprindās ātri ietu uz saulaino tāli, budžetā var iekļaut patīkamu summu...

Diemžēl mūsu valdošās kliķes visbezjēdzīgākajās aprindās (proti, naciķu aprindās) ir uzvārījusies jauna šarlatāniskā un pseidozinātniskā putra. Parlamenta un valdības naciķu caurspīdīgajos pauros ir uzšķiebis šķiebenis ar nosaukumu „Dzīvesziņa”.

Tā ir nosaukts perspektīvā paredzēts jauns mācību kvazipriekšmets mūsu vispārējā izglītībā. Jaunā mācību kvazipriekšmeta „Dzīvesziņa” mērķis ir latviskuma uzpotēšana katrā skolēnā. „Dzīvesziņa” katram skolēnam iemācīs latvisku dzīvesziņu (?!). Turklāt netiek slēpts sapnis par LR izglītības augstāko vērtību oficiāli pasludināt latviskumu. Tātad mūsu izglītības vērtības vairs nebūs ne zināšanas un prasmes, ne brīvība un atbildība, ne apgaismība un patriotisms, ne demokrātija un humānisms. Būs tikai viena vērtība – latviskums atbilstoši latviskai dzīvesziņai.

„Dzīvesziņas” ieviešanai valsts budžetā piešķirta prāva summa. Skaidrs, ka nauda ir lielisks stimuls „pedagogu” un pedagoģijas „zinātnieku” verdziski iztapīgajai daļai enerģiski atbalstīt un „zinātniski” pamatot „politiķu” vājprātīgo iniciatīvu. Tā, piemēram, š.g. 29. oktobrī kādā konferencē viens pseidointelektuālis Latvijas universitātes docenta talārā savos šļakstošajos murgos servilisma apmātībā iekaisa pat tik tālu, ka latviešu tautu aicināja atsacīties no brīvības ideāliem par labu latviskai dzīvesziņai.

Saprotams, LU docents zina, kādā veidā nacionālistiski ultrasamāksloto latvisko dzīvesziņu mācīt bērniem. Viņš zina, kas jāraksta nacionālistiski ultrasamakslotā priekšmeta programmā. Viņš zina, kas jāpamāca skolotājiem metodiskajās norādēs, kādām ir jābūt tēmām, kontroldarbu uzdevumiem. Viņš var sagatavot mācību grāmatu „Latviskā dzīvesziņa”.

Bet šizofrēniski visjautrākais ir tas, ka LU docents zina, kas tas vispār ir par zvēru vārdā „latviskā dzīvesziņa”. Ikviens saprātīgs Homo sapiens kautrīgi atsacīsies atbildēt uz jautājumu, kas ir cilvēka dzīvesziņa. Par cilvēka dzīves jēgu un dzīves prasmi visās planētas civilizācijās polemika turpinās kopš Ievas un Ādama laika. Taču pie mums jauki izrādās, ka LU docents zina ne tikai to, kas ir cilvēka dzīvesziņa, bet zina arī to, kas ir tik smalka matērija kā „latviskā dzīvesziņa”. Šķobīgā kaislībā proponētā „latviskā dzīvesziņa” supermēnessērdzīgajam LU docentam un viņam līdzīgiem gaišās un prātīgās pseidointeliģences tipiem tagad paver lielisku iespēju „diskursēt” no agra rīta līdz vēlai naktij. Šī tematika ir pa spēkam ikvienam muldētājam no mūsu draudīgi apjomīgā muldētāju ganāmpulka. Cita lieta ir kulturoloģija. Tā no cilvēka prasa noteiktu prāta potenciālu un konkrētas zināšanas. Turklāt kulturoloģiju nevar nacionālistiski samurcīt kopā ar „latviskumu”. Kaut gan godīgi jāsaka, pie mums ir viss iespējams.

Neapšaubāmi, šķebīgās „latviskās dzīvesziņas” šķebināšanās ir saistīta ar noteiktām kultūras vēsturiskās attīstības likumsakarībām. Pirmkārt un galvenokārt, saistīta ar likumsakarību par katras kultūras sistēmiskumu.

Katra kultūra veidojās un vēsturiski turpinās kā sistēma, kuras visi segmenti ir savstarpēji vienoti. Tas attiecas arī uz latviešu kultūru un tās pašreizējo virzību. Mēs regulāri tiekamies ar visādiem šarlatāniskiem un pseidozinātniskiem manevriem politikā, ekonomikā, finansēs, medicīnā un citos kultūras segmentos. Zinot likumsakarību par katras kultūras sistēmiskumu, mums ir veselīgāk pārdzīvot minētās ākstības ap „latvisko dzīvesziņu”. Ja kultūra ir sistēma, tad kultūras iezīmes atsaucās uz visiem sistēmas komponentiem. Tādējādi mūsu izglītība nevar izsprukt no attiecīgajām kultūras iezīmēm. Šajā gadījumā nevar izsprukt no „latviskās dzīvesziņas” vājprāta.

Uz „latviskās dzīvesziņas” vājprātu atsaucās vēl viena likumsakarība. To ir noskaidrojusi etnopsiholoģija, vērtējot nacionālisma iedabu. Izrādās, tā dēvētais partikulārais (apzināti nošķirošais, norobežojošais) nacionālisms vienmēr visur ir veicinājis vienīgi tumsonību, provinciālismu, aprobežotas kultūras neslavu.

Partikulārais nacionālisms „latviskās dzīvesziņas” formātā ir pašizolācijas stratēģijas izvēle, balstoties uz ļoti aprobežotu idejisko bāzi. Formulējot savu specifisko etnisko dzīvesziņu, latvieši savā neapdomībā vēlas norobežoties no visas cilvēces un cilvēku dzīvesziņas. Stulbie naciķi grib iestāstīt, ka Latvijā  latviešiem ir īpaša dzīvesziņa, bet pārējiem iedzīvotājiem (cittautiešiem) ir cita dzīvesziņa. Atbilstoši stulbo naciķu loģikai, var šādi teikt: Latvijā dzīvo latvieši un cilvēki. Papildinot vājprātīgo konstrukciju, kādam delverim var ienākt prāta latviešus asociēt ar postcilvēkiem. Delveris gribēs teikt, ka Latvijā dzīvo postcilvēki (latvieši) un cilvēki (cittautieši). Viņa rezumējumu pagaidām būtu grūti apstrīdēt, jo „latviskā dzīvesziņa” turpina vārīties ar milzīgu nacionālo entuziasmu.

Kultūras vēsturiskās attīstības likumsakarības ir gadu tūkstošiem ilgas pieredzes apkopojums. Šo apkopojumu var realizēt dažādā veidā. Var atsevišķi apkopot likumsakarības, kuras attiecas uz kultūras pastāvēšanas pašiem dziļākajiem nosacījumiem. Var atsevišķi apkopot likumsakarības, kuras attiecas uz kultūras mainības un kultūras dinamikas nosacījumiem. Var atsevišķi apkopot cita rakstura likumsakarības. Piemēram, reliģiskās attīstības, ekonomiskās attīstības, sociālās attīstības, mākslas attīstības likumsakarības.

Uz kultūras pastāvēšanas pašiem dziļākajiem nosacījumiem attiecas, piemēram, šādas likumsakarības.

1) Katra tauta attīstītās savā tempā atkarībā no cilvēku skaita, ģeogrāfiskajiem apstākļiem, kultūras telpas izolētības, dabas apstākļiem, dzīvei nepieciešamo resursu bagātības.

2) Kultūras attīstības līmenis atsaucās uz sociālo sfēru. Respektīvi, jo augstāks kultūras attīstības līmenis, jo cilvēks iegūst lielāku sociālo brīvību un zūd cilvēka kontrole, kuru var veikt kultūras dažādi institūti. Tādējādi kultūras attīstības kvalitāte organiski atsaucās uz indivīda brīvību. Citiem vārdiem sakot, kultūras attīstības līmenis nosaka indivīda sociālās brīvības parametrus. Piemēram, kultūras attīstības līmenis var veicināt multikulturālisma koncepta rašanos kā jaunu sociālās brīvības parametru kultūrā.

3) Indivīda sociālo brīvību ietekmē ne tikai kultūras attīstības līmenis, bet ietekmē arī kultūras sociālā struktūra. Jo komplicētāka ir kultūras sociālā struktūra, jo lielāka ir indivīda sociālā brīvība. Komplicētajā sociālajā struktūrā atslābst indivīda sociālās kontroles mehānismi. Mēs tagad ar to cieši saskaramies. Triju iepriekšējo sociālo stratu (proletariāta, darba zemniecības, inteliģences) vietā jau lielā mērā ir izveidojusies daudz sazarotāka sociālā struktūra, kuras visiem stratiem nav pat vēl izdomāts kārtīgs nosaukums. Tas, piemēram, attiecās uz pakalpojumu ekonomikas kadriem.

Seko mums