Etīdes par kultūras monarhiju. Visvarenais determinisms

Iesaki rakstu:

Piemēram, latviešiem ļoti aktuālo devīzi „PIETIEK kampt, melot, noklusēt! PIETIEK pirkt politiku un pārdot lēmumus! Un PIETIEK samierināties ar pie varas esošo cūcībām, nekaunību un negausību!” cēloniski nosaka nevis amerikāņi, angļi, krievi, ebreji, baski, berberi, čečeni, ukraiņi, gruzīni, puštuni, šķēles, mūrnieces, āboltiņas, rinkēviči, bet latviešu kultūra. Tātad ļoti ļoti daudzi faktori, kuru saknes ir latviešu kultūrā. Tātad tas, kā latvieši audzina un izglīto bērnus. Tas, kāda ir latviešu tikumība ģimenē, darbā un uz ielas. Tas, kā latvieši strādā un atpūšas. Tas, kā latvieši ārstē slimos un aprūpē vecos cilvēkus. Tas, kā latvieši vada traktoru un vada velosipēdu. Tas, kādus likumus pieņem  latviešu parlaments. Tas, kāda ir latviešu valdības kompetence. Tas, kā latviešu policisti ķer zagļus. Tas, kā tiesu spriež latviešu tiesneši. Tas, kādas dziesmas dzied un dejas dejo latvieši. Tas, kā latvieši izturas pret saviem kaimiņiem un citām valstīm. Tas, kā latvieši ģērbjas un ēd. Tas, kā latvieši izturas pret savu pagātni un savu nākotni. Tas, kā latvieši ciena savus izcilākos cilvēkus. Tas, cik liela loma latviešiem ir emocionālajai pasaulei un cik liela loma ir intelektuālajai pasaulei. Tas, cik racionāli un iracionāli ir latvieši. Tas, cik latvieši ir godīgi un taisnīgi. Tas, kā latvieši sadzīvo savā starpā. Tas, ko latvieši ir izdomājuši un izdarījuši arhitektūrā, rūpniecībā, lauksaimniecībā, zvejniecībā, biškopībā, lopkopībā.

Kultūras determinisms teorētiski un praktiski nozīmē, ka kopējs cēloniski nosacīts izejas punkts ir gan ekonomikai un politikai, gan izglītībai un medicīnai, gan zinātnei un mākslai, gan sadzīves norisēm un izklaides „tusiņiem”, gan sportam un fizkultūrai, gan modei un glamūram, gan reliģiskajai ticībai un ateismam, gan tiesu sistēmai un valsts drošības sistēmai, gan valsts iekšpolitikai un valsts ārpolitikai. Kultūras determinisms ir visvarens cilvēku dzīvē. Cilvēka darbībā, uzvedībā un komunikācijā kultūras determinismam ir totāls raksturs – pilnīgs, visu aptverošs un vispārējs.

Lasot šo etīdi, saprātīgie lasītāji būs neizpratnē. Viņuprāt līdz šim viss teiktais izklausās ticami un elementāri saprotami. Tāpēc rodas neizpratne par kultūras determinisma koncepcijas nepieciešamību. Nav skaidrs, kāpēc vajadzēja izstrādāt kultūras determinisma koncepciju?

Elementāri loģiskai apskaidrībai mēdz būt sava vēsture – savs ģenēzes ceļš. Tas, kas mums šodien liekas elementāri loģisks, aizvakar un pat vēl vakar mūsu zināšanās izskatījās savādāk vai vispār neeksistēja. Izziņas procesā tāpat kā jebkurā citā dzīves procesā viss notiek pakāpeniski, tikai pēc zināma laika nonākot līdz jaunai izpratnei un jaunām zināšanām.

Tas attiecas arī uz kultūras determinismu. Šodien kultūras determinisms liekas elementāri loģiska konstatācija. Tomēr vēl nesen par to neviens vispār nedomāja. Katrā ziņā ir jāņem vērā, ka kultūras izpratne nav iespējama bez noteiktas intelektuālās kapacitātes un intelektuālās piepūles, kā trūkums var bremzēt kultūras refleksiju un sekmēt vienpusīgi primitīvu priekšstatu saglabāšanos. Mentālais aklums (gausums) kultūras izpratnē ir labi pazīstama kaite. Uzskatāms piemērs ir konservatīvā (stūrgalvīgā) tendence vārdu „kultūra” attiecināt tikai uz dziedāšanu un dancošanu, pilnīgi ignorējot kultūras cēlonisko nosacītību cilvēka esamības visos segmentos.

Pirms 2006.gada Rietumu civilizācijā jēdzienu „kultūras determinisms” varēja sastapt tikai psiholoģiskās antropoloģijas speciālistu tekstos. Turklāt zinātniekiem kultūras determinisma jēdziens bija vajadzīgs tāpēc, lai noliegtu kultūras determinismu. Psiholoģiskās antropoloģijas autoritātes uzskata, ka kultūra nav izšķirošais cilvēka dzīvē. Viņuprāt kultūra nav izšķirošais determinants, jo cilvēks neeksistē tikai no kultūras internalizācijas (psiholoģiskā procesa, kurā ārējie iespaidi kļūst par iekšējo subjektīvo tēlu). Psiholoģiskās antropoloģijas speciālisti atzīst, ka cilvēks un kultūra ir divas pilnīgi patstāvīgas sistēmas. Kultūras komponenti un cilvēka psiholoģiskie komponenti ir divi patstāvīgi fenomeni. Cilvēka domāšana un emocijas kultūrā neietilpst, jo domāšana un emocijas ir tikai atsevišķu indivīdu esamības sfēra. Kultūra nedomā un nejūt. Domāšanas mehānisms ir cilvēka, bet nevis kultūras privilēģija. Taču tas, par ko domā cilvēks, pieder kultūrai. Psiholoģiskās antropoloģijas speciālisti to nenoliedz. Viņi atzīt, ka kultūra ietekmē cilvēka domu saturu.

Bet tas ir galvenais. Kultūras determinisms nevēlas atņemt cilvēkam viņa privilēģiju – domāšanu. Protams, kultūra nedomā. Kultūras funkcija nav domāšana. Kultūras funkcija ir cilvēka domāšanas satura nodrošināšana. Tas, par ko domā cilvēks, pieder kultūrai. Cilvēka domu saturam ir tikai viens īpašnieks – kultūra, tādējādi nepārprotami apliecinot savu determinanta statusu. Cilvēks nespēj domāt par kaut ko citu. Cilvēks spēj domāt vienīgi par kādu kultūras izpausmi.

Tie zinātnieki, kuru intelektuālās intereses koncentrējas ap planetāra rakstura problemātiku un vispārcilvēciskiem jautājumiem, jau labi sen cenšas atrast atbildi vairāku neskaidru parādību izcelsmei. Tā, piemēram, sociāli ekonomisko formāciju pētnieki nesaprot, kāpēc Ķīnā neradās kapitālisms. Tagad daudzi jautā, kas notiek ar islamu un galu galā, ko islams vēlas sasniegt. Daudzi nezina, kādā veidā ierobežot un likvidēt grandiozi progresējošo nabadzību. Nav izprotams, kāpēc vienas valstis dzīvo labklājībā, bet citas valstis  nīkuļo un tās nākas apsaukāt par failed states.

Daudziem domājošiem cilvēkiem šodien kļūst skaidrs, ka ekonomiskā izaugsme un tās nodrošinātā sabiedrības labklājība nav atkarīga tikai no ģeogrāfiskajiem apstākļiem un derīgajiem izrakteņiem, kā uzskatīja vēl nesen XX gadsimtā. Tagad ir skaidri redzams, ka ekonomika ir organiski vienota arī ar citiem faktoriem. Un galvenais – kļuvis ir skaidrs, ka šo faktoru skaits ir liels un būtiska loma ir garīgajai sfērai. Tāpēc nācās izvēlēties kultūras jēdzienu, ar kuru var aptvert visu dzīves materiālu. Rietumu civilizācijas gudri ekonomisti tagad ekonomiskās problēmas analizē kultūras kontekstā. Bet tas nenotika vienā dienā. Nenotika arī vienā gadā.

XX gs. 50.gados tika izvirzīta teorija par pasaules valstu attīstības izlīdzināšanos evolūcijas ceļā; respektīvi, pakāpeniski visas valstis nonāks vienādā labklājības pakāpē. Tomēr visai drīz šo teoriju atmeta.

Radās jaunas teorijas. Piemēram, par politiskās, sociālās un ekonomiskās sfēras vienotību. Katras valsts labklājības pakāpi nosaka sociuma mentalitātes, garīgās kultūras un vēsturiskās tradīcijas (valsts konstitūcija, likumi, darba tradīcijas, morāles līmenis, profesionālās kompetences līmenis u.c.). Minētās tradīcijas izskaidro, kāpēc attiecīgās valsts ekonomika atšķiras no pārējo zemju ekonomikas.

Tagad tas skan jocīgi, bet tā tas bija. XX gs. nogalē negaidīti atklājās, ka attīstība ir atkarīga no valstī valdošajiem, tā teikt, spēles noteikumiem: likuma varas, ekspropriācijas riska, korupcijas, birokrātijas kvalitātes, valsts varas morālā līmeņa. Negaidīti atklājās, ka valsts saimniecisko izaugsmi minētie spēles noteikumi ietekmē vismaz divas reizes vairāk nekā tas, ko tradicionāli dēvē par ekonomisko politiku.

Faktiski atklājās, ka kultūra ir ievērojami spēcīgāks faktors nekā ekonomiskās doktrīnas. Valstis ar stabiliem un skaidriem spēles noteikumiem attīstās daudz ātrāk nekā valstis, uz kuru kultūras normām un vērtībām nevar paļauties un tās ne visai spēj nodrošināt saimniecisko progresu.

Kultūra kā determinants acīmredzot atbilst šodienas kultūras kontekstam, prasot no katra cilvēka noteiktu kulturoloģisko kompetenci. Cik ilgi tas saglabāsies un kāds determinisms sekos pēc kultūras determinisma šodien ir grūti pateikt. Diezgan liela vienprātība valda par to, ka šodien mēs esam „procesa” sākumā un cilvēci gaida kultūras kvalitātes ēra.

Seko mums