Ģenerālprokuratūra pieprasījusi no KNAB Vīķes-Freibergas „pulksteņa lietas” materiālus

Iesaki rakstu:

Kā rāda Pietiek rīcībā esošā informācija, Ģenerālprokuratūra no KNAB ir pieprasījusi un jau arī saņēmusi ne tikai šā gada pavasarī un vasarā veiktās pārbaudes materiālus, bet arī pirms deviņiem gadiem – 2008. gadā notikušās KNAB pārbaudes dokumentus. Visi šie dokumenti ir iesniegti pārbaudei Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas virsprokuroram Modrim Adleram.

Tikmēr pati Vīķe-Freiberga pēc viņas bijušā kancelejas vadītāja vietnieka Jura Ruško liecību publiskošanas valstij nozagtā pulksteņa lietā joprojām klusē un nevēlas saistībā ar tām sniegt pat formālu komentāru.

Visos iepriekšējos gadījumos, kad Vīķei-Freibergai publiski tikuši izteikti pārmetumi par vēlmi slēpti iegūt kādu labumu uz nodokļu maksātāju rēķina, izmantojot savu statusu vai neformālus kontaktus, viņa faktiski nekavējoties ir nākusi klajā ar kādu paziņojumu, izskaidrojot, ka no viņas viedokļa viss ir kārtībā un ka vainojami ir vieni vai otri nelabvēļi.

Savulaik, kad „pulksteņa lieta” radīja pirmo skandālu, taču to izdevās noklusināt, pateicoties viņas bijušā kancelejas vadītāja vietnieka noorganizētajam „tīrajam pulkstenim”, kas, kā izrādījies tagad, valstij izkrāptā vietā ticis uzrādīts KNAB izmeklētājam, Vīķe-Freiberga paziņoja, ka „bailes par manu atgriešanos politikā ir radījušas nomelnojošu kampaņu”.

Ar šo ierasto asumu savas taisnības aizstāvēšanā īpaši krasi kontrastē eksprezidentes klusēšana pēc nesenās publikācijas laikrakstā Diena, kurā tika atklāts, kā Vīķes-Freibergas vēlmes dēļ viņas padotie bijuši spiesti vispirms izgudrot noziedzīgu shēmu, lai izkrāptu no valsts viņai dāvinātu rokaspulksteni, bet pēc tam vēl arī izdomāt, kā apmānīt šīs lietas izmeklētāju, un visas šīs darbības notikušas ar eksprezidentes ziņu.

„Es gatavoju dokumentāciju attiecībā par visām dāvanām, kas bija uzskaitē Valsts prezidenta kancelejā, kuras V. Vīķe-Freiberga gribēja atpirkt. Atceros, ka dāvinātais Rado pulkstenis tika novērtēts uz 600 Ls. Es sagatavoju aktus un gāju pie V. Vīķes-Freibergas. Atnākot ar aktiem, V. Vīķe-Freiberga man pateica, ka nemaksās 600 Ls par Rado keramikas pulksteni,” – tā notikumus 2007. gada jūnijā tagad oficiālos paskaidrojumos KNAB aprakstījis Ruško.

Viņš prezidentei, kura vadīja savu pilnvaru pēdējās dienas, lūdzis dārgo rokaspulksteni atdot, „bet V. Vīķe-Freiberga teica, ka nemaksās un neatdos atpakaļ pulksteni un viss. Tad es teicu, ka ņemšu ārā no izpērkamo saraksta un viss, bet V. Vīķe-Freiberga teica, ka neatdos un viss. Tā mana saruna ar V. Vīķi-Freibergu beidzās”.

Atlicis viens – prezidentes iekāroto pulksteni norakstīt, tātad faktiski – izkrāpt no valsts, lai prezidentei par to nevajadzētu samaksāt: „Tad es sagatavoju aktu par Rado pulksteņa norakstīšanu, norādot, ka pulkstenis nav lietojams un saskrāpēts, bet tā nebija taisnība, jo Rado pulkstenis bija no keramikas un saskrāpēt to ir ļoti grūti. Pulkstenis nebija saskrāpēts, jo tas bija no keramikas, kas praktiski ir mūžīgs, bet mēs rakstījām, ka ir sabojāts un nelietojams. (..) Grāmatvede pulksteni norakstīja.”

Par savu padoto atrasto noziedzīgo risinājumu Vīķe-Freiberga bijusi labi informēta, turklāt saņēmusi arī instrukcijas par turpmāko rīcību. „Es V. Vīķei-Freibergai pateicu, ka pulkstenis ir norakstīts, un teicu, lai nekādā gadījumā Latvijā pulksteni nevelk uz rokas, piekodināju, ka ārzemēs pulksteni varot vilkt,” KNAB apliecinājis viņas lietu kārtotājs.

Tiesa, padoma saņēmēja par to tikai, kā Ruško skaidrojis KNAB, tikai „skaļi smējās”, - bet pienāca brīdis, kad smiekli vairs nenāca. „Pēc neilga laika V. Vīķe-Freiberga tika nofotografēta ar norakstīto Rado pulksteni, un fotogrāfija tika nopublicēta. Tad mēs visi sanāca pie manis mājās un visi spriedām, ko darīt,” KNAB stāstījis Ruško. No paskaidrojumiem var saprast, ka iesaistīti bijuši arī vairāki citi prezidentes kancelejas darbinieki: „Visi kopā nosecinājām, ka vienīgais variants ir nopirkt V. Vīķei-Freibergai tādu pašu „Rado” pulksteni, kāds bija norakstīts.”

Tas tad arī ticis īstenots – Ruško kā bijušais Ekonomikas policijas darbinieks pārzinājis izmeklēšanas procedūras un zinājis, ka ir nedēļa laika. Tā kā eksprezidente naudu viņam nav iedevusi, „man nekas cits neatlika, ka pulksteni pirkt no savas naudas, tad es aizbraucu pie sava dēla Andra Ruško un iedevu naudu tūkstoti eiro, un mans dēls Andris Ruško pasūtīja tieši tādu pašu Rado pulksteni interneta veikalā www.luxus-uhrenhandel.de, izmantojot ātro piegādi. Dēlam es lūdzu nopirkt pulksteni, jo pats nevarēju pirkt, jo strādāju Valsts prezidenta kancelejā”.

Pulkstenis pēc dažām dienām ticis piegādāts un nodots Vīķei-Freibergai, savukārt it kā norakstītais un iznīcinātais pulkstenis Ruško atdots bez liecinieku klātbūtnes. „Norakstīto Rado pulksteni, ko V. Vīķe-Freiberga man atdeva atpakaļ, es Daugavā pie Kristapa iemetu ūdenī, cik straume ir aiznesusi tagad, to es nezinu. Līdz ar ko V. Vīķe-Freiberga, atstājot prezidentes amatu, bija piesavinājusies dāvināto Rado pulksteni par 600 latiem,” KNAB apliecinājis Ruško.

Cita starpā Ruško paskaidrojumos pieminējis arī to, cik sekmīgi beigusies operācija „Tīrais pulkstenis”: „KNAB izmeklētājs Dreimanis atnāca pie V. Vīķes-Freibergas uz mājām paskaidrojuma pieņemšanai, kurš bija pārsteigts, ka V. Vīķe-Freiberga uzrādīja tādu pašu Rado pulksteni, kāds bija norakstīts, bet ar citu numuru. Jā, vainīgs, ka samelojos, bet nu..."

Neraugoties uz šīm Ruško šopavasar sniegtajām liecībām, KNAB oficiālais atzinums ir bijis – tajās neesot nekādu būtisku jaunu faktu. Tagad, kā jau minēts, šo KNAB slēdzienu un tā pamatotību pārbaudīs Ģenerālprokuratūra. Tiesa, virsprokurors Adlers, kas veic pārbaudi, ir plaši pazīstams drīzāk kā kriminālprocesu izbeidzējs nekā to sācējs.

Seko mums