Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Ģimenes galantā sagraušana

Arturs Priedītis
06.06.2016.
Komentāri (13)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Mūsdienu pasaulē ir samērā liels starptautiski atzīmējamo dienu skaits. Pašlaik gadā ir 44 starptautiski atzīmējamās dienas. Tādu iepriecinājumu sniedz internets. Tajā ir publicēts starptautiski atzīmējamo dienu saraksts dažādās valodās.

Starptautiski atzīmējamās dienas ir ļoti jauns kultūras fenomens. Cilvēces vēsturē tas radās tikai pēc II Pasaules kara, kad 1945.gada 26.jūnijā izveidoja ANO. Starptautiski atzīmējamās dienas nosaka ANO Ģenerālā asambleja. Nosaka arī UNESCO. Tāpēc 44 dienām nākas pieskaitīt vēl vismaz 10 dienas.

Protams, uz Zemes atzīmējamās dienas bija arī agrāk. Taču tās vienmēr attiecās tikai uz valsti. Neattiecās uz civilizāciju, kontinentu, planētu. Attiecās vienīgi uz kādu valsti. Piemēram, varēja regulāri svinēt valsts dibināšanas gadadienu. Valsts svētki varēja būt karaļa, cara, imperatora dzimšanas diena. Valstī varēja katru gadu atcerēties uzvaras leģendārās kaujās, aizstāvot dzimteni. Īpašs atzīmējamo dienu komplekts mēdza būt reliģiskie svētki. Tā kā reliģija vairākām valstīm kopīga, kopīgi bija arī reliģiskie svētki.

ANO ir planetāra organizācija. Tā savā darbībā orientējās uz visu cilvēci. Tās mērķis ir risināt Zemes iedzīvotāju problēmas.

Organizācijas mērķis ir ietekmējis starptautiski atzīmējamo dienu izvēli. Šo dienu izvēli ir nosacījušas planētas problēmas. Katra atzīmējamā diena ir vienota ar konkrētu problēmu. Starptautiski atzīmējamo dienu saraksts faktiski ir planetāri globālo problēmu saraksts. Tas liecina par planetāri globālo problēmu tematiku, rašanās laiku un aktualitāti. Saraksts atspoguļo cilvēces problemātisko virzību no XX gadsimta vidus līdz šodienai.

Kā zināms, XX gadsimta vidū cilvēcei sākās ārkārtīgi grūti laiki. 60.gados sākās unikālā demogrāfiskā pāreja. Tā cilvēci piespieda tikties ar pagātnē ne ar ko nesalīdzināmiem pārbaudījumiem, izaicinājumiem, draudiem. Nenormāli strauji pieauga „krāsaino” rasu dzimstība. Tas izraisīja badu, bezdarbu, nabadzību, migrāciju. Turpretī „baltās” eiropeīdu rases dzimstība samazinājās, nāvīgi apdraudot rases nākotni. „Baltajiem” fatāli zuda griba aizsargāties pret demogrāfisko apdraudējumu. Pašaizsardzības vietā negaidīti uzplauka sociālais trulums un iracionālisms. „Balto” cilvēku sociāli apātiskā un nesaprātīgā darbība arvien vairāk un vairāk sāka liecināt, ka viņi paši sevi dzen postā un paši veicina savu sabrukumu.

Tā teikt, pirmsnāves agonijā XX gs. nogalē eiropeīdu aprindās iekaisa divas kaislības. Pirmkārt, alkatība. Otrkārt, dzīrošana.

Rietumeiropā, ASV 70.gadu beigās alkatības apsēstie pilnīgi zaudēja mēra sajūtu peļņas jautājumos. Viņi izraisīja finansiālās kroplības un kapitālisma krīzi. Viņi izjauca politiski sistēmisko un finansiāli ekonomisko kārtību uz Zemes. 80.gadu vidū viņiem talkā nāca Austrumeiropas „sarkanā” elite. Tā bija ne mazāk alkatības apsēsta kā Rietumeiropas, ASV alkatības apsēstie. „Sarkanā” elite pati sagrāva sociālisma sistēmu. Rezultātā uz planētas sākās ģeopolitiskais haoss.

Savukārt dzīrotāji XX gs. nogalē bezprātīgi nodevās dzīves baudīšanai, atmeta rūpes par attīstību, progresu, rītdienas uzdevumiem un pienākumiem. Dzīrotāji sāka dzīvot atbilstoši drausmīgajam principam „Dzīres mēra laikā”. Savu bezprātīgo baudu ideoloģiskajam attaisnojumam viņi izdomāja speciālu mācību. To nosauca par postmodernismu. Reāli tiekamies ar eiropeīdu civilizācijas suicīda argumentāciju. Šī mācība pamato viendienīšu viendienīgo orģiju fizioloģisko, psiholoģisko, morālo, estētisko, sociālo, filosofisko, politisko jēgu. Tagad šo mācību atbalsta un tās izplatību mērķtiecīgi veicina arī alkatības apsēstie gan Rietumos, gan bijušajā „sarkanajā” Austrumeiropā. Tas viņiem ir ļoti izdevīgi. Pat ļoti, ļoti izdevīgi. Patiesībā daudz izdevīgāk nekā postmodernisma tiešajiem autoriem – akadēmiskajai inteliģencei ar viendienīšu dzīrēs nodzerto prātu.

Starptautiski atzīmējamo dienu saraksts ir savdabīgs cilvēces visjaunāko laiku rūpju un nedienu spogulis. Sarakstā ir ūdens diena, pārtikas diena, cilvēktiesību diena, migrantu diena, nabadzības izskaušanas diena, ceļu satiksmes upuru diena, invalīdu diena, pašnāvību novēršanas diena, spīdzināšanas upuru atbalsta diena, bēgļu diena, rasu diskriminācijas likvidēšanas diena, labdarības diena, diena bez tabakas, pretnarkomānijas diena, garīgās veselības diena. Atsevišķas atzīmējamas dienas ir veltītas slimību (vēža, tuberkulozes, hepatīta, diabēta, AIDS) izplatības ierobežošanai. UNESCO nosacīto atzīmējamo dienu sarakstā, piemēram, ir radio diena, muzeju diena, teātru diena, grāmatu un autortiesību diena.

Pret starptautiski atzīmējamām dienām katra valsts var izturēties atbilstoši savām vajadzībām. Visu nosaka attiecīgās dienas atzīmēšanas politiskā, ideoloģiskā un cita veida aktualitāte dotajā valstī.

Tā, piemēram, 16.novembris ir Starptautiskā iecietības diena. ANO Ģenerālā asambleja šo dienu izsludināja 1997.gadā. Runa ir galvenokārt par rasu, etnisko, reliģisko iecietību. Latvijā šo dienu pirmajos gados atzīmēja tikai MKC (Multikulturālisma centrs – privāta zinātniskā iestāde). Latvijas valdošā kliķe, partijas, sabiedriskās organizācijas, pašvaldības par šo dienu ilgu laiku neizrādīja nekādu interesi. Acīmredzot tāpēc, ka šī diena bija veltīta iecietībai pret latviešiem kaitīgajiem „krieviem”, „žīdiem” un pārējiem cittautiešiem. Faktiski pret pusi no Satversmē fiksētās „Latvijas tautas”.

Latvija rezervēti ir izturējusies ne tikai pret Starptautisko iecietības dienu. No 1994.gada saskaņā ar ANO Ģenerālās asamblejas rezolūciju katru gadu 15.maijā cilvēce atzīmē Starptautisko ģimenes dienu. Latvijā šo dienu atzīmē no 2008.gada (tas atkal ir uzzināts internetā).

Starptautiskā ģimenes diena arī ir savdabīgs spogulis. Tas atspoguļo planetāri globālās problēmas ģimenes līmenī.

Lieta ir tā, ka katru gadu ANO formulē noteiktu tēmu. Tai ierosina pievērst īpašu uzmanību ģimenes dienas pasākumos. Tēma ir vienota ar aktuālu problēmu ģimenes pastāvēšanā. Līdz šim ir pievērsta uzmanība, piemēram, ģimenēm kā nabadzības upuriem, ģimenēm bez sava mājokļa, slimību ietekmei uz ģimenēm, ģimenei un invalīdiem, ģimenei un darbam, tēva, mātes un bērnu lomai ģimenē, migrācijas ietekmei uz ģimeni, maznodrošinātajām ģimenēm. 2016.gadā ANO ieteica tēmu „Ģimene: veselīgs dzīves veids un stabila nākotne”.

Šogad Latvijā ģimenes dienu atzīmēja dīvainā veidā. Tā vien liekas, ka tika noorganizēta speciāla akcija, lai mūsu sabiedrībā par ģimeni nostiprinātu kādam relatīvi globālam politiskajam un ekonomiskajam spēkam izdevīgu priekšstatu. Domājams, akcija tika vadīta no viena centra. Tika savlaicīgi noorganizēts, lai par akciju sinhroni vēstītu Latvijas visi masu komunikācijas līdzekļi.

Ar mediju palīdzību Latvijas sabiedrībā tika radīts priekšstats, ka pie mums ģimenes dienā pats galvenais bija Klāva Sedlenieka viedoklis par ģimeni. Informācijas aģentūra „Leta”, interneta Rīgas ziņu portāli, dažādi saiti, galvaspilsētas un provinces prese izplatīja iepriekš speciāli sagatavotu materiālu. Tas sākās ar šādiem vārdiem: „Svētdiena, 15. maijs, ir Starptautiskā ģimenes diena. Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas fakultātes Komunikācijas studiju katedras docents, antropologs un maģistra studiju programmas Sociālā antropoloģija vadītājs Klāvs Sedlenieks aktualizē diskusiju par to, kas mūsdienās ir ģimene, uzsverot, ka tā var būt ļoti dažāda un nav vienas pareizās vai nepareizās ģimenes formas vai tml. Turklāt būtu neapdomīgi dzīvot 21. gadsimtā un sagaidīt, ka ģimene ir tāda pati, kāda tā bija raksturīga, piemēram, 19. gadsimtā.”

Speciāli sagatavotajā materiālā citētie un turpmākie teikumi atstāj ļoti nepatīkamu iespaidu. Viss liecina, ka tiekamies ar galantu (izmeklēti pieklājīgu, smalku un laipnu) ģimenes sagraušanu. Nekādā ziņā nevar būt runa par ģimenes „stabilo nākotni”. ANO ieteiktā tēma ir riebīgi izkropļota un pasniegta postmodernistiskās perversijas pretdabiskajā skatījumā.

K.Sedlenieks saka: „Būtu ārkārtīgi grūti pateikt, ka ir kaut kāda viena ģimenes forma un noteiktas lomas, kas šajā ģimenē ir īstās, jo tur ir ārkārtīgi lielas dažādības. [..] Citā situācijā, kas, starp citu, ir mūsdienu globalizētajā pasaulē, kur pastāv brīvais tirgus, kur liels uzsvars ir uz cilvēka brīvu pārvietošanos, uz viņa karjeru dažādās vietās, nevis atrašanos un darbu visu laiku vienā un tajā pašā vietā, rodas nepieciešamība pārvietoties, un ar to ir saistīts uzskats un nepieciešamība, ka arī ģimenes ir daudz elastīgākas, nekā tas bija pasaulē, kura bija daudz mazāk mobila.” Žurnālisti K.Sedlenieka izteikumus atstāstīja šādi: „Viņa ieskatā, visizplatītākā ģimenes forma, iespējams, ir tā sauktā nukleārā ģimene, kurā ir divi pieauguši vecāki un viens vai vairāki nepieauguši jauni cilvēki, kas var būt vai arī nebūt pieaugušo atvases. Antropologs atzīmēja, ka arī tas, cik ilgi un kādā kompozīcijā šī ģimene kopā turas, var būt dažādi.”

Kā redzam, „aktualizētajā diskusijā” (!?) ģimenei nav nekādas vērtības. Ģimenes vietā ir kaut kāds sociālais mīkstmiesis (molusks). Nav ne „pareizas” ģimenes, ne „nepareizas” ģimenes. Mūsu gadsimtā ģimene nevarot būt līdzīga ģimenei iepriekšējos gadsimtos. Mūsdienu ģimenē viss esot sajaucies – nav „noteiktas lomas, kas šajā ģimenē ir īstās”. Tātad ģimenē vairs neeksistē ne mātes loma, ne tēva loma, ne bērnu loma. Neviena loma neesot „īstā”. Savukārt „globalizētajā pasaulē” (!?) sakarā ar darbu, pārvietošanos, karjeru, „brīvo tirgu” (!?) ģimene vispār zaudējot jēgu – „ģimenes ir daudz elastīgākas (!?), nekā tas bija pasaulē (!?)”. Turklāt ģimenes sastāvs - „kompozīcija”(!?) - arī esot kļuvis nenoteikts: „[..] divi pieauguši vecāki un viens vai vairāki nepieauguši jauni cilvēki, kas var būt vai arī nebūt pieaugušo atvases”.

Tātad mani pieaugušie dēli vairs neietilpst manā ģimenē! Tātad mana ģimene nav līdzīga manu senču ģimenēm! Tātad esmu mūsu ģimenē spēlējis „neīstu” lomu!

No vienas puses ir skaidrs, ka tiekamies ar kaut kādu smieklīgu murgojumu, plānprātiņa vieplību, debila jaunekļa idiotiju, deģenerāta vīziju. Kā parasti tādās reizēs, murgojumu, vieplību, idiotiju, vīziju papildina terminoloģiskais rēbuss.

Mīklaina un nesaprotama ir svešvārda „nukleārs” lietošana. Ar šo svešvārdu apzīmē kaut ko tādu, kas ir saistīts ar atoma kodolu un atoma kodola procesiem. Tātad ar attiecīgās parādības noteiktu kodolu, stabilu substanci, to, kas ir pamatā un patstāvīgais. Viņa gaišības Sedlenieka kunga/jaunkunga (?) izpratnē ģimene nav kodols, bet sociālais mīkstmiesis (molusks). Tāpēc nevar būt metaforiskais atvasinājums „nukleārā ģimene”. Viņa gaišības Sedlenieka kunga/jaunkunga izpratnē ģimene nekādā gadījumā nav sociālais kodols, kas ģimene ir garīgi normālo cilvēku izpratnē.

No otras puses ir labi zināms smieklīgu murgojumu, plānprātiņa vieplību, debila jaunekļa idiotiju, deģenerāta vīziju ideoloģiskais uzdevums. Nevar būt ne mazāko šaubu, ka šogad Starptautiskajā ģimenes dienā ir ticis izvirzīts ideoloģiskais uzdevums latviešu sabiedrībā par ģimeni nostiprināt postmodernistiski perverso priekšstatu. Noorganizēts ir nepārprotams uzbrukums ģimenes institūtam, vēloties to pēc iespējas ātrāk sagraut latviešu dzīvē.

Neapšaubāmi, tāds uzbrukums nav vērsts tikai pret latviešiem. „Balto” populācijas alkatīgi apsēstie stratēģi un ideologi kopā ar postmodernisma pielūdzējiem vēlas sagraut ģimeni visās zemēs. Alkatības apmierināšanā ģimene ir primārā. Ja tiek sagrauta ģimene, tad pārējo sociālo elementu sagraušana vairs nesagādā lielas pūles.

Ģimene ir cilvēka sociālās dzīves pamatinstitūts. Ģimene nav ierindas institūts – viens no institūtiem. Ģimene ir pamatinstitūts. Cilvēkam ģimene ir pats galvenais, pats svarīgākais, pats dārgākais un pats mīļākais institūts. Bez ģimenes cilvēks nevar dzīvot. Dzīve bez ģimenes nav cilvēciski pilnvērtīga dzīve. Ģimene ir cilvēka socializācijas galvenā pakāpe. To, ko cilvēkam dod ģimene, nevar dot neviens cits. Tie, kuri kontrolē ģimeni, kontrolē arī visu pārējo cilvēku esamībā. Tie, kuri cilvēkam atņem ģimeni, faktiski cilvēkam atņem viņa eksistenciālos pamatus. Ģimene ir cilvēces vērtību glabātāja, sargātāja un turpinātāja. Ģimene ir kultūras pārmantojamības platforma, stabilitātes un attīstības faktors.

Taču ģimene ir ne tikai cilvēka sociālās dzīves pamatinstitūts. Ģimene ir arī sabiedrības sociālās dzīves pamatinstitūts. Ģimene ir sociālās morāles avots, sociālās cieņas, sociālās integrācijas un sociālās solidaritātes avots. Ja stabila ir ģimene, tad stabila ir arī sabiedrība un valsts. Ģimene ir sabiedrības un valsts kritērijs. Stāvoklis ģimenē raksturo stāvokli sabiedrībā un valstī. Sabiedrību un valsti atsedz sabiedrības un valsts attieksme pret ģimeni.

Uz planētas ir kolektīvs ļauns spēks, kas vēlas sagraut ģimeni. Šis kolektīvais ļaunais spēks ļoti labi apzinās ģimenes kolosālo sūtību. Sagraujot ģimeni, tiek sagrauta arī valsts. Tā vairs nav spējīga sevi aizstāvēt. Valsts zaudē suverenitāti. Nacionālās bagātības nonāk citu rokās. Sagraujot ģimeni, viegli ir kontrolēt un pārvaldīt visu cilvēci. Visus pārvērst par savu preču un pakalpojumu pircējiem, kredītu ņēmējiem, amorāliem un paklausīgiem radījumiem visos jautājumos.

Kolektīvais ļaunais spēks ir izvēlējies viltīgu un iemidzinošu pieeju savas postmodernistiskās ideoloģijas propagandā. Šī pieeja ir sastopama arī mūsu docenta-gaišreģa tumšredzībā.

Postmodernistiskajā idiotijā ļoti izplatīts ir plurālisms kā metodoloģiskais princips. Respektīvi, katru parādību atspoguļot saskaņā ar tēzi „viss plūst un mainās”. Cilvēku apziņā tiek iezombēts, ka viņu dzīvē nekas nav stabils, patstāvīgs un pastāvīgs. Neviena dzīves forma un vērtība nav stabila, patstāvīga un pastāvīga. Kā redzam, arī ģimene nav stabila, patstāvīga un pastāvīga izpausme. Ģimenē nekas nav konstants – nemainīgs. Ģimenē nekas nav vērtīgs un svēts. Ģimenē „viss plūst un mainās”. Tāpēc nav vērts domāt par ģimenes veidošanu, laulībām, bērnu dzemdēšanu. Ja iegribēsies bērnus, tad varēs viegli sameklēt tādus, kuri var „arī nebūt pieaugušo atvases”.

Nepieciešams paslavēt šī gada Starptautiskās ģimenes dienas galveno varoni.

Klāvs Sedlenieks šoreiz nepārsteidza. Viņš pārsteidza agrāk. Manuprāt, viņš ir viens no intelektuāli neadekvātākajiem latviešu jaunajiem „akadēmiķiem”. Viņš parasti pārsteidz daudz gaišāk kā citi mūsu juvenālie satoriskie gaismmīļi šlāpini, ijābi, šnores, poriņas, mūrnieki. Klāvs Sedlenieks gaismjūtīgi pārsteidza toreiz, kad savā gaišredzībā noliedza cilšu, etnosu, tautu, nāciju fizisko pastāvēšanu. Viņam pieder šāda gaismizturīga tumsonība: „Nācija vai etniska grupa, vai tauta fiziski nepastāv (izcēlums mans – A.P.), tās ir tikai koncepcijas, identitātes un ideoloģijas veidi, kā indivīdi vai to grupas veido savu stāstu par atrašanos grupā vai to, kā dominēt pār citiem indivīdiem un grupām.”

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

20

Nē seksuālai vardarbībai!

FotoIzskatās, ka ejam uz to, ka vīrietis ar sievieti varēs iepazīties un ielaisties tikai tad, ja neviens nav ar citu, ja tas notiek ar attiecīgiem noturības solījumiem un liecinieku (eparaksta) klātbūtnē. Paga, nevaru atcerēties, nebija šitāda štelle jau iepriekš izgudrota?
Lasīt visu...

21

Latvijas Pastu ved uz maksātnespēju

FotoLatvijas Pasta pašreizējā valde (Beate Krauze-Čebotare, Andris Puriņš, Jānis Kūliņš un Pēteris Lauriņš) mērķtiecīgi gremdē Latvijas Pastu.
Lasīt visu...

21

Donalds Tramps, Ādolfs Hitlers un dzīve uz muļķu kuģa

Foto2016. gadā, pēc referenduma par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības un Donalda Trampa uzvaras ASV prezidenta velēšanās jēdziens “post patiesība” tik bieži un enerģiski tika lietots un analizēts visā Rietumu pasaulē, ka “Oxford dictionary” to atzina par gada vārdu. 
Lasīt visu...

21

Cik nopietnas ir Latvijas spējas pretoties Krievijas agresijai?

FotoNesenais Nacionālo bruņoto spēku (NBS) paziņojums, ka “Latvijā drošības situācija ir tikpat stabila un līdzvērtīga tai, kāda ir citās NATO dalībvalstīs, kuras nerobežojas ar krieviju, piemēram, Spānijā, Francijā vai Itālijā”, tautu nevis nomierināja, bet gan lika vēl vairāk satraukties par to, kas īsti valstī tiek darīts aizsardzības spēju stiprināšanā. Tā vietā, lai mierinātu iedzīvotājus ar tukšpļāpību, Polija intensīvi bruņojas. Bet ko šajā jomā dara Latvija?
Lasīt visu...

6

Vai sabiedrība pieprasīja “cūkskandālu” un Gunāra Astras izsmiešanu?

FotoKļūdījos, domādama, ka Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (SEPLP) ir jelkādas iespējas teikt savu “biezo vārdu”, vērtējot sabiedrisko mediju darbību. Padomes mājaslapā varam vien iepazīties ar 14 punktiem, kas vispārīgi iezīmē padomes darba jomas. Taču pēdējie skandāli un cilvēku neizpratne par sabiedrisko mediju izpausmēm liek uzdot daudzus jautājumus.
Lasīt visu...

20

Pēc spermas nolaišanas uz krūtīm* progresīvā kultūras ministre ir atradusi jaunu kultūras aktualitāti – iesaistīšanos kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupā

FotoValdība 19. marta sēdē izskatīja Kultūras ministrijas (KM) sagatavoto informatīvo ziņojumu „Par Latvijas Republikas pievienošanos Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) 1992. gada 9. maija Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām** Kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupai” un atbalstīja šo iniciatīvu.
Lasīt visu...

21

Aivars Lembergs nekādus Kremļa naratīvus nav izplatījis, toties LSM darbojas Kremļa interesēs

FotoŠī gada 19. martā portāla lsm.lv publikācijā "Lembergs vaino Latvijas valdību "Krievijas provocēšanā"; viņa teikto lūdz vērtēt Saeimas komisijā” tās autors Ģirts Zvirbulis apgalvo:
Lasīt visu...

12

Uzmācīgie IRši

FotoPagājušas vien dažas dienas, kopš rakstīju par dažādiem “ķīmiskajiem elementiem”, kas pavada „Jauno vienotību”, un kā vecajā latviešu parunā: “Kā velnu piemin, velns klāt!”
Lasīt visu...

21

Tas ka, cilvēks par nopelnīto naudu var atļauties nogalināt sava prieka pēc, ir tikai apsveicami!

FotoPazīstu Jāzepu Šnepstu (attēlā) personīgi. Jā, viņš ir kaislīgs mednieks. Dara to dekādēm, dara to profesionāli, legāli un, pats galvenais, selektīvi (atšķirībā no 90% Latvijas mednieku) kuri šauj pa visu kas kustās.
Lasīt visu...