Iesaki rakstu: 
Savā laikā Windows Start pogu gribēja latviskot kā Palaistuvi. Bet kaut kas nogāja greizi, un, kamēr panāca saskaņojumus visās instancēs, Microsoft aizvāca no pogas vārdu Start, kas izsita ķeblīti apakš filologiem.
Savukārt tamponu tika paģērēts saukt par bāšķi. Tas arī kaut kur instancēs iestrēdzis jau padsmit gadus.
Toties visi ir uzzinājuši, ka ir Šarm eš Šeiha, nevis Šarm el Šeiha kā visur citur pasaulē.
Jeņķu Diana Dievzemītē arī nav nekāda Diāna, bet Daiena. Maskava jau labu laiku uz ceļa zīmēm ir Moskva.
Savukārt Dievzemītes filologs nav nekāds filologs, bet neaptēsts daunis, ja neuzliek garumzīmes visur, kur tās tehniski var uzlikt.
Ja šis filologs uzraksta Al Kaida, tad viņu ar skandālu padzen no Dievzemītes filologu loka un atgriešanās tajā viņam ir liegta līdz brīdim, kamēr šamais neapņemas turpmāk rakstīt un domāt Al Kāīda.
Nabaga nelaiķis Kapote arī no Trumena padarīts par Trūmenu. Pēc kādiem kritērijiem Harijs Trumens ir izsprucis no garumzīmes, var tikai minēt. Vai nu nav pamanīts, vai saņēma norādījumu „no augšas”, ka „nebūs jums mūsu Hara uzvārdu kropļot”.
Manuprāt, šai garumzīmju sērgai var būt tikai viens izskaidrojums – tradicionālā latviešu vaimanoloģija.
Piemēram, 11.novembrī televīzijā bija redzams tikai gaudu vakars, kurā padsmit minūšu garumā gaudulīgi (un tradicionāli šķībi, protams) tika vilkts „mūžam tevi, brūnacīte, neredzēšu vairs”.
Tā vien šķiet, ka vienīgā zināmā negaudulīgā dziesma no zaldātu repertuāra ir „Mirdzot šķēpiem zeltsaules staros”, citu nav, un tā pati neatbilst šā brīža ģeopolitiskajai situācijai, turklāt nav jau, kas to varētu nodziedāt. Palikuši tikai sirmgalvji un bērni.
Var jau tos filologus saprast – kaut kā viņiem ir jāpierāda savas eksistences pamatotība. Ja nevar citādi, tad ar terminiem, bet, tā kā terminoloģijas centrā vietu skaits ir ierobežots, pārējie velk garumzīmes visur, kur vien var, lai netiktu ar negodu padzīti no filologu aprindām.
Tas ir vājprāts pat sīkumos. Cik nav gadījies lasīt par kādu Ferdinandu Poršē (un automobiļiem Poršē). Pirmkārt Ferdinands nekādā Poršē nebija, viņš pats bija Porše. Otrkārt, vāciski tas tiek rakstīts Porsche, bet vācieši e (šajā gadījumā) neizrunā, tā ka viņiem sanāk Porš, latviski tātad Poršs (pievienojot -s latviskā gaumē), nekāds ne Poršē (tas vēl francūzim derētu, bet ne jau īstenam vācietim).
To visu varētu turpināt bezgalīgi – līdz vēmienam.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.