Haralds Sīmanis: „Es nevaru pateikt paldies tiem cilvēkiem, kas mums ir ziedojuši...”

Iesaki rakstu:

Ģimene nakšņoja šķūnī kopā ar suņiem

Pie Haralda un Gitas Sīmaņiem ciemojos dienā, kad viņi no būdiņas un šķūņa izvāc pēdējās palikušās mantas, lai tās pārvestu uz jauno pagaidu dzīvesvietu kopmītņu tipa mājā Kusā, kur istabu ar virtuvi viņiem laipni piešķīrusi Aronas pagasta pārvalde. 

Kaut arī kopš ugunsgrēka pagājuši vairāki mēneši, ik uz soļa joprojām atrodamas nelaimes atstātās pēdas - pusapdegušas fotogrāfijas, apdegušas un samirkušas grāmatas, diski ar dziesmu ierakstiem, nekur vairs nelietojama veļa un apģērbi. Mājas pagalmā priecīgi sagaida abi suņi un kaķu ģimene. Tagad viņi ir vienīgie pastāvīgie iemītnieki, bet mājas Aivari īpašnieks pamazām sācis atjaunošanas darbus.

To nelaimes dienu Gita atceras ar šausmām. „Tas bija 20. jūlijs. Haraldam koncerts Kuldīgā, pilsētas svētkos. Turp aizbraucām ar bērniem. Haralds bija uz skatuves, kad piezvanīja izmeklētāja un pateica: “Jums nodegusi māja.” To vakaru Haralds nodziedāja, vēl otrā rītā arī sešas dziesmas Kuldīgas baznīcā, un tad mēs braucām uz savām nodegušajām mājām. Bērnus atstājām pie manas mammas, jo nezinājām, ko ieraudzīsim. 

Galvenais jau tas, ka nezini, kā tas noticis, kas sadedzis. Vai zvēri dzīvi vai pazuduši, aizbēguši. Tāpēc vispirms prasīju, vai suņi ir. Man atbildēja, ka viens ir, bet otra nav (droši vien pārbijās no trokšņa, kad sāka sprēgāt šīfera jumts, un aizbēga, bet, kad viss nomierinājās, atnāca atpakaļ). Mums nebija, kur gulēt, tāpēc nakšņojām šķūnī uz matračiem, kopā ar suņiem,” stāsta Gita. 

Pēc ugunsgrēka Haralda un Gitas Sīmaņu mājās pabija simtiem ziņkārīgo, kuri izlikās, ka meklē ceļu, citi avotiņu, vēl citi patiesi vēlējās palīdzēt, un šiem pēdējiem minētajiem Haralds un Gita aizvien būs pateicīgi tāpat kā tiem, kuri pamanīja dūmus veļamies no viņu mājas puses un izsauca ugunsdzēsējus. 

Arvīds tikai staigāja un „štukoja”

Taču uguns, kas allaž novelk robežu starp pagātni un nākamību, iezīmēja arī izšķirošo robežu kādās gadiem ilgās attiecībās. Vienam no draugiem, kā izrādījās, nebija ne godaprāta, ne sirdsapziņas, un, kā tagad atzīst Haralds, šis draugs viņu gadiem ilgi turējis savā „aizbildniecībā”. 

„Kad mēs atbraucām, te parādījās arī mūsu ilggadējais draugs, Vides aizsardzības kluba prezidents Arvīds Ulme. Viņš staigāja pa pagalmu, apskatīja mantas un teica, ka tūliņ vajag televīziju un visu pasniegt sliktāk nekā ir, - lai vairāk ienāk nauda: tie ir viņa vārdi. Mēs tajā brīdī nemaz nesapratām, par ko ir runa, jo bija citas rūpes, bet Arvīds jau to vien darīja kā staigāja un „štukoja”. Braucot uz Rīgu, viņam „nejauši” paņēmās līdzi poēmas ieraksts ērģelēm un balsij Mīlestība nekad nebeidzas, kuru Haralds pēc tam veselu mēnesi viņam prasīja atpakaļ. Par ziedojumu konta atvēršanu toreiz nebija ne runas. Aizvainoja tas, ka Arvīds publiski pateica, ka tās esot Aivaram Neibartam par godu nosauktās mājas – Aivari. Pēc tam nezinājām, kā atvainoties cilvēkiem, kuri tur ir dzimuši, auguši un dzīvojuši. 

Atver ziedojumu kontu, bet ģimeni tur neziņā

Dažas dienas pēc ugunsgrēka visos plašsaziņaslīdzekļos parādījās ziņa par to, ka cilvēki var ziedot ugunsgrēkā cietušajai ģimenei, zvanot uz norādītajiem tālruņu numuriem. Vienu ziedojumu kontu, informējot Sīmaņu ģimeni, atvēra Mūzikas atbalsta fonds, otru - Vides aizsardzības klubs ar Lattelecom starpniecību, nebilstot Sīmaņu ģimenei ne vārda.

Par šī konta atvēršanu Haralds un Gita uzzinājuši no cilvēkiem, kas iebrauca Aivaros, un no tālruņu zvaniem, kas pienāca ik pa brīdim, jo radio un televizors bija pārvērtušies pelnos. Arvīds Ulme esot nozudis tik pat ātri kā parādījies, tomēr paspējis savārīt putru ne pa jokam.

Pēc tam, kad Sīmaņu ģimenei vairs nebija māju, Aronas pagasta pārvalde piešķīra ne tikai dzīvoklīti, bet arī naudas pabalstu, jo visa iedzīve bija iznīcināta. Taču, kā stāsta Haralds un Gita, dzīvokļa atslēgas un naudu pagasta pārvalde iedevusi nevis viņiem, bet gan Arvīdam Ulmem, kurš atslēgas tāpat kā ierakstu „nejauši” bija paņēmis līdzi uz Rīgu un ilgāku laiku tās nevarēja atdot.

Ģimenei piešķirto pabalstu un dzīvokļa atslēgas atdod VAK prezidentam

 „Mums neatlika nekas cits, kā iekārtoties šķūnī un naktis pavadīt kopā ar suņiem un kaķu ģimeni. Kādu dienu pirms aizbraukšanas uz Rīgu Arvīds atveda uz Aivariem pagasta kasieri. Viņa man darīja zināmu, ka atvedusi pabalstu. Kad biju parakstījies par naudas saņemšanu, kasiere piebilda: „Es naudiņu atdošu Arvīdam, klausiet viņu,” un aizbrauca.

Tas mums ar Gitu bija šoks. Viss notika tik ātri, ka tikai vēlāk sapratām: Arvīds pagastā bijis bez mums un acīmredzot sastāstījis brīnumlietas, ja jau visa mums pagasta piešķirtā palīdzība nonāk pie viņa?! Bet tā jau gan ir. Kam ticēt, - muzikantam vai Vides aizsardzības kluba prezidentam un bijušajam deputātam. Protams, ka svaru kausi stipri pārsveras uz pēdējo. „Eto veļikaja strategija - prevratiķ ļuģei v vešči (Tā ir izcila stratēģija – pārvērst cilvēkus lietās),” bet - ne jau mani, jo es esmu viņam gadījies riekstiņš par cietu.

Vadītāja sindroms, pārliecība, ka lūgšu palīdzību?! Ai, ai, ai! Lūgt es eju uz baznīcu, bet viņam man un visiem ziedotājiem jāatskaitās par saziedotajiem līdzekļiem VAK kontā ne mutiski, bet rakstiski un bez atgādinājuma (lai nebūtu šādu rakstu), kā to nosaka likums,” savu ilgi krāto rūgtumu izteic Haralds.

Gita un Haralds piebilst: paši nekad nebūtu lūguši, lai cilvēki viņiem ziedo. Tagad visvairāk sāpot sirds par to, ka viņi pat nezina, kam pateikties par sniegto izpratni un palīdzību. Gita neslēpj sarūgtinājumu par to, ka šis „vislabākais draugs” gadiem ilgi ir turējis ģimeni aizbildniecībā, iztēlojot viņus par nespējīgiem patstāvīgi domāt un rīkoties. Viņa nesaprot, kāpēc mēnešiem ilgi bija jāslēpj, cik daudz naudas ir ziedots. Bet nu vadzis ir pilns: „Es gribu Latvijas valstij pateikt, ka tas ir šausmīgi, ka cilvēks nevar uzzināt, cik viņam ir ziedots, kas viņam ir ziedojis. Es nevaru pateikt paldies tam cilvēkam, kas mums ir ziedojis.”

„No Sīmaņa naudas – VAK telefoniem”

Vēl vienu šoku Haralds un Gita piedzīvoja, portālā Pietiek izlasot dabas pētnieka rakstīto komentāru par Vides aizsardzības klubā uz galda visiem redzamā vietā nolikto zīmīti: „- No Sīmaņa naudas telefoni - VAK, Arvīds, Elita.”

„Cilvēku valodā tas varēja nozīmēt rīkojumu no (organizācijai tuvu stāvošā dziesminieka Sīmaņa) VAK kontā ienākušajiem ziedojumiem (ar norādi Haraldam Sīmanim) samaksāt kluba telefonu rēķinus,” portālā raksta dabas pētnieks, kuram izdevies šo zīmīti arī nofotografēt. 

Haralds stāsta, ka viņam nav ne jausmas, cik daudz naudas ir ziedojumu kontā, jo saņemta ir tikai kāda daļa, atskaitoties VAK-am par izlietotajiem līdzekļiem. „Kam vajadzīgs ir šis starpnieks? Kam tas ir izdevīgi? Izskatās tā, ka man jāuzceļ māja un tad ar rēķiniem un čekiem jādodas uz Vides aizsardzības klubu pēc man saziedotās naudas. Bet par ko tad es celšu?! Vai man jāiet pie augļotāja?” jautā Haralds.

Neviens no VAK nav Sīmaņu ģimeni informējis arī par to, ka no saziedotās naudas tiks maksāti Vides kluba tālruņu rēķini. „Viņi taču varēja man pateikt, ka aizņemsies un pēc tam atliks atpakaļ,” sarūgtināts saka Haralds. 

Nekāda MĒS vairs nav

Kad nelaime tikko bija notikusi, Arvīds Ulme staigājis pa pagalmu un stāstījis, ka „mūs piemeklējusi nelaime”, „mēs darīsim tā un tā”...

Šajās sarunās, kas ilgst visu dienu, viņu balsīs rūgtums ieskanas tikai tad, kad ir runa par drauga nodevību, ne jau par naudu. Ir tikai neizpratne, kāpēc par draugu uzskatītajam Arvīdam Ulmem, kurš vienmēr teica MĒS, nu vairs nav laika ne piezvanīt, ne atbraukt. Laika pieticis tikai tam, lai kārtotu Sīmaņu ģimenes lietas pagasta pārvaldē.

„Nekāda „MĒS” vairs nav. Tas Haralds, ar ko Arvīds Ulme varēja manipulēt un neatbildēt uz telefona zvaniem, ir palicis Aivaros,” komentē Haralds. 

Taču šajā rakstā nebūt nav runa tikai par nodevību un attiecībām. Miera nedod jautājums: kādam gan jābūt tik augstu prestižu iemantojušajam VAK, ja to vada cilvēks, kam nevar uzticēties.

Vakarā, kad atvados no Haralda un Gitas, viņi nonāk līdzi lejā un Gitai pie pieres piestiprināta spoža spuldzīte, kas met jāņtārpiņa gaismu rudenīgā vakara tumsā – gaismas stars, zīme, ka laiks iet tālāk.

P.S. Viss ar to vēl nebeidzas. Pēc tam kad Pietiek publicēja dabas pētnieka vēstuli ar fotogrāfiju par dziesminieka Sīmaņa naudu, ģimenei beidzot darīts zināms, ka pavisam saziedoti vairāk nekā 4000 latu. Atliek cerēt, ka Sīmaņu ģimene šo naudu saņems. Par tālāko notikumu gaitu informēsim.

Māras Grīnbergas foto

Seko mums