Iesaki rakstu: 
Jau ierasts, ka pavasaris ir ļoti darbīgs un emocijām piesātināts laiks Latvijas hokeja saimniecībā. Nesen kā Dānijā sācies Pasaules čempionāts hokejā, kur startē arī Latvijas valstsvienība, bet vēl pirms neilga laika U18 hokejisti Oļega Sorokina vadībā aizvadīja stabilu turnīru un pretēji skeptiķu bažām uzvarēja ne tikai visās spēlēs, bet arī savā grupā, iekļūstot A divīzijā. No vienas puses, U18 sekmīgais sniegums ļauj uz Latvijas hokeja nākotni raudzīties ar piesardzīgu optimismu, it īpaši situācijā, kad pieredzējušo spēlētāju īpatsvars pieaugušo izlasē ar katru gadu samazinās, bet, no otras puses, skolu, kur augt jaunajai hokeja paaudzei, nemaz nav tik daudz.
Viena no spēcīgākajām jauno hokejistu skolām ir HS “Rīga” – bāze jauniešu izlasēm un vieta, no kuras nāk liela daļa šī brīža profesionālo hokejistu. Taču pēdējā laika skandalozie notikumi ap šo skolu liek apšaubīt šīs sporta iestādes kvalitāti un nākotni. Tā, piemēram, liels bija mans pārsteigums redzēt, ar ko hokeja turnīra starplaikā nodarbojas hokejisti (juridiski – liela daļa vēl bērni) – mācās kauties un ar to lepojas (uz to norāda video publiskošana). Šajos video var apskatīt mūsu jaunos talantus.
Nenoliedzu, ka ne tikai hokeja laukumā, bet arī dzīvē jāprot par sevi pastāvēt. Arī hokeja laukumā nedrīkst baidīties, vajadzības gadījumā spējot pretiniekam “iedot iekšās”, bet vai šādos “treniņos” nav riska iegūt traumas, kurām sekas var būt pat traģiskas?
Jautājums ir par to, kuram būtu jāuzņemas atbildība, ja ar kādu no jaunajiem censoņiem notiktu kaut kas slikts? Vai klāt nebūtu jābūt trenerim? Vai medicīniskajam speciālistam, kurš vajadzības gadījumā (tfu, tfu, tfu) spētu attiecīgi reaģēt? Ņemot vērā, ka paši jaunieši šo visu ir izlikuši publiskai apskatei, būtu tikai loģiski, ka esošā skolas vadība (direktora personā) kaut kā uz šo reaģētu.
Protams, kamēr visi ir puslīdz veseli, tikmēr neviens neceļ ausi, sak’ – “tiek tak puiši, mūsu laikā ne to vien darījām”. Tajā pašā laikā ne tikai pieaugušie hokejisti ir piemēri jaunajiem – arī paši jaunieši ir kā piemēri saviem vienaudžiem. Otrs moments – kas notiks, kad tiešām kādam no hokejistiem paliks slikti ar veselību? Nenoliedzami, ka hokejā var izsisties kā “policisti”, taču pašos pamatos ir hokeja prasmes. Kad apgūti pamati, tostarp ielikta spēcīga (!) fiziskā bāze, tad var domāt par konkrētu “nišas prasmju” attīstīšanu.
Viens no lielākajiem un prestižākajiem turnīriem (neskaitot izlases sacensības), kur piedalās HS “Rīga”, katru gadu notiek Sanktpēterburgā, Krievijā. Tas ir labs atskaites punkts, kur mēs atrodamies uz citu valstu fona. Ja salīdzina 2011. / 2012. gada sezonas ar laiku, kad esošais direktors Kārlis Vents pārņēma hokeja skolas vadību, rezultāti ir gājuši uz leju. Ja iepriekš pat divas vecuma grupas iekļuva čempionāta finālā, bet vēl senāk pat izcīnīja uzvaru, tad turpmāko piecu gadu laikā tikai reizi kāda no grupām spēja iekļūt medaļās (trešā vieta).
Diemžēl prakse un esošās vadības pieņemtie lēmumi attiecībā par jaunatnes hokeja attīstību Latvijā ir absurdi un degradējoši. Tiek strādāts savās, nevis bērnu vai hokeja interesēs. Tas izpaužas gan skolas saimniecības un infrastruktūras uzraudzībā, gan arī skolas kultūras un vispārpieņemtu ētikas normu neievērošanā. Gan šo kautiņu, gan hokeja skolas vadības darbā ir viena kopīga iezīme – bezatbildība un nedomāšana par sekām.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
