Iesaki rakstu: 
Kā tuvojas vēlēšanas, tā no pašvaldību iestāžu pakšiem sāk izlīst visādi ērmi, kas klusējuši četrus gadus, bet tagad grib tikt pārvēlēti amatos. Šogad treknu starta šāvienu šim procesam izdarījis Carnikavas novada saskaņietis Jānis Leja.
Domas gan var dalīties, vai Carnikavas novada domes deputāts ar rakstu “Kad ērti ir tikai novada vadībai, ne iedzīvotājiem”[1.] ir izdarījis starta šāvienu priekšvēlēšanu maratonam vai arī pats iešāvis sev kājā: diez vai politiskie oponenti spētu tik ļoti atmaskot autora muļķību un nezināšanu, kā viņš to izdara pats sev!
Deputāts (no raksta toņa var noprast, ka opozīcijas deputāts) ir sašutis par to, ka novada dome — acīmredzot bez viņa līdzdalības lentītes griešanā — nodevusi ekspluatācijā jaunu bērnudārzu “Piejūra”, kas atrodas bijušās Siguļu internātskolas telpās un turpmāk kalpos vismaz 210 bērniem no apvienotā Carnikavas un Ādažu novada.
Saskaņietis raksta: “Jaunais PII “Piejūra” atrodas Carnikavas novada Siguļos — ciemā, kas atrodas starp Saulkrastu šoseju un jūru aiz Gaujas. Iepriekš te bija Siguļu internātpamatskola, kura jau kādu laiku slēgta. Pašvaldība nevēlējās piedalīties internātskolas uzturēšanā, un šādas iestādes novadā vairs nav. Tika pieņemts lēmums skolas vietā izveidot bērnudārzu.”
Kā tad ir patiesībā? Saskaņietis tīšuprāt noklusē faktu, ka visā Latvijā vairs neeksistē neviena internātskola. 2017. gadā tika pieņemts lēmums divu gadu laikā slēgt vēl atlikušās internātskolas, jo visiem bērniem ir tiesības dzīvot ģimeniskos apstākļos — mūsdienās vairs nav nepieciešams aizsūtīt bērnus dzīvot uz visu nedēļu prom internātskolā, jo visas pašvaldības nodrošina visiem bērniem transportu uz skolu un atpakaļ, ikviens no mums zina oranžos skolnieku autobusus.
Vēsturiski šādas internātpamatskolas bija izveidotas okupācijas laikā kā atvasinājumi no bērnu namiem, un tajās nonākušie bērni atradās nevajadzīgi noslēgtā vidē, saskārās ar visai ierobežotu cilvēku loku un iznākumā mācījās sliktāk, bija kopumā sliktāk sagatavoti dzīvei.[2]
Savukārt izglītības iestādes funkcijām jau piemērotās un ilgstoši izmantotās ēkas pārbūve par bērnudārzu ir pats loģiskākais, ko var iedomāties. Jānim Lejam te ir iebildumi pret piebraukšanu: no galvenajām šosejām būšot visu laiku jānogriežas pa kreisi (ko vispār drīz likvidēšot), jāstāv rindās pie krustojumiem, jābrauc ar līkumu caur Ādažiem (labi, ka ne caur Daugavpili), sabiedriskais autobuss ejot reti un citur utt.
Jebkurš normāls tautas ievēlēts pašvaldības deputāts, konstatējot minētās problēmas, rīkotos šādi: sastādītu Satiksmes ministrijai, CSDD, Latvijas Valsts ceļiem un citām atbildīgajām institūcijām iesniegumu, kurā lūgtu nokārtot satiksmes plūsmu tā, lai varētu izdarīt kreisos pagriezienus. Ja ne citādi, tad uzstādīt luksoforu. Kāda no šīm institūcijām izrādītos par konkrētajā gadījumā atbildīgo, un jautājums tiktu atrisināts — vai arī būtu vismaz zināms, kuram un kā šo jautājumu agri vai vēlu būs jāatrisina.
Ja risinājums kavējas, normāls deputāts aptaujātu iedzīvotājus un savāktu parakstus, ko balsotājiem par prieku tieši pirms vēlēšanām iesniegtu Satiksmes ministrijā, premjera kancelejā, Saeimā vai pie prezidenta. Bet vietējās satiksmes autobusu maršrutu plānošana vispār ir konkrētās pašvaldības kompetencē — tas ir, būtībā ietilpst starp paša Jāņa Lejas amata pienākumiem.
Līdz ar to, ja šis deputāts nerīkojas kā normāls deputāts, tad jautājums — cik viņš ir adekvāts kā deputāts? Neizbrīna, ka līdz šim J. Leja medijos atzīmējies ar šādiem notikumiem: “Carnikavas domes deputāts sakaujas deviņdesmito stilā” — florbola spēles laikā piekāvis vienu no spēlētājiem un mēģinājis apskādēt arī kādu nacionālistu, kurš meties apturēt kausli.[3] Vēl pirms tam deputāts domes sēdēs nevis debatējis, bet rupji lamājies. Pēc kautiņa izraisīšanas deputāts nedomāja nolikt mandātu vai kaut tikai pamest Saskaņas rindas.[4]
Izrādījies arī, ka J. Leja pie mandāta ticis tāpēc, ka to nolikusi viņa sieva, kas vēlēšanās dabūjusi vairāk balsis. Zem rakstiem par deputāta izdarībām carnikavieši komentāros raksta, ka deputāta ģimene esot iesaistīta kafejnīcu biznesā, kur dažādiem vietējiem grādīgo dziru cienītājiem pirms vēlēšanām it kā mēdzot par brīvu ieliet ko stiprāku, vienlaikus piekodinot aiziet uz vēlēšanām un nobalsot.
Ja tas izrādītos taisnība, tad nebūtu grūti saprast, kāpēc tāds darbonis varētu būt bijis ieinteresēts internātpamatskolas saglabāšanā — savs elektorāts taču jāatražo...
[1] https://www.pietiek.com/raksti/kad_erti_ir_tikai_novada_vadibai,_ne_iedzivotajiem
[3] https://www.tvnet.lv/6011954/carnikavas-domes-deputats-sakaujas-devindesmito-stila
[4] https://www.tvnet.lv/6026026/carnikavas-deputats-pec-kautina-negrasas-pamest-amatu-un-partiju
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
