Iesaki rakstu:

Latvijas iedzīvotāju skaits pēdējos gadu desmitos sarucis gan emigrācijas dēļ, gan zemās dzimstības dēļ. Pamatnācijas – latviešu – skaits 2022.g. – 1.18 milj. nesasniedz 1.318 milj., kāds bija pirms 125 gadiem – 1897.g. Iedzīvotāju skaits klāt pievienotā tabulā atspoguļo mūsu tautas vēsturi – 2 pasaules kari, 3 okupācijas, 50 gadi okupantu un kolonizatoru jūgā ar tūkstošu iedzīvotāju slepkavībām, masveida deportācijām un piespiedu emigrāciju svešumā pirms okupācijas 1945.g.

Gads	IedzīvotājiLatvijā mlj.	Latvieši (milj.)	Latvieši %	Dzimušie (tūkstošos)
1897.g.	1.929	1.318	68
1920.g.	1.548	1.159	75	29.434
1940.g.	1.886	1.486	79	34.417
1945.g.	1.3	1.107	85
1959.g.	2.093	1.298	62
1989.g.	2.666	1.387	52	38.922
2000.g.	2.377	1.37	58	20.15
2011.g.	2.068	1.284	62
2022.g.	1.87	1.18	63	15.954
2023.g.	1.88	1.17	62	14.326

Latvijas iedzīvotāji 

Par Latvijas iedzīvotāju demogrāfisko krīzi celta sabiedrības trauksme gadu desmitiem. 2022.g. Ministru Padomei pakļautais “Demogrāfijas centrs” izstrādāja programmu “Tautas ataudzes stratēģija”. Šis bija pirmais mērķtiecīgi izstrādātais materiāls, kas piemērots tieši depopulācijas novēršanai Latvijā 2030 – 2050.g. Darbs augsti novērtēts demogrāfu speciālistu vidū. Diemžēl iesāktais darbs tika pārtraukts, un pats centrs likvidēts. 2023.g. divas jaunās valdības Kariņa un Siliņas vadībā savās darbu deklarācijās demogrāfiju kā prioritāti nepieminēja. Tās vietā darba spēka problēmas varēšot atrisināt no trešām pasaules valstīm ievestie iedzīvotāji. Līdzīgu viedokli propagandē ekonomikas un finansu eksperti TV un sociālajos medijos.

Ja tas īstenotos, tad, sasniedzot 2050. g., mēs kā pamatnācija – latviešu tauta būsim savā valstī mazāk kā 50% un tad no tālākas iznīcības mūs neglābs ne latviešu valoda, ne Satversme. Mēs izzudīsim, dodot vietu daudznāciju kopienām, kas apdzīvos mūsu valsti. Valdošā politiskā elite izvairās no tālākām Latvijas nākotnes vīzijām, vēlamiem tautsaimniecības virzieniem, latviešu tautas kā pamatnācijas uzdevumiem un plāniem. Pieņemts par šādiem jautājumiem nerunāt, it kā tie risināsies paši no sevis. Esam kā kuģis jūrā, kas peld bez virziena, pilda noteiktas funkcijas pēc sīksīkiem reglamentiem no tālienes – tik gala stacija nav zināma… 

Valdība, kura strādā četru gadu periodam, ir apsolījusi vēlētājiem – panākt kaimiņu valstis, tuvākā laikā sasniegt ES valstu dzīves līmeni. Lai to izpildītu, jāveic ekonomikas transformācija, digitalizācijas transformācija, jāpilda zaļās politikas prasības pēc ES regulām. Šādā saspringtā darbu slogā jautājums par pamatnācijas – latviešu tautas likteni – izdzīvi valdošajam varas ešelonam šķiet nevajadzīgs, traucējošs populisms, bet pieminēt  jēdzienus – nacionālās vērtības, nacionālā identitāte un kultūra – ir politiski nekorekti.

Pirms nepilniem 90 gadiem Latvijas Universitātes profesors Pauls Jurevičs savā grāmatā “Nacionālās dzīves problēmas“ raksta vārdus, kas der šodienas latviešu nācijai:  “Tagad mēs esam brīvi un patstāvīgi. (…) tagad jāizdara kaut kas vēl grūtāks: tagad jāapvienojas ne momentānam varoņdarbam, bet ilgstošam pozitīvam darbam. Ir viena lieta izsapņot par ķēniņa pili (…) un cita lieta paturēt un uzturēt un izkopt šo pili.” Šai darbā jāiesaista augsti skolotie, akadēmiskie prāti un viņu vadītās universitātes un institūcijas. Jo šī “ķēniņa pils” esam mēs paši – latviešu tauta – valsts pamatnācija.

Valsts politika tuvākajos 30-50 gados ved uz Latvijas kā nacionālas valsts iznīcību – zūd latviešu pamattauta, kuras dēļ valsts dibināta. Tās vietā varētu attīstīties cita Latvija – daudznacionāla kopienu savienība – politiska nācija, pēc kuras atklāti tiecas krievu un krievvalodīgo* politiskās partijas.

Ir jārunā skaidra valoda: latviešu tautas nākotne ir apdraudēta. Latviešu nācijas interesēs nav vajadzīga sacensība ar kaimiņvalstīm vai ES dzīves līmeņa nodrošināšana par cenu, kad tiktu upurēta latviešu tautas tuvākā nākotne.

Ir sākusi runāt latviešu inteliģence – gan TV, gan presē, soc. tīklos. 2023.g. 4. augustā “Latvijas avīze” publicēja memorandu  – “Par Latvijas valstnācijas interešu nodrošināšanu”, kuru parakstīja vairāk nekā 700 ievērojami Latvijas kultūras, mākslas, tautsaimniecības pārstāvji.

Ir jāiesaista plaša sabiedrība līdzdalībai – jādibina sabiedriska organizācija – “Tautas kustība” vai “Nākotnes uzdevumi Latvijai”, nosaukumus izvēlēsies organizētāji. Bet mērķis ir apvienot sabiedriskā spēkā aktīvāko tautas daļu, kas varētu izvirzīt gudrākos, zinošākos, valsts pārvaldi pārzinošākos vai arī mazāk pieredzējušākus, bet ar savām idejām virzošos spēkus ar gribu strādāt Latvijas nākotnei ilgtermiņā.

Latvijas sabiedrība ir tiesīga prasīt no esošām valdībām atsākt darbu pie agrāk – 2022.g. izstrādātā un tālāk nevirzītā projekta “Tautas ataudzes stratēģija 2020.g. – 2050.g.” Valdībai būtu jāveido “Demogrāfijas” vai “Tautas ataudzes” ministriju agrāk 2009.g. likvidētās “Bērnu, ģimenes un sabiedriskās integrācijas lietu” ministrijas vietā, piešķirot budžeta līdzekļus 2.5%-3% no IKP, kā tas ir ES valstīs, kaimiņvalstī Igaunijā. Mūsu valstij tas sastādītu 1.0 mljrd. – 1.2 mljrd. eiro gadā (IKP – 40 mljrd.). Vai tas ir daudz? Nē! Daudz ir katru gadu sarūkošais iedzīvotāju skaits, kas lielāks par Cēsīs vai Salaspilī dzīvojošo skaitu ~ 16.000 cilvēkiem!

Ir svarīgi, ka valsts un sabiedrība novērtē un atbalsta tos indivīdus, kuri izvēlas lielas ģimenes. Dzimstība ir kļuvusi par ekonomisku vērtību, kas tiešā veidā nosaka atsevišķo valsts tautsaimniecību attīstību un labklājību. Atbalsts ģimenēm un bērnu aprūpei vairs nedrīkst tikt apskatīts kā valsts izdevumu kategorijā iekļaujams – tās ir investīcijas valsts attīstībā, kas nodrošina, pirmkārt, jau pašas valsts pastāvēšanu un, otrkārt, budžeta ienākumus nākotnē.

Par vēsturi

Latviešu un krievu – krievvalodīgo* sabiedrības ir sašķeltas divu veidu Latvijas vēstures skaidrojumos. Latviešiem ir Latvijas okupācijas un kolonizācijas vēsture, bet krieviem un krievvalodīgajiem* eksistē Padomju varas sacerētā melu vēsture – Padomju Latvijas akadēmiķu Drīzuļa un Dzintara sacerējumi par padomju varas nopelniem Latvijas darbļaužu atbrīvošanā no fašistiskā Ulmaņa režīma, par industrializāciju un Latvijas uzplaukumu padomju laikā, pateicoties padomju tautas palīdzībai, ievedot savu darba spēku Latvijā (faktiski to kolonizējot).

Par šīm apzinātām ļaunprātībām vēstures skaidrojumos jamāksā latviešu tautai. Šodien ir “jāsaliedējas un jāiekļauj” ~apm. 700 000 bijušo kolonistu un okupantu, to pēcteči. Viņi Latvijas okupācijas un kolonizācijas 45 gadus ieskaitījuši savā “nesavtīgajā palīdzībā” nabaga atpalikušajai Latvijai. Šiem ļaudīm ir jāzina Latvijas okupācijas un kolonizācijas vēsture – jāizlasa vēsturnieka Jāņa Riekstiņa grāmata “Padomju impērijas koloniālā politika un Latvijas kolonizācija 1940 – 1990.” (2022.g.). Tikai vēsturiskā patiesība un tās izpratne, saimnieciskā sadarbība ar laiku dziedēs vēsturiskās pārestības latviešiem un impēriskās varas zaudējumu sāpes Ušakova ļaudīm cilvēktiesību meklējumos ES tiesās.

Par Latviju globālajā izplatījumā. Mēs paši

Notiek nežēlīgs karš Ukrainā, tuvajos Austrumos. Eiropas Savienība šūpojas lielvaru – Amerikas – Ķīnas ietekmju cīņās. Pie mums notiek hibrīdkarš. No tuvu, tālu valstu pieredzēm nevaram smelties pieredzi savas tautas nacionālās identitātes nosargāšanā, ne arī gaidīt izpratni. Izpratni nevaram sagaidīt arī no lielas daļas krievu un krievvalodīgajiem* – viņiem Satversmē noteiktās privilēģijas pamattautai – latviešiem – liekas netaisnīgas, it kā viņu nacionālo identitāti ierobežojošas. Bet latviešiem nav citas valsts, kur dzīvot – šī ir vienīgā vieta uz Zemes un mums nav jādalās savas kultūras kopšanā, ar citām tautām, kurām ir savas valstis – Krievija, Polija, Lietuva u.c., kur attīstīt savu valodu un kultūru. Pēc neveiktās dekolonizācijas 1990.g. Latvijas galvaspilsētā Rīgā šodien ir tikai 41% latviešu, 5 lielākajās pilsētās – 14-52% latviešu. Tāpēc sauklis – “Atkrievisko Latviju” ir saprotams tikai latviešiem. Mums par savu Satversmi nevienam nav jāatvainojas. Tā ir jāpilda visiem, kas grib dzīvot Latvijā un strādāt Latvijas labā.

Latvijā ir aptuveni 26 000 nevalstisko organizāciju – biedrības, organizācijas, arodbiedrības, darbojas 53 politiskās partijas un 8 partiju apvienības, 20 no tām piedalās kārtējās pašvaldību vai Saeimas vēlēšanās. Tas ir liels aktīvu cilvēku kopums no kuriem daudzi varētu iesaistīties kopējā darbā latviešu tautas nākotnes jautājumu risināšanā, nacionālās ideoloģijas un kultūras kopšanā un attīstībā. “Latvieši jau ielās neies”, saka zinātāji. Un tūlīt arī nesteigsies iesaistīties kādā organizācijā. “Ko tas dos?”, “kas to vadīs?”, “gudru runātāju jau pietiek”. Bet ar kaut ko ir jāsāk. Vispirms jāorganizē konference. Konferenci par latviešu tautas – pamatnācijas nākotni varētu rīkot Rīgas latviešu biedrības nama telpās vai kādā teātrī ar plašām digitālās tehnikas iespējām, nodrošinot pieslēgšanos no republikas attālākiem novadiem. Par konferences moderatoriem – ogranizatoriem un vadītājiem – attiecīgo nozaru speciālisti no LV universitātēm, akadēmijām, u.c. institūcijām, atbilstoši tematikai. Tas būtu sākums lielam darbam un nospraudīs vadlīnijas turpmākai rīcībai.

Par vienotību, par tautas spēka nosargāšanu.

G. Astra 1988.g. vēstulē, kas atrasta pēc viņa nāves: “Tautas vienotībā – Latvijas dzīvība. Visu par Latviju! Dievs svētī Latviju!”

I. Ziedonis 1990.g.: “(…) vēlu izlīdzinājumu (…) tas nav tas pats, kas kompromiss. Tas nav! Bez izlīdzinājuma mēs netiksim NEKUR! NEKĀ!”

E. Berklavs: 2004. g. savā 90.g. jubilejā: “Jāvienojas!” Viņš ierosināja visām latviešu partijām apvienoties vienā nacionālpatriotiskā apvienībā, lai vēlēšanās iegūtu vairākumu, piesaistot sīkpartijas, bet saglabājot šo organizāciju neatkarīgu darbību.

Pirms 33 gadiem, pēc Latvijas neatkarības atgūšanas Latvijas Valsts universitātē rīkotajā konferencē par Latvijas nācijas izredzēm vēstīts “(…) viens no galveniem mēŗķu sasniegšanas virzītājiem ir nacionālās apziņas stiprums. Ikvienam jāapzinās, ka nācijas liktenis ir atkarīgs arī no viņa paša”. Šie vārdi ir patiesi kā toreiz, tā arī tagad.

*Krievvalodīgie – šāds nosaukums ir izveidojies kopienai Latvijā pēc Latvijas neatkarības atgūšanas 1990. gadā. Tie pārstāvēja daļu no ap 700 000 palikušajiem kolonistiem, kas PSRS okupācijas laikā te saradās. Tie pārstāvēja Krievijas mazākumtautības – ukraiņus, baltkrievus, armēņus, u.c., kas rusifikācijas rezultātā bija zaudējuši savas nacionālās saknes – savu kultūru un valodu.

* Iniciatīvas grupas vārdā: Jānis Ivanovskis, Ģirts Astra, Gunārs Repše, Ingrīda Titava, Maija Cālīte, Vija Tipaine.

Saziņai, ieteikumiem, atbalstam:

telefons: 26383846, 29209824, 27424744

e-pasts: 

[email protected], [email protected], [email protected]

Adrese pasta sūtījumiem: J. Ivanovskis, Matīsa iela 13-50, LV-1001, Rīga, Latvija.

2024. gada februāris.

Seko mums

Перевод страницы в Google Translate this page with Google