Jaunā grāmata: šaubīgi ļaudis lielījušies ar piederību KNAB

Iesaki rakstu:

„Godīgi sakot, man, Kaspar, pa barabanu ir. Es esmu KNAB ārštata darbinieks. Es vedu operatīvo darbību,” – šādi kādā Militārās izlūkošanas un drošības dienesta ierakstītā sarunā savam sarunas biedram izteicies bijušais drošībnieks Edgars Gulbis, kurš pašlaik tiek tiesāts par Vladimira Vaškeviča automašīnas dedzināšanas mēģinājuma atbalstīšanu.

Šajā sarunā, kas pilnā apmērā publicēta jaunajā grāmatā, Gulbis vienlaikus norādījis uz savu ciešo saistību arī ar Satversmes aizsardzības biroju (SAB): „Es svētdien nodevu arī SAB–ā informāciju, tā kā varam paķanutsja, bet ja kāds kaut kur, kaut kur man tuviniekiem kaut viens mats... (..) Es veicu operatīvo darbību... Neviens jau augstāk nezin, kā es daru un ko nē.”

Savukārt Reģionālās investīciju bankas valdes loceklim Arkādijam Fjodorovam, kā rāda viņa Rīgas Ziemeļu rajona tiesai adresētās liecības, par savu ciešo saistību ar KNAB norādījis uzņēmējs Boriss Gafts, kas pēdējos gados bieži pieminēts tiesu hronikās:

„Uz mani sāka izdarīt spiedienu kāds Boriss Gafts, kurš pazīst Ināru Vilkasti un kurš stādījās priekšā kā KNAB ārštata darbinieks – aģents, un apgalvoja, ka draudzējas ar kādu KNAB darbinieku Jurašu, ne vienu reizi vien piedāvāja man savus pakalpojumus, lai „atrisinātu šo lietu”.

Bet rodas jautājums, no kurienes viņš uzzināja par šo situāciju??? Boriss Gafts paziņoja, ka, ja es brīvprātīgi atnākšu pie viņa un izdarīšu, ko man teiks, mani atstās mierā, ka viņam ir KNAB goda raksts un viņa spēkos ir „notušēt šo lietu”. Viņam ir tiešie telefoni un viņš ir pastāvīgā sakarā ar KNAB.”

Savukārt pati Vilkaste, kā rāda grāmatā publicētie dokumenti un to atstāsti, vairākkārt liecinājusi par to, kā uz saviem ciešajiem sakariem ar KNAB norādījis viņas bijušais mākleris, izspiešanā apsūdzētais Raimonds Štālbergs:

„Aptuveni pirms pusgada Raimonds Štālbergs sāka teikt, ka man draud briesmas, ka viņam esot paziņas drošības policijā un KNAB–ā, pareizāk sakot, ir sakari un ka viņam 13.09.2005. esot bijusi pateicības vēstule no Saeimas drošības dienesta un prezidentes. Šīs pateicības kopiju un viņa - R. Štālberga vēstuli es pievienoju savam protokolam. R. Štālbergs man teica, ka tikai viņš spēs mani aizsargāt. [..] Es viņam atbildēju, ka, kamēr viņš nebija uzradies, nekādas briesmas man nedraudēja, uz ko viņš tikai smaidīja. [..]

Vēl 12.10.2006. R. Štālbergs mēģināja mani iebaidīt, manai iespaidošanai izvēloties tādas institūcijas nosaukumu kā KNAB, sakot man priekš manis absolūti nesaprotamas lietas. [..] 12.10.06. R. Štālbergs man pateica, man bez 1 000 000 EUR viņam vēl jāsamaksā 500 000 EUR, lai mani neaiztiktu, lai viss paliktu kluss un mierīgs. Šī nauda viņam ir vajadzīga, lai viņš varētu norēķināties ar cilvēkiem, konkrēti ar ko - neminēja, tiem kontaktiem, ar kuriem viņš ļoti lepojās, pieminot cilvēkus no „struktūrām”, es sapratu, ka cilvēkiem, kuri saistīti ar policiju. Manuprāt, tas bija viens no šantāžas veidiem. [..]

Apmēram 12.10.2006. R.Štālbergs papildus no manis pieprasīja 500 000 eiro, to motivējot ar to, ka viņam vajadzēs norēķināties ar KNAB–u un drošības policiju, lai viņi mani „neaiztiktu”. Tā kā es esmu pārliecināta, ka ar mana biznesa tiesiskumu un likumību viss ir kārtībā, šo summu maksāt es atteicos, viņš vairāk neuzstāja, un es domāju, ka šo summu viņš gribēja dabūt vēl priekš sevis.”

Par Štālberga lielīšanos ar ciešiem kontaktiem specdienestos ziņas atrodamas arī SEB bankas Premium apkalpošanas pārvaldes privātbaņķiera Intara Vēbera oficiālajās liecībās: „08.11.2006. R. Štālbergs bija ieradies pie manis bankā un uzrakstīja bankai iesniegumu, un vienlaicīgi sarunā man teica, ka Vilkaste neesot Dievs, un ka arī viņa visu nevar panākt, ka arī par mani tiek vākta informācija, ka mans telefons tiekot noklausīts, un kad būšot visa informācija un izdrukas, tad redzēšot, kā es runāšu, kad man tās parādīs. Es sapratu, ka runa ir par tiesībsargājošām iestādēm...”

Jaunajā grāmatā norādīts arī uz Štālberga rīcību uzreiz pēc viņa aizturēšanas saistībā ar Vilkastes iesniegumu par izspiešanu: viņš „2006. gada 15. novembrī raksta iesniegumu Valsts policijas priekšniekam, skaidri un gaiši lūdzot: „1. Sakarā ar manu aizturēšanu lūdzu jūs darīt par šo faktu LR KNAB birojā.” Un vēl otrs iesniegums: „Lūdzu par aizturēšanu paziņot KNAB nodaļā.””

Savukārt KNAB nav vēlējies komentēt nevienas no šīm liecībām, kas norāda uz biroja ciešu saistību ar šīm personām, paziņojot, ka „informācija par Latvijā esošo slepeno palīgu identitāti un viņu slepeno sadarbību ar operatīvās darbības subjektu tiek klasificēta ar slepenības pakāpi – slepeni”. Šāds paziņojums izteikts, neraugoties uz to, ka šīs liecības atrodamas publiski pieejamās krimināllietās.

Saistībā ar Vilkastes liecībām KNAB ir no skaidras atbildes izvairījies ar šādu pretrunīgu skaidrojumu: „Birojs secina, ka Jūsu rīcībā ir kriminālprocesa materiāli, kur redzamas I. Vilkastes 2006. gada 2. decembra liecības. Tā kā no Jūsu iesnieguma nav saprotams, kurā kriminālprocesā šādas liecības I. Vilkaste ir sniegusi, kā arī, ņemot vērā šīs informācijas Kriminālprocesa likumā noteikto statusu un tās izsniegšanas pieļaujamību un kārtību, Birojs uz uzdoto jautājumu atbildi nesniedz.”

Savukārt saistībā ar Štālberga vēlmi, lai uzreiz pēc viņa aizturēšanas par šo faktu tiktu pavēstīts KNAB, biroja priekšnieka vietnieks Alvis Vilks paziņojis, ka „nav zināms, kādu iemeslu pēc R. Štālbergs 2006. gada 15. novembrī, būdams aizturēts kriminālprocesa Nr.11810037506 ietvaros, lūdza paziņot par savu aizturēšanu Biroja vadībai”. „Punkts pirmais, nezinu. Punkts otrais, zinātu - neteiktu,” - tik īsi uz jautājumu, vai Štālbergs gluži vienkārši nav bijis KNAB ziņotāja statusā, atbildējis bijušais biroja priekšnieks Aleksejs Loskutovs.

Taču arī viņš, kā norādīts grāmatā, sastomījies, atbildot uz jautājumu, kā gan skaidrot šādu Štālberga lūgumu: „Tas ir viņam jautājums. Es nezinu, un es viņu nepazīstu. Tai pašā laikā, viens komentārs ir: Krimināllikums paredz, ja cilvēks, kas pats var stāties tiesas priekšā, informē tiesībsargājošo iestādi par smagāku un bīstamāku noziegumu, viņam ir iespēja samazināt sodu vai arī tikt atbrīvotam no soda. Tā ir absolūti normāla prakse, ja cilvēks, kas saprot, ka viņam cilpa savelkas, viņš domā, kā uzlabot situāciju. Tā ir tīri juridiska iespēja, tiesiska iespēja...”

Seko mums