Iesaki rakstu: 
Tagadējā banku skandāla priekšvēsture nenoliedzami sākas jau 90. gadu pirmajā pusē. Atceros arī kādu plašu Jura Bojāra rakstu (konferences referāta tekstu), kas tīmeklī vairs nav pieejams. Tomēr kāds portāla komentētājs ir iekopējis visai izteiksmīgu raksta fragmentu. Tajā paustais vērtējums vēl aizvien ir aktuāls (ne visam šajā fragmentā gan var piekrist). Turpinājumā — šis fragments.
„Mūsu uzdevums beidzot ir pašos pamatos nomainīt pēcpadomju valsts resursu sagrābēju oligarhijas diktatūru, lai radītu Latvijā Skandināvijas tipa tiesisku labklājības valsti, kur reāli valda un galvenie ieguvēji ir nevis jaunbagātnieki un noziedznieki, bet gan tautas absolūtais vairākums, kas pelna vai ir pelnījuši iztiku ar savu darbu.
LTF pie varas nolikusī tauta tika pievilta tāpēc, ka LTF biezā slānī atstāja pie varas labi organizēto LKP un valsts pārvaldes aparāta liberālo nomenklatūru, kas labi pazina un reāli pārvaldīja valsts birokrātisko aparātu. Tomēr, ja tas nebūtu noticis, kad LKP vadīja Vagris, bet Ministru padomi Bresis, LTF nebūtu ieguvusi LKP biroja atbalstu, un tas Latviju varēja novest pie lielākas asinsizliešanas.
Ar vecās nomenklatūras saglabāšanu vadošajos amatos bija pārmantoti arī padomju elites instinkti un pārvaldes metodes – verdziskas bailes no Maskavas, necieņa pret latviešu tautu un tās nacionālo interešu nodevība Maskavas priekšā (Abrene), savu korporatīvo interešu prioritāte, nedemokrātisms un priekšroka pārskatu sniegšanas mākslai, nevis iniciatīvai (kas padomju laikos bija sodāma).
Augstākajā padomē (AP) un reformas likumu darba grupās ielavījās kehri un grūtupi, kuriem reformās bija savtīgi mērķi, kurus tie tik pārpilnīgi piepildīja, ka tālāka līdzdalība politikā viņiem vairs nebija nepieciešama. Latvijas reformām pēc neatkarības atjaunošanas, izņemot denacionalizāciju, privatizāciju un tautas ietaupījumus nolaupījušo naudas reformu, nebija nekādas valsts ekonomikas attīstības programmas. Godmaņa valdības reformu plānu AP izgāza.
Pārejas laikmetā biju pētījis Zviedrijas labklājības valsts modeli Upsalas universitātē, ASV modeli lekciju laikā Indiānas un Merilendas štata universitātēs, taču šo manis no AP tribīnes piedāvāto pieredzi priekšsēdētājs Gorbunovs mēdza apraut ar frāzi, lai "nelasot profesoriskas lekcijas".
Visus 17 gadus pēc neatkarības atjaunošanas Latvijā pie varas ir bijušas tikai labējās partijas. Kā rakstīja Štokenbergs, "politiķi visu šo laiku ir strādājuši šauras bagātnieku saujiņas interesēs". Viņi noorganizēja amerikāņu izpratnē valsts nozagšanu jeb tādu valsts, pašvaldību un kooperatīvu īpašuma sagrābšanas privatizāciju, kas budžetam izmaksāja vairāk, nekā ienesa valsts kasē.
Visvairāk sagrābušies laida šos līdzekļus politiskajā apritē savas varas iemūžināšanai un caurauda valsts organismu ar totālu korupciju. Varas elitē iederējās tikai tādi, kas bija vai nu "vislielākie iespējamie kretīni" un tādēļ bija vadāmi, vai arī "ņēma un darīja", kā teikts. Korupcijas apkarošanas biroju ieviesa tikai pēc rietumvalstu spiediena un ar lielu nokavēšanos.
Kamēr divi oligarhi savstarpēji cīnījās par varu, procesu vēl varēja nokristīt par "demokrātiju". Kad abi vienojās par ietekmes sfēru sadalīšanu, vēlāk vienu "uzmeta" un novāca, atlikušo patvaļa, augstprātība un visatļautība kļuva neierobežota. Sašutumu par to izteica arī ASV vēstniece.
Šaura slāņa bagātināšanās iespaidā uz tautas trūkuma rēķina Latviju uzņēma Eiropas Savienībā kā visnabadzīgāko pēc nacionālā ienākuma uz iedzīvotāju – toties ar miljonāru rekorda skaitu.
Sengrieķu filozofs Platons rakstīja, "ja valstī godā bagātību un bagātus ļaudis, tad tajā netiek godāti tikumi un krietni cilvēki... Oligarhiskā valstī tauta ir sašķelta divās naidīgās nometnēs – bagātajos un nabadzīgajos. Gandrīz visi ir nabadzīgi, izņemot vadītājus. Oligarhijā zeļ izlaidība... un draud dumpji".
Labējie vislielāko nodokļu nastu uzvēla vistrūcīgākajiem, iedibinot valstī "regresīvo nodokļu sistēmu", noteicot iedzīvotājiem ienākumu nodokli 25%, bet uzņēmējiem 15%. Akciju kapitāls un spekulācija ar nekustamajiem īpašumiem nav aplikta ar nodokļiem vispār. Štokenbergs atzīst, ka šī nulles nodokļu politika daudziem jo daudziem ir ļāvusi pelnīt miljonus, nemaksājot nekādus nodokļus...
Progresīvā nodokļu sistēma, kas Latvijā pastāvēja kopš 1919. gada un dominē vairākumā pasaules labklājības valstu, Latvijā nav ieviesta. Valdošā elite arvien uz vēlāku laiku atliek ienākumu nulles deklarāciju ar pārskatu sniegšanu, kā tikuši pie bagātības.
Uz esošo resursu sagrābšanu centrētās politikas dēļ rūpniecība pamesta novārtā. Tāpēc Latvija ir zaudējusi daudzas stratēģiski svarīgas un agrāk augstu attīstītas nozares – kā radio, elektroniskā, sakaru, mājsaimniecības tehnikas, aparātu, dīzeļrūpniecību – un to telpas atdotas ārvalstu preču lieltirgotavām, kas palielina ārējās tirdzniecības deficītu.
Tā kā vislielākā pievienotā vērtība tiek radīta rūpniecībā, Latvijas ārējās tirdzniecības un maksājumu bilancē radās katastrofāls deficīts, kas sekmē inflāciju. Tā netiek nopietni apkarota tāpēc, ka pārāk daudzi pārāk labi pelna no galvenā tās avota – svešas pelēkās naudas atmazgāšanas.
Novārtā pamesti galvenie sociālie mērķi. Pirmskara Latvijā bija viena no labākajām sociālās nodrošināšanas sistēmām Eiropā ar obligāto apdrošināšanu visiem strādājošajiem un to ģimeņu locekļiem, tagad tā ir tālu atpalikusi no ES attīstītāko valstu standartiem. Pēc 1938. gada statistikas, latvieši bija vispaēdušākā tauta pasaulē pēc gaļas un piena patēriņa uz vienu iedzīvotāju, bet tagad pensionāriem arvien vairāk jāatsakās no visnepieciešamākajiem produktiem.
Pirmskara Latvijā studentu stipendija bija Ls 80 – 100 mēnesī un 19 gados tika uzbūvētas 373 jaunas skolas – caurmērā 15 gadā; pēc neatkarības atjaunošanas 17 gados uzcelta tikai viena jauna skola, studenti no stipendijas dzīvību izvilkt nevar, toties ar mācību maksām uztur universitātes.”
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
