Kad vienreiz Bordāns ar saviem politkriminālā biznesa kompanjoniem ies Pūces pēdās?
Pietiek lasītājs28.11.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Tas, ka Edgara Jaunupa (un Māra Martinsona) marionete Juris Pūce ir iekritis un bijis spiests šķirties vismaz no ministra amata, protams, nāks par labu politiskajai videi Latvijā. Taču līdz ar to vēl jo aktuālāks ir jautājums – vai vēl ilgi savus amatus un attiecīgi ietekmi saglabās cits, vismaz tikpat politkrimināla biznesa grupējums, kura marionete numur viens ir tieslietu ministrs Jānis Bordāns, aiz kura vīd viņa īstie „pavēlnieki” – pirmām kārtām jau Jurašu „ģimene”, Maigurs Strīķis un ēnā nolīdušais, tomēr apetīti nezaudējušais Aigars Sparāns.
Pēdējo pāris gadu notikumi ir uzskatāmi parādījuši, ka Jaunās konservatīvās partijas aizsegā „mentu” grupējums ir gatavs grābt visu, kas tikai pagadās pa rokai. Centieni piekļūt pie „Olainfarm” saplosīšanas, mēģinājumi sagrābt slaveno Vecrīgas viesnīcu, „pēdējo tauku nosmelšana” no „Norvik bankas” un bēdīgi slavenā Grigorija Guseļņikova, - tie ir tikai redzamākie grupējuma pēdējā laika „projekti”.
Visos šajos gadījumos pusnoziedzīgās iedzīvošanās shēmas būtība ir viena un tā pati. Vai nu pie grupējuma pārstāvjiem ierodas kāds personāžs (piemēram, „uzņēmējs” Uldis Skudra viesnīcas gadījumā vai Grigorijs Guseļņikovs saistībā ar tagad jau izputināto banku), vai arī grupējums pats pamana izdevīgu situāciju, kurā varētu iedzīvoties, izmantojot savas politiskās, administratīvās un specdienestu iespējas, - neko būtisku tas izpildījumā nemaina.
Tieslietu ministrijas un Saeimas Juridiskās komisijas „jumts” apvienojumā ar joprojām palikušajiem – neraugoties uz tīrīšanām specdienestos un rotācijām policijas vadībā – kontaktiem „tiesībsargāšanas” struktūrās grupējuma patiesajiem vadītājiem dod plašas iespējas „sakārtot lietas” tā, kā tas katrā konkrētajā gadījumā nepieciešams labākas peļņas gūšanai.
Domājams, ka jau tuvāko mēnešu laikā mēs uzzināsim vēl daudz kā jauna par to, kādas tieši „konsultācijas” G. Guseļņikovam ir sniedzis pats J. Jurašs, viņa oficiālā sieva, advokāte un bijusī KNAB un Rīgas brīvostas darbiniece Alla Juraša un viņas partneris Aleksandrs Berezins, kādus pakalpojumus viņi patiesībā ir snieguši un kādas summas saņēmuši pa dažādiem kanāliem.
Neoficiāli informācijas avoti arī liecina, ka KNAB varētu būt uzkrājies kritisks informācijas apjoms, lai beidzot ne tikai rastos skaidrība, bet arī būtu iespējams pierādīt, kā tieši ir notikusi Uzņēmumu reģistra vadības „apstrāde” saistībā ar slaveno Vecrīgas viesnīcu un konkrēti – kā tieši nu jau aizrotētā policijas Rīgas reģionālās pārvaldes priekšnieka vietnieka Andreja Sozinova aizgādībā ir sastādītas „pareizas” izziņas, uz kuru pamata tieši tāpat „sakārtotā” Uzņēmumu reģistra vadība atcēlusi viesnīcas kapitāldaļām uzlikto komercķīlu.
Arī šajā gadījumā politkriminālais biznesa grupējums ir strādājis pēc iecienītās shēmas: ja ir interesents kāda jautājuma sakārtošanā, tad vispirms tiek radīts „tiesiskais” pamatojums, izmantojot kontaktus policijā, tad šis „tiesiskais” pamatojums jau tiek nolikts priekšā Uzņēmumu reģistram, uz kuru vienlaikus tiek maigi uzspiests no augšas, izmantojot marioneti – tieslietu ministru. Un... lieta iet uz priekšu tādā virzienā, kādā vajadzīgs.
Pēc līdzīgas shēmas ir ticis „kārtots” arī „Olainfarm” jautājums, - arī tur saskatāmas tā paša grupējuma intereses, arī tur acīmredzami ir iedarbināts policijas „pasūtījumu galds”, un arī tur nav iztikts bez Tieslietu ministrijas un konkrēti J. Bordāna vai viņa manipulētāju ietekmes uz Uzņēmumu reģistru. Nemaz nebrīnīšos, ja arī Šveices blēdim Rūdolfam Meroni šis grupējums būtu "palīdzējis" gadiem ilgi.
Tā šis grupējums ar savām atstrādātajām shēmām darbojas no viena gadījuma uz nākamo un tad atkal uz nākamo: vajadzīgie cilvēki policijā paši vai, priekšniecības spiesti, izdara vajadzīgos darbiņus, uzraksta vajadzīgās izziņas, veic vajadzīgās kratīšanas vai aizturēšanas, sāk vajadzīgos kriminālprocesus, tad tiek pieslēgts Uzņēmumu reģistrs, to visu vajadzības gadījumā piesedz cilvēki specdienestos (kurš gan šaubās, ka gan M. Strīķim, gan A. Sparānam ir palicis ne mazums „savējo”), un – viss ir kārtībā labākajās „bezkompromisa tiesiskuma” tradīcijās.
Līdz ar to jautājums ir tikai viens. Par to, ka agri vai vēlu, kā saka kaimiņtauta, virvīte vīsies tik ilgi, kamēr novīsies cilpa, šaubu patiesībā nav. Vienīgi – kad tas notiks? Kad Jānis Bordāns dabūs doties Jura Pūces pēdās? Un vai līdzīgi kā Jura Pūces gadījumā arī Jāni Bordānu un viņa grupējumu iegāzīs kāds „nevainīgs sīkums”, vai arī kāda no tiesībsargāšanas iestādēm beidzot „pamanīs”, ka nu jau nekaunība un visatļautība ir pārsniegušas jebkuras robežas?
Seko mums 
Centrālajai vēlēšanu komisijai (turpmāk - CVK) ir rakstiski jāatvainojas Aivaram Lembergam par liegumu balsot pašvaldību vēlēšanās, - tā nolēmusi tiesa.
Jau divus gadus publiskajā telpā aktualizēts jautājums par nakts trokšņiem un regulējuma caurumiem, kas liedz rast reālus risinājumus šai problēmai. Tiek rīkotas arvien jaunas darba grupas, rakstīti informatīvie ziņojumi, atzinumi, atbildes iedzīvotājiem un biedrībām, tikmēr ar risinājumiem joprojām neviens nesteidzas.
Kā top Latvijas Televīzijas (LTV) sižeti? Kāds ir viņu uzmanības fokuss? Divi piemēri.
Brīvdienu maģija – izlasīt kādu grāmatu. Beidzot izlasīju “Iznireļus” - paldies Lato Lapsam: obligātā lasāmviela tiem, kas interesējas par politiku un procesiem Latvijā.
Latvijas Televīzijas (LTV) lēmums nerīkot priekšvēlēšanu debates krievu valodā sabiedrisko mediju portālā rus.lsm ir skaista dāvana Rosļikovam un politiskajām partijām, kuras koncentrējas uz to, lai savus vēlētājus pamatā uzrunātu krievu valodā. Tieši šīs partijas būs lielākie ieguvēji.
Mēs uzskatām, ka aizliegums lietot Latvijas mazākumtautību valodas politiskās diskusijās neveicinātu ne piederības sajūtu Latvijai, ne vārda brīvību, ne mūsu valsts demokrātisko iekārtu.
Pēdējā pusgada laikā Latvijas politiskā vide, sabiedriskie mēdiji, sociālie mediji un portāli pārlieku bieži un radikāli ieņem konservatīvu vai pat negatīvu nostāju klimata izmaiņu apturēšanas un dabas daudzveidības saglabāšanas jautājumos. Pat brīdī, kad Latvijas Satversmes tiesa pieņēma vēsturisko un viedo spriedumu, ar kuru atcelta norma par mazāka caurmēra koku ciršanu, politiskajā retorikā un mediju slejās skanēja tikai apšaubāmu mežcirtēju asociāciju viedoklis, ka šie nepadošoties un darīšot visu, lai Latviju pārvērstu par izcirtumu (varbūt ne gluži šādiem vārdiem, bet šādu ideju).
