Kādas grāmatas bēdīgais gals, jeb kā, veidojot valdību, latviešiem tikt pie lauku olām
Andris Pauls-Pāvuls, aitkopis26.10.2014.
Komentāri (12)
Iesaki rakstu: 
Eiropas Savienības Kopējā lauksaimniecības politika (KLP) ir lielisks instruments, bet Latvijā to izmanto pretējiem mērķiem nekā vecajās dalībvalstīs. Itālijā, Vācijā, jo īpaši Francijā un Anglijā KLP nodrošina pamatnācijai komfortablu dzīvi laukos, bet pilsētās par lēto darba spēku kalpo imigranti. Latvijā latvieši spiesti pamest laukus, lai dotos strādāt pilsētās vai par kalpiem vecajā Eiropā un „atbrīvotu vietu” industriālajiem ražotājiem.
Nekur Eiropā neesmu redzējis tik daudz jaunas lieljaudas lauksaimniecības tehnikas un pēdējos gados ar ES KLP, līdzfinansējumu saceltu piena fermu kā pie mums. Pārsvarā gadījumu investīcijas veiktas, ņemot kredītu bankā, zemniekiem ieķīlājot visu savu mantu un zemi. Nauda ir jāatpelna. Graudi un piens aiziet eksportā – nauda atgriežas bankā. Komforta nekāda. Turklāt, jo vairāk investīciju modernos dzelžos, jo mazāk nepieciešams cilvēku laukos.
Tieši laikā, kad Laimdota Straujuma bija zemkopības ministre, Lauku attīstības plānā 2014. - 2020. tika noteikta viena prioritāte – piena lopkopība. Viss gāja jauki līdz brīdim, kad Krievija ieviesa sankcijas. Tagad tērējam miljonus, lai glābtu industriālo piena nozari. Bet tā nav izeja.
Jau iegūstot neatkarību, mūsu trimdas gaišākie prāti brīdināja nekādā gadījumā nenodarboties Latvijā ar industriālo graudkopību un piena lopkopību, jo šajās nozarēs mēs nekad nevarēsim pasaules tirgū konkurēt.
Ir pagājuši 20 gadi kopš Dr. agr. Jura Zušēvica grāmatas Ievads agrārpolitikā izdošanas. Par tās eksistenci uzzināju gluži nejauši, pērn lasot Bilskas pagastā dzimušā ASV Indiānas pavalsts universitātes profesora, Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktora Jāņa Labsvīra atmiņas (Kurp ejam? Gaujas apgāds 1996.). Sazinājos ar Zemkopības ministrijas Sabiedrisko attiecību nodaļu – tur par šādas grāmatas eksistenci neko nezināja, bet apsolījās pameklēt. Par brīnumu, viens eksemplārs Zemkopības ministrijā atradās.
Man bija izdevība grāmatu izlasīt. Piemēram, Dr. agr. J. Zušēvics raksta: „Spriežot no Rietumeiropas lauksaimniecības attīstības pēckaŗa posma, par caurmēra ieteikumu pieņemts 15-25 ha [saimniecību] lielums. Tāds tas izveidojies intensīvās Eiropas lauksaimniecības valstīs, dažkārt to palielinot ar ganībām un mežu. Par ideālu tomēr būtu ieteicāmi jauktu saimniecību lielumu, kam Latvijas apstākļos nebūtu jāpārsniedz 100 ha.” Lūk, šāds arī mūsdienās ir eiropeiskas nācijas pastāvēšanas garants.
Veidojot jauno valdību, ir pēdējais laiks nodrošināt arī latviešiem Eiropā draudzīgu lauksaimniecības politiku un prioritāri mainīt Lauku attīstības plānu. Neredzu, kā to spēs nodrošināt Laimdota Straujuma ar esošo koalīciju.
Oponenti noteikti iebildīs, apgalvojot, ka pirms 20 gadiem rakstīta grāmata ir sen novecojusi, tādēļ jāpiezīmē - Dr. agr. J.Zušēvics grāmatu rakstīja laikā, kad ES notika Kopējās lauksaimniecības reforma ar pamatjēgu izjaukt saikni starp subsīdijām un ražošanu, lai pārtrauktu bezjēdzīgu zemas kvalitātes produkcijas ražošanu, kuru nācās iesmērēt trešajām valstīm. Tieši tādēļ tika pāriets no ražotāju atbalsta uz platību maksājumiem. http://www.politics.co.uk/reference/common-agricultural-policy
Anglijā ir iespēja pārliecināties - KLP tur noris sekmīgi. Lielie 80. gadu piena ražošanas kompleksi stāv tukši, govis brīvi ganās, un pamatnācijai nav pa kaktiem kā tādiem latviešiem jāmeklē bioloģiski audzētu vistu olas. Pamatnācijai ir brīvi pieejama veselīga pārtika, bet industriālos surogātus lielpilsētās ēd imigranti.
Bet Latvijā subsidē industriālo ražošanu un lepojas par graudu eksportu ar PANAMAX kuģiem http://www.db.lv/foto-video/foto/latraps-pirmoreiz-uzkrauj-panamax-kugi-380617 Būtībā izvedam augu barības vielas - kāliju un fosforu, ko atpakaļ importējam ar minerālmēsliem - veikli sashēmojot KLP finansējumu, dzīvojam kā pirmsreformas pagājuša gadsimta 80. gadu Eiropā, atbalstot industriālos ražotājus.
Varbūt izeja ir, veidojot valdību, šādu Zemkopības ministriju likvidēt – pārtikas ražošanas nozari nodot Veselības ministrijai, bet pārējo sadalīt starp Ekonomikas ministriju un VARAM.
P.S. Latvijas bibliotēku kopkatalogā atrodami 13 Dr. agr. J.Zušēvica grāmatas eksemplāri, tai skaitā 6 LLU bibliotēkā. Kur palikuši pārējie izdotie 986 eksemplāri, jājautā toreizējam zemkopības ministram Jānim Kinnam, jo visu grāmatas metienu - 1000 eksemplāru - tolaik nopirkusi Zemkopības ministrija."
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.