Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā
Foto

Kāpēc es raudāju?

Jurģis Liepnieks
09.07.2018.
Komentāri (1)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Es esmu ļoti nemuzikāls cilvēks. Man ne tikai nav muzikālās dzirdes, man pat ir problēmas ar elementāra ritma sadzirdēšanu (pat valsī man ir problēmas, tam jābūt ļoti elementāram un izteiktam, lai es varētu izdejot visvienkāršāko viens, div’, trīs, viens, div’, trīs, bet par tādām lietām kā tango man pat nav, ko domāt). Man nepatīk arī pasākumi, kuros ir daudz cilvēku. Es varu izturēt, ja vajag, bet man nepatīk. Bet vēl vairāk man nepatīk un īpašas aizdomas raisa masu kultūras produkti. Ja kaut kas patīk visiem, es negribu pat uzzināt, kas tas ir.

Tā ir bijis, kopš es sevi atceros, un es pat gribētu par to uzvelt atbildību saviem vecākiem vai vēl kādam, kas man to ir ieaudzinājuši – ja kaut kas patīk visiem, tā ir “alus dzērāju” kultūra, “alus dzērāju” sports, grāmatas, mūzika, filmas un citi neizglītotajām masām domāti produkti, kas lieliski iet kopā ar šašlikiem un attiecīgi pēc definīcijas ir prasti, viegli sagremojami, sekli utt. Tiem ne tikai nav jāveltī laiks un uzmanība, bet pat būtu jātur pēc iespējas tālāk no sevis, jo tie kā indīgi vīrusi bojā garīgās barības gaumi, veido nepareizu intelektuālo vērtību sistēmu, utt. Tā es pamatā domāju.

Šo visu es uzrakstīju tāpēc, ka tālāk grasos pastāstīt, kā vakar, vērojot Dziesmu svētku gala koncertu, es daudzas reizes nespēju valdīt asaras un raudāju kā… kā daudzi citi svētku dalībnieki un skatītāji. Tagad es atceros, ka iepriekšējos Dziesmu svētkos ar mani notika kas līdzīgs.

Vārds “patika” pat tuvu neapraksta manu pārdzīvojumu. Es raudāju. Sākumā centos valdīties, es īsti nezinu, kā ir jāraud, raudāt šķiet kaut kā nepareizi, bet drīz jau bija vienalga.

Kā tas iespējams? Kāpēc?

Mana māmiņa, kura bija padomju laikiem ārkārtīgi nacionāli noskaņots cilvēks, tika mani kā bērnu vedusi uz Dziesmu svētkiem gan skatīties gājienus, gan deju koncertus un gala koncertus un centusies visādi apgaismot par to nozīmi latviešu tautas veidošanās un pastāvēšanas procesā, bet man tomēr tie nekad nebija raisījuši nekādas īpašas sajūtas.

Ar prātu es visu saprotu – neizglītotā kalpu tauta pārņēma no vāciešiem kopdziedāšanas praksi, jo saprotams, ka neizglītotie kalpi nespēja ne tikai pārņemt, bet pat iepazīties ar, teiksim, vācu klasiskās filozofijas vai literatūras sasniegumiem un procesu, bet toties mācīties dziesmiņas spēja, un tas bija vienojoši un patīkami. Padomju okupācijas gados savukārt dziesmu kustība un paši Dziesmu svētki, par spīti visām uzspiestajām kroplībām, bija viena no daudzajām nacionālās identitātes saglabāšanas formām. Es to visu saprotu, bet nu it kā neredzu arī nekā tāda īpaša tajā visā.

Pat Atmodas gados neskaitāmi citi notikumi man šķita daudz emocionālāki par leģendārajiem 1990. gada Dziesmu un deju svētkiem.

Tad kāpēc tagad man birst asaras, skatoties uz saulrietā lēnām uz tumšās debess fona skaidri iznirstošo Gaismas pili un klausoties labi zināmās dziesmas?

Vienkāršā atbilde, protams, ir – tu paliec vecs. Vecs un sentimentāls, un nav ko te vairāk izgudrot.

Bet ir vēl kāda atbilde (kas neizslēdz iepriekšējo).

Iespējams, tas viss tāpēc, ka tu esi latvietis.

Ir jābūt latvietim, lai Dziesmu svētku kopkoris lielajā estrādē radītu to pazemības sajūtu, lepnumu, prieku, solidaritāti, kopību un skumjas un padarītu to par kaut ko tik īpašu.

Tās asaras, tas kamols kaklā – tā ir tā dvēsele, tas kods, tas unikālais un vienīgais tevī, kas tevi kā latvieti atšķir no visiem citiem šajā pasaulē un kas pēkšņi līst pāri malām.

Un pēkšņi mēs visi jūtamies tik vienoti. Nevienam netraucē tas, kādā partijā ir bijis dziesmas autors, ko kādam ne tā pateicis kāds virsdiriģents, ko okupācijas laikā nepareizi izdarījis dzejnieks un vai visus nodokļus ir samaksājis mūziķis. Visam var pacelties pāri un vienoties kopīgai lietai, jo mēs esam latvieši, jo mums visiem ir viena dvēsele, vai sauciet to par etnisko vai kultūras identitāti, vai kā savādāk, bet šī vienojošā komponente – tā ir reāla, dzīva, tā pastāv, un tā mums ir ļoti svarīga.

Skatoties koncertu televīzijā, nevar nepieķert sevi pie domas, ka latvieši, izrādās, ir arī ļoti skaisti cilvēki. Gan jauni, gan veci, gan vīri, gan sievas.

Skeptiskais prāts liek domāt, varbūt tā ir kāda īpaša LTV operatoru un pults režisoru acs, kas atlasa tikai skaistākās sejas, bet nē.

Visticamāk, viņi ir skaisti tāpēc, ka laimīgs cilvēks vienmēr ir skaists, un skaisti viņi šķiet arī tāpēc, ka šādos brīžos tā kopīgā dvēsele padara mūs visus vienu otram tuvus un skaistus.

Uzreiz, protams, rodas jautājums. Kāpēc mēs nevarētu ar šādu pat kopību, ar šādu pat spēju mērķtiecīgi sadarboties, neskatoties ne uz kādām viedokļu atšķirībām vai personiskiem aizvainojumiem, simpātijām un antipātijām, kāpēc mēs šādi pat nevarētu sekmīgi sadarboties arī citu svarīgu mērķu sasniegšanā? Piemēram, valsts pārvaldē? Kāpēc ar šādu pat kopību un saliedētību mēs nevarētu, piemēram, izveidot labas skolas saviem bērniem? Ja mēs varam izveidot tik labus korus un deju kolektīvus visā Latvijā, kāpēc mēs turpat blakus nevaram izveidot bērnudārzus, skolas un daudzas citas lietas, kurām pat nauda ir, pietrūkst tikai spējas vienoties un sadarboties?

Diemžēl atbilde nav tālu jāmeklē.

Ļauties kopībai un kamolam kaklā speciāli tam inscenētā un noorganizētā pasākumā ir kaut kas pavisam cits, nekā atrast kaut ko kopīgu ar citu latvieti ikdienas darbā vai politikā, kad atšķirībā no Dziesmu svētku gaistošā mirkļa, otrā saskatāms ir tikai atšķirīgais, nevis kopīgais, individuālais, nevis vienojošais, bieži vairāk neglītais nekā skaistais. Ikdienā mūsu katra atšķirīgās privātās intereses dominē pār publiskajām, nacionālajām, kopējām, par kurām mēs pat nevaram vienoties vai tās saprast, jo noorganizēt kori vai koncertu, pat vislielāko, ir nesalīdzināmi vieglāk nekā pārvarēt sevi domāšanā vai, piemēram, vadīt valsti.

Ikdienā mēs savā rīcībā un lēmumos diemžēl nebalstāmies uz to, kas mums ir vai varētu būt kopējs, bet tieši otrādi – uz atšķirīgo un neglīto. Mēs balstāmies simpātijās un antipātijās, aizvainojumos, skaudībā un nenovīdībā, mēs esam pilnīgi citi cilvēki nekā tie, kuri bija sapulcējušies Dziesmu svētku estrādē vai vēroja svētkus televīzijā. Tas vienkārši tā ir, un nav tajā nekā sarežģīta.

Panākt kopībā balstītu politiku ir teorētiski iespējams, tam pasaulē ir piemēri, bet tas ir grūti un vismaz mums, latviešiem, pagaidām pilnīgi nesasniedzami. Un varbūt tas ir vēl viens iemesls, kāpēc kamols kaklā un kāpēc asaras birst pašas no sevis, jo šādi mirkļi mums uzskatāmi rāda, cik ikdienā tālu mēs esam no tā, cik spēcīgi un vienoti mēs patiesībā spējam būt, bet neesam.

P.S. Prezidenta runa bija briesmīga. To bija rakstījuši un akceptējuši ne tikai neprofesionāļi, kas neko nezina par runu rakstīšanu un politiskajām komunikācijām, bet vienkārši pavirši, intelektuāli neattīstīti mūjābeļi.

P.P.S. Ar neveiklo prezidenta runu sacensties varēja vienīgi embrija vēstule ar aicinājumu saviem vecākiem sadziedāties un kopoties vienā no koncerta kulminācijas brīžiem. Atsvaidzinoša visseklākās banalitātes deva visnepiemērotākajā brīdī. Par laimi, pietiekami īsa, lai neviens nepaspētu īsti aptvert tās vulgāro bezgaumību un tādējādi neko neizbojātu.

Arī kultūras ministre bija lieka tāpat kā pateicības ministrijai, tās iestādēm un apakšuzņēmējiem, ka tie, lūk, dara savu darbu.

(Es sākšu nelamāties un būt labāks latvietis no rītdienas. Iespējams.)

Novērtē šo rakstu:

3
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Dažas atziņas pēc NATO valstu un valdību vadītāju sanāksmes

Foto1. Lai gan tā bija spriedzes pilna, tomēr tālu no Pastardienas. 2. Tajā pieņemtie lēmumi objektīvi nostiprina NATO militārās spējas un atbilst mūsu drošības interesēm. 3. Sen nebiju redzējis tādu vienprātību saistībā ar draudu un risku vērtējumu, tostarp Krievijas rīcības kontekstā.
Lasīt visu...

21

Civilizācijas norieta enciklopēdija: mantojums

FotoĻoti izplatīts ir viedoklis par antīkās kultūras turpināšanos eiropeiskajā jeb Rietumu kultūrā. Par Rietumu kultūras sākotni un pamatu uzskata antīko kultūru. Tāds viedoklis dominē vispārējā izglītībā un sabiedrības masu apziņā.
Lasīt visu...

21

Vai TV3 politisko ziņu reportieris barojas no pirista Federa?

FotoVakar noskatījos visu televīziju sižetus par Reģionālās apvienības rīkoto preses konferenci par startu vēlēšanās. Sižeti kā jau sižeti - kas būs līderi, kāda programma, kā līdz šim veicies un kāds partijas reitings.
Lasīt visu...

13

Liksim svešus bērnus mierā

FotoIedomājieties - jūs pavadāt nedēļas nogali mājās ar ģimeni. Kamēr jūs esat virtuvē un gatavojat pusdienas, jūsu mājās kāds ielaužas un aizved prom jūsu bērnu. Kādu laiku šis "kāds" jūsu bērnu tur ieslodzījumā pie sevis, bet ar laiku bērns aug, kas, protams, rada problēmas - ēd vairāk, vajadzīgas jaunas drēbes utt. Tad nu nolaupītājs sameklē bērnunamu, kur jūsu bērnu izmitināt - lai atbildīgās iestādes par viņu rūpējas. Bet jūs par savu bērnu nekad vairs neko nedzirdat...
Lasīt visu...

12

Džungļu likumi

FotoLielākā cilvēku daļa, arī latviešu, dzīvo ilūziju varā. Bieži nākas dzirdēt sašutušas runas un pārmetumus par kādu politiķi – nu kā viņš tā drīkst, nu kā viņš tā var... Bet kāpēc lai viņš tā nedrīkstētu un nevarētu? Noziedznieki neveido noziedzīgas organizācijas, lai ievērotu likumus, politiķi neveido politiskas organizācijas un necīnās par varu, lai ievērotu likumus un partiju programmās rakstīto.
Lasīt visu...

22

Kāpēc es raudāju?

FotoEs esmu ļoti nemuzikāls cilvēks. Man ne tikai nav muzikālās dzirdes, man pat ir problēmas ar elementāra ritma sadzirdēšanu (pat valsī man ir problēmas, tam jābūt ļoti elementāram un izteiktam, lai es varētu izdejot visvienkāršāko viens, div’, trīs, viens, div’, trīs, bet par tādām lietām kā tango man pat nav, ko domāt). Man nepatīk arī pasākumi, kuros ir daudz cilvēku. Es varu izturēt, ja vajag, bet man nepatīk. Bet vēl vairāk man nepatīk un īpašas aizdomas raisa masu kultūras produkti. Ja kaut kas patīk visiem, es negribu pat uzzināt, kas tas ir.
Lasīt visu...

10

Esiet sveikti, Ziemas... nē, Dziesmusvētku dalībnieki

FotoSvētku dalībnieki! Šodien mēs svinam latviešu dziesmas un dejas svētkus! Es sveicu Vispārējo latviešu dziesmusvētku kopkori – mūsu tautas diženāko simbolu – stipru un varenu!
Lasīt visu...

21

Viss sākas galvā – gan attieksme, gan diskriminācija

FotoVēlos izteikt pārdomas par vienu tēmu, kura nav atrodama nevienas politiskās partijas līdz šim zināmajām priekšvēlēšanu programmām. Varbūt tāpēc, ka ilgus gadus šajā pasaules nostūrī gan padomijas laikos, gan arī neatkarības laikos tā bija un ir savā ziņā tabu. Līdzīgi kā ar karstu kartupeli - to paviļā, paviļā, bet baidās paņemt rokās, kur nu vēl par to runāt vai rakstīt. Lielākā daļa sabiedrības par to negrib runāt, rakstīt, kur nu vēl domāt. Kas to gribētu darīt? Tie ir cilvēki ar funkcionāliem traucējumiem un viņu tuvinieki.
Lasīt visu...

Lursoft