Iesaki rakstu:

Latvijas valsts radio tātad grib uzsākt diskusiju, kāpēc Jaunais Rīgas teātris ir izlēmis neatjaunot Eduarda Smiļģa bildi uz atjaunotās mājas sienas, jo tas, ka Dailes teātra vadītājs bija Staļina prēmijas laureāts un centīgs kolaborants, taču nedrīkst būt nekāds iemesls.

Putina krievija radījusi kontekstu, kurā tas viss tagad izskatās citādāk. Jo toreiz, Jeļcina laikos, tādu apdraudējumu nebija, un Smiļģa seju uzlikām uz mājas sienas, jo viena konkrēta zviedru banka taisījās mūs no turienes izēst un pārņemt mūsu teātra ēku. Uzlikām to kā "aizsardzību" - lūk, šis ir kultūrvēsturisks objekts.

Tagad cita situācija. Ja mēs nosodam un nelaižam Latvijā krievu māksliniekus (piemēram, Maškovu, Mihalkovu utml.), kuri atbalsta putinu, tad nav īsti skaidrs, kāpēc akceptējam savējos, kuri savulaik rīkojās identiski.

Vēl vieglāk būtu iztēloties sekojošo: Latvija atkal tiek okupēta, daļa tautas nogalināta un izsūtīta, viens režisors visur publiski slavē putinu (dokumentālu pierādījumu atliku likām) un kļūst par putina prēmijas laureātu. Un pēc tam Latvijas valsts radio ņem viņu savā aizsardzībā.

Ievērojiet, šo visu uzsāku nevis es, bet Latvijas valsts radio, kurš spiež man tagad taisnoties, kāpēc mēs nelikšot Smiļģa seju uz sava teātra sienas. Vienīgais labums, ka, pateicoties šim lērumam medijos un soctīklos, mums tagad droši zināms, ka putina krievijas okupācijas gadījumā lielumliela latviešu daļa uzskata par pilnīgi atbalstāmu lietu kļūt par krievu okupantu slavinātājiem un palīgiem. Viņi publiski atzīst, ka tas ir pilnīgi ok un, protams, to darīs arī paši.

Tomēr gadījums ar Smiļģi vispār un nekādā veidā nav gadījums ar izdzīvošanu okupācijas apstākļos piespiedu kārtā. Jo - jau Ulmaņa laikos un pat vēl pirms tam Smiļģis bija priekšsēdētājs pašai galvenajai organizācijai, kas Latvijā nodarbojās ar Staļina krievijas popularizēšanu un propagandu latviešu sabiedrībā. Un tas notika tai pat laikā, kad krievijas gulagos jau bija nogalināti desmitiem miljonu.

Fragments no grāmatas "Eduards Smiļģis", izdevniecība "Liesma", 1974.g.: "(...) galvenais iemesls bija - Eduarda Smiļģa progresīvie uzskati, neslēptās simpātijas Padomju Savienībai, aktīvā piedalīšanās visos tajā laikā iespējamos pasākumos, kas bija saistīti ar sociālistiskās valsts kultūru.

Sākot ar 1929.gadu Eduards Smiļģis aktīvi darbojās Latvijas un PSRS tautu kultūras tuvināšanās biedrībā, bija tās valdes loceklis un tieši ar 1934.gadu kļuva par biedrības priekšsēdētāju. Viņš bija biežs viesis Padomju sūtniecībā, kur tika aicināts uz draudzības vakariem, uz Oktobra svētku atzīmēšanu. Viņš nepagāja garām nevienam notikumam, kas kaut kādā mērā atspoguļoja lielās kaimiņvalsts dzīvi. Eduarda Smiļģa rosīgo darbību augsti novērtēja arī Padomju Savienībā." Un tā tālāk.

Attēlā - "sabiedriskā" Latvijas radio galvenā redaktore, okupācijas varas kolaborantes Sarmītes Ēlertes skolniece Anita Brauna

Seko mums

Перевод страницы в Google Translate this page with Google