Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Latīņu teiciens Quod liced lovi, non licet Bovi (kas atļauts Jupiteram, nav atļauts vērsim) zīmīgi norāda uz dubultmorāles un dubultstandartu pastāvēšanu, diemžēl arī mūsu sabiedrībā. Jautājums – kādēļ vienai personu grupai ir kas atļauts, citai personai tas ir liegts? Ir pilnīgi saprotams, ka noteiktām personu grupām tiek noteikti kādi ierobežojumi vai privilēģijas. Bet vai šādām privilēģijām ir jāpastāv arī tiesību normu piemērošanā? Vai tiesību normu piemērošanas procesā būtu vērtējams personas statuss? Vai tiesiskas valsts pamatprincips paģērē – viens likums, viena taisnība?

Problēmjautājums ir par tiesiskas valsts izpratni sabiedrībā, tai skaitā tiesas spriešanā.

Kādā lietā Rīgas apgabaltiesa pievienojās iestādes un pirmās instances tiesas viedoklim, ka personas lūgums Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 149.10 panta ceturtās daļas 5.punkta administratīvā pārkāpuma gadījumā piemērot Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 21.pantu un atzīt pārkāpumu par maznozīmīgu, pie konkrētā lietā esošajiem apstākļiem, būtu pretrunā ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 22.pantu.

Tas, ka vietā, kur persona novietoja transportlīdzekli stāvēšanai, jau stāvējuši citi transportlīdzekļi, ka transportlīdzeklis nevienam nav traucējis, nenozīmē, ka transportlīdzekli var novietot stāvēšanai vietā, kas nav paredzēta transportlīdzekļu kustībai, un nevar būt par pamatu izdarīto pārkāpumu atzīt par maznozīmīgu (Rīgas apgabaltiesas 2018.gada 27.aprīļa spriedums administratīvo pārkāpumu lietā Nr.1A29011117 Pieejams: https://manas.tiesas.lv/eTiesasMvc/nolemumi/pdf/351886.pdf)

Savukārt attiecībā uz personu grupu – tiesnešiem, kuri saskaņā ar likuma „Par tiesu varu” 13.panta ceturto daļu, netiek saukti pie administratīvās atbildības un administratīvi sodīti, bet viņus var sodīt disciplināri, Tiesnešu disciplinārkolēģija divās lietās, kur administratīvos pārkāpumus bija izdarījuši Administratīvās rajona tiesas Liepājas tiesu nama tiesnese Kristīne Brokāne un Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta tiesnesis Andris Guļāns (attēlā pa kreisi), ir atzinusi, ka izdarītais administratīvais pārkāpums ir maznozīmīgs, tas nav radījis draudus citiem ceļu satiksmes dalībniekiem vai viņu mantai. (Tiesnešu disciplinārkolēģijas 2018.gada 2.marta lēmums lietā Nr. Lieta Nr.D-3/2018 Pieejams: https://www.tiesas.lv/Media/Default/Page/Nr.D-3-2018.docx un Tiesnešu disciplinārkolēģijas 2018.gada 2.februāra lēmums lietā Lieta Nr.D-2/2018 Pieejams: https://www.tiesas.lv/Media/Default/Page/Nr.D-2-2018.docx)

Tiesnese K.Brokāne vadīja automašīnu un izmantoja mobilo telefonu, ņemot rokā klausuli, tādējādi pārkāpjot Ceļu satiksmes likuma 25.panta 2.1 daļas 1.punktu un 19.panta pirmo daļu, par ko atbildība paredzēta Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 149.4 panta desmitajā daļā.

Savukārt tiesnesis A.Guļāns vadīja automašīnu, neievērojot vadīšanas tiesību aizliegumu – bez termiņā veiktas kārtējās veselības pārbaudes, tādējādi pārkāpjot Ceļu satiksmes likuma 30.panta otrās daļas 4.punktu, par ko atbildība paredzēta Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 149.4panta ceturtajā daļā.

Abās disciplinārlietās Tiesnešu disciplinārkolēģija nolēma aprobežoties ar disciplinārlietas izskatīšanu sēdē, neuzliekot tiesnešiem disciplinārsodus, ņemot vērā to, ka Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 21.pantā noteikts, ja ziņas par administratīvo pārkāpumu ir pietiekamas, lai konstatētu, ka izdarītais pārkāpums ir maznozīmīgs, institūcija (amatpersona), kurai piekritīga lietas izskatīšana, ir tiesīga neuzsākt administratīvā pārkāpuma lietvedību vai izbeigt uzsākto lietvedību un atbrīvot personu no administratīvās atbildības, aprobežojoties ar mutvārdu aizrādījumu. Ceļu satiksmē izdarīto administratīvo pārkāpumu, ja par to paredzētais naudas sods nepārsniedz četrdesmit euro un ja šis pārkāpums nav radījis draudus citiem ceļu satiksmes dalībniekiem vai viņu mantai, var atzīt par maznozīmīgu.

Nav šaubu, ka abu tiesnešu izdarītie pārkāpumi ir atzīstami par maznozīmīgiem, jo par izdarītajiem administratīvajiem pārkāpumiem paredzētais naudas sods nepārsniedz četrdesmit euro un iespējams, ka šis pārkāpumi nav radījuši draudus citiem ceļu satiksmes dalībniekiem vai viņu mantai, tomēr arī par iepriekš aprakstīto personas administratīvo pārkāpumu (stāvēšanas aizliegumu) paredzētais naudas sods nepārsniedz četrdesmit euro un tas, ka transportlīdzeklis nevienam nav traucējis, ir atzīstams, ka pārkāpums nav radījis draudus citiem ceļu satiksmes dalībniekiem vai viņu mantai.

Būtiski ir saprast, kāpēc tiesnesis var runāt pa telefonu, braucot ar automašīnu, vai vadīt automašīnu bez termiņā veiktas kārtējās veselības pārbaudes, par ko iestājas vadīšanas tiesību aizliegums, par to nesaņemot sodu, savukārt jebkurš cits sabiedrības loceklis saņem sodu par stāvēšanas noteikumu pārkāpumu.

Kopsavilkumā jāizvirza tēze – vai nu Tiesnešu disciplinārkolēģija attiecībā pret tiesnešiem nepareizi piemērojusi Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 21.pantā ietverto tiesību normu, vai arī Rīgas apgabaltiesa lietā Nr.1A29011117 nepamatoti nav piemērojusi Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 21.pantā ietverto tiesību normu.

Satversmes tiesas tiesnese Sanita Osipova šogad kādā konferencē, citējot režisora Viestura Kairiša sacīto, izteica utopisku lūgumu „augstākajam” – „uzdāvināt mums tiesisku valsti”.

Diemžēl iepriekš aprakstītie gadījumi liecina, ka šis lūgums joprojām nav sadzirdēts. Pārfrāzējot profesores S.Osipovas teikto, pirmām kārtām, tiesneši ar šādiem saviem pretrunīgiem nolēmumiem neveicina izpratni par tiesisku valsti.

Jāpiekrīt Satversmes tiesas tiesneses, profesores Sanitas Osipovas rakstītajam: „kamēr tiesneši taisa spriedumus sabiedrības un konkrēta cilvēka tiesību interesēs, savos spriedumos izmantojot tiesību sistēmā pastāvošas vērtības un principus, nevis veic zinātniskus eksperimentus vai pierāda savu taisnību ar spriedumiem, tikmēr mēs runājam par tiesisku valsti, kurā tiek nodrošināta konstitucionalitāte un pamattiesības” (Pieejams: Osipova, S. Tiesiska valsts vai „tiesnešu valsts”. „Jurista Vārds”, Nr.27(930), 2016. 5.jūlijs.).

Šī raksta mērķis ir raisīt sabiedrībā diskusiju par vienveidīgu tiesību normu piemērošanu, kas veicinātu tiesiskas valsts esību.

Novērtē šo rakstu:

2
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...