Iesaki rakstu: 
1. Pakļauts Valsts kancelejas direktoram Jānim Citskovskim (attēlā), kurš savukārt ir pakļauts Vienotības premjeram un partijai, kas ierēdniecību redz šauri kā stabilu elektorātu, nevis kā svarīgāko instrumentu valsts attīstībā.
2. Atradīs 12 iemeslus, kāpēc kaut ko nevar vai nevajag, vai kaut kas nepatiks Satversmei vai Briselei, tā vietā, lai atrastu 1-2 praktiskus risinājumus, kā var. Jo nedarīt pārsvarā ir drošāk nekā darīt apstākļos, kad ierēdniecība ir totālā valsts kontrolē, KNAB, VID, PKC, CFLA, n-to vietējo un Eiropas auditu uzraudzībā.
3. Būs pragmatisks, uzmanīgs un pārsvarā ar zemu ambīciju līmeni, ja vien nav pārslimota vēlme paveikt ko jēgpilnu sev un valstij. Radošums, inovācijas, uz-rezultātu-orientēti lēmumi, darbības valsts pārvalde pārsvarā netiek novērtētas ar lielāku algu vai atzinību no augšas. Daudz drošāk turēties pie likuma, MK vai saistošā noteikuma burta, ne gara, jo kontrolējošās iestādēs iepriekšējā punktā neguļ.
4. Saprot, ka, zaudējot darbu vai aizejot no ierēdniecības, privātajā sektorā karjeras iespējas nebūs spīdošas (ar dažiem izņēmumiem, piemēram, IT, finanšu ekspertiem) - amats un atalgojums, ja vispār, būs krietni zemāks. Privātais sektors pārsvarā ierēdņus redz kā lielus “kafijas dzērājus” un mazefektīvus papīru stumdītājus.
5. Cieta 2009.gada krīzes laikā, kad ar Starptautiskā Valūtas fonda svētību daudzi ierēdniecībā zaudēja darbu un valsts pārvalde kopumā kļuva mazāka un efektīvāka. Tomēr, pateicoties Vienotības premjerēšanai, kopš ~2010.gada ierēdniecība ir krietni augusi, audzējot arī birokrātijas džungļus (un atņemot darbaroku/smadzeņu resursu privātajam sektoram). 2009.gada krīzes laikā arī viena daļa pašreizējās ierēdņu elites (valsts sekretāri, vietnieki, departamentu direktori utt) iesēdās uz stabilu un labi atalgotu palikšanu. Piemēram, vairums valsts sektetāru ar 10+ gadu stāžu (skatīt ietekmīgāko ierēdņu TOP10).
6. Labi jūt, kad ir politiskas brāzmas un jāieslēdz 100% darbošanās režīms vai kad var lietas “likt uz pauzes”, organizējot nebeidzamas darba grupas, konsultācijas, starpresoru saskaņojumus utt. Ilggadējie ierēdņi “pārziemojuši” vairākus ministrus un iestāžu vadītājus, saprot, ko darīt, ko ne, lai pašsaglabātos, kad nāk jaunā vadība.
7. Pārsvarā un jo īpaši pašvaldību ierēdniecībā balso par tām partijām, kas pieņēma darbā vai darbojas ilgstoši. Tādēļ vien ZZS un citām “vecajām” partijām būs labi rezultāti reģionos, kur bieži vien citu darba iespēju kā pašvaldību aparāts ir maz vai nav vispār. Daudzi baidās, ka varas maiņa vietējā līmenī var nozīmēt arī darba vietu pārdali pašvaldībās. Kā bijušais ministrs varu droši apgalvot, ka ierēdniecībā ir vismaz 10% rezerve, ko varētu izmantot efektīvāk ekonomikā.
Pārpublicēts no X (Twitter).
Seko mums 
