Kas ir un ar ko ir slavena veselības ministra amata iespējamā kandidāte Anda Čakša

Iesaki rakstu:

Menedžmenta prakse valsts sabiedrībā ar ierobežotu atbildību „Bērnu klīniskā universitātes slimnīca” varētu šķist viena no labākās prakses piemēriem valstī – kā nekā balvas par augstu kvalitāti un labu reputāciju, tomēr tā atgādina mākonīti ar zelta maliņu. Zelta maliņa ir tā maliņa, kuru redzam mēs – skatītāji no malas, taču pats mākonītis būtībā sastāv tikai un vienīgi no dažādiem meliem, kuri nu jau sāk nelabi ost. Pietiek jau dažus no meliem pamanījis uzķert, taču to gūzma ir ievērojami lielāka nekā varētu šķist paviršam vērotājam.

Sākšu ar to, ka norādīšu uz Bērnu slimnīcas valdes priekšsēdētājas Andas Čakšas (attēlā) un citu valdes locekļu nelikumīgu un bezjēdzīgu rīcību vairāku gadu garumā, realizējot daudzas pilnīgi bezjēdzīgas reorganizācijas, kuru vienīgais nolūks ir nevēlamo darbinieku atlaišana. “Pārmaiņu vadība” – tā saucas šī sliktā teātra izrāde, no kuras nevienam bērnam gan labāk nepaliek.

Pēdējā reorganizācija bija saistīta ar vēlmi atbrīvoties no labi zināmās Bērnu slimnīcas “sejas” Romēnas Namnieces, taču līdzīgas reorganizācijas tika realizētas, lai atbrīvotos no iepriekšējā vadītāja p.i. Anda Lāča un Dzintara Mozga, kurš pēc krišanas no valdes priekšsēdētāja amata bija “aizķēries” administrācijā, Zigmāra Legzdiņa, Ievas Beķeres, Agneses Kondrātes un vairākiem citiem darbiniekiem. Pēdējā laikā līdzīgs liktenis ķēris arī Juri Zvīguli.

Amatos uz Čakšas kundzes lēmuma pamata tiek ieceltas viņas izvēlētas personas, turklāt amati pēc laika nereti tiek reorganizēti atpakaļ. Valdes rīcība bieži ir pretēja saprātīgai menedžmenta praksei. Būtībā Bērnu slimnīcai tiek nodarīts zaudējums, turklāt pastāv tiešs cēloņsakars starp šo amatpersonu rīcību un nodarītajiem zaudējumiem. Šajā situācijā apstāklim, ka valdes locekļu rīcība nesatur ļaunprātīgu tiesību aizskārumu, nav tiesiskas nozīmes, jo viņi ir atbildīgi par katru, tostarp vieglu neuzmanību. Valde kopumā nerīkojas kā krietns un rūpīgs saimnieks, bet gan tās nemākulīgas un neuzmanīgas rīcības dēļ tiek radīti zaudējumi Bērnu slimnīcai, turklāt pārkāpj gan individuālās valdes locekļu pilnvaras un valsts amatpersonu ētiku.

Citi valdes locekļi pieļauj pārāk lielas pilnvaras valdes priekšsēdētājai Andai Čakšai, kura pēc būtības vienpersoniski pieņem spontānus un iepriekš nediskutētus lēmumus, graujot slimnīcas kultūru, radot tajā nepieņemamu mikroklimatu, kurš pasliktina pakalpojumu kvalitāti un pacientu drošību. Jāatzīmē, ka viņa, apguvusi psihoterapeita specialitāti, ikdienas darbā savas zināšanas un prasmes veikli izmanto kā bosingu, te histēriski kliedzot uz neērtajiem darbiniekiem, te gluži pretēji – viņus ignorējot. Vadošajos amatos pakāpeniski tiek iecelti grupas biedri, personīgie draugi vai paziņas, paklausīgi pielīdēji un ziņu pienesēji. Tie, kuri ziņas nepienes un nav gatavi iztapīgi glaimot, riskē zaudēt darbu, tiek apmeloti korupcijā, zagšanā vai citos grēkos.

Andas Čakšas iecelšana Bērnu slimnīcas valdes priekšsēdētājas amatā neapšaubāmi bija ģimenes drauga un tolaik veselības ministra Jura Bārzdiņa nopelns, kurš nekautrējās organizēt iepirkuma procedūras personāla atlases firmām tik ilgi, kamēr uzvarēja “vajadzīgā” kompānija. Tā tad arī pieņēma “pareizo” lēmumu.

Taču Andas Čakšas iecelšana arī VSIA „P.Stradiņa klīniskā universitātes slimnīca” valdē būtībā ir pilnīgi neloģiska, pat ja eksistēja klusa vienošanās apvienot Bērnu slimnīcu ar P.Stradiņa slimnīcu. Skaidrs, ka šāda rīcība taču agri vai vēlu nāks gaismā! Domājams, ka tā izgaismo kādu citu sakarību – Veselības ministrijas bijušā valsts sekretāra Rinalda Muciņa personisku saistību ar farmācijas produktu ražotāju un tirgotāju finanšu interesēm.

Rīgas Stradiņa universitātes rektors citu starpā iecēla gan Dinu Šmitu, gan Andu Čakšu arī par RSU konventa locekļiem, tā vēlīgi signalizējot par atvērtību piedalīties vērienīgi finansētos farmācijas rūpniecības pētniecības, Stradiņa slimnīcas būvniecības un citos ar to netieši saistītajos projektos, kuros vērīgs vērotājs varētu samanīt arī personiska labuma meklēšanu.

Koncepcija, ka varētu tikt apvienotas valsts sabiedrības ar ierobežotu atbildību, būtībā nemaz neeksistē, jo ne savulaik Šmits, ne Čakša šādu dokumentu paši nespēja izstrādāt, bet viņu rīcībā nebija tādu profesionāļu, kuri to varētu izdarīt. Iepriekšējā veselības ministre Circenes kundze acīmredzami būs pakļāvusies Čakšas kundzes varonīgajam solījumam – “es apvienošu tās slimnīcas pavisam nemanāmi un bez trokšņa, vai arī jūs varēsiet mani vainot par neizdarību”. Circenes kundze nebūs zinājusi, ka Čakšas kundze mēdz melot, dara to pārliecinoši, turklāt savu viedokli īsā brīdī ir gatava mainīt uz otru pusi.

Tieši pašlaik viņa savu vaigu novērsusi no RSU, bet pavērsusi uz Latvijas Universitātes pusi, jo konjunktūra prasa, lai viņa iegūtu profesoru Ērgļa, Krieviņa un Pīrāga labvēlību kārotajā virzībā uz Stradiņa slimnīcas valdes priekšsēdētāja amatu. Bērnu slimnīcai tiek veltīta vairs tikai pelnrušķītes līmeņa uzmanība, kurā Čakšas kundze savā diženumā uzkavējas vien dažus mirkļus, lai izstāstītu kādu pasaku un apgaismotu pastulbos, viltīgos, ļaunos, blēdīgos un visādi citādi nepatīkamos “dzimtcilvēkus” par virzību pretī jaunām darba uzvarām.

Jāvērš uzmanība arī uz nesamērīgumu valdes locekļu skaita ziņā Bērnu slimnīcā, kas ir pretrunā ar 2010. gada 30. marta Ministru kabineta noteikumiem Nr. 311 „Noteikumi par valsts vai pašvaldību kapitālsabiedrību valdes locekļu skaitu, padomes un valdes locekļa, pašvaldības kapitāla daļu turētāja pārstāvja un atbildīgā darbinieka atlīdzību”. Tā bija tieša valsts sekretāra Rinalda Muciņa atbildība, jo viņš skaidri apzinājās, ka dati par komercsabiedrību tiek falsificēti tā, lai atbilstu veselības ministres Ingrīdas Circenes negribīgi izteiktajam mutvārdu lūgumam par Aigara Pētersona kā ceturtā locekļa iecelšanu valdē 2012. gada beigās. Kāpēc negribīgi izteiktajam? Veselības ministrei bija ļoti grūti ko iebilst pret tolaik Saeimas priekšsēdētājas Solvitas Āboltiņas uzmācīgo lūgumu.

Bērnu slimnīcas valdes locekļa, politiķa, partijas „Vienotība” biedra, Rīgas Domes deputāta un attiecīgi arī valsts amatpersonas Aigara Pētersona darbībā ir novērojami īpaši daudzi un dažādi interešu konflikti, kas nav savienojami ne ar valsts amatpersonas ētiku, ne viņa darbību Bērnu slimnīcas interesēs, jo nenovērš jebkuru viņa kā valsts amatpersonas, viņa radinieku un darījumu partneru personiskās vai mantiskās ieinteresētības ietekmi uz viņa kā valsts amatpersonas darbību, neveicina viņa kā valsts amatpersonas darbības atklātumu un atbildību sabiedrības priekšā, kā arī sabiedrības uzticēšanos valsts amatpersonu darbībai.

Viņa nopelnus bērnu ķirurģijā viņa kolēģi nenoliedz un pat stāsta, ka pēdējā laikā viņš sākot saprast nepatikšanas, kurās ieknābis, taču tas neatsver viņa pārāk vaļīgo valsts amatpersonas pienākumu interpretāciju daudzu gadu garumā un neatbrīvo no atbildības.

Savulaik Solvitas Āboltiņas lobēts, domājams, par personiski nokārtotajiem veselības aprūpes pakalpojumiem, Aigars Pētersons tika iecelts jau minētās valdes locekļa amatā, lai „veicinātu sadarbību ar medicīnas augstskolām, uzlabojot apmācības kvalitāti”, kas, raugoties no nodokļu maksātāju viedokļa, ir nelietderīga finanšu līdzekļu tērēšana, jo ceturtais valdes loceklis Bērnu slimnīcai saskaņā ar tiesisko regulējumu nav nepieciešams, nekādu „sadarbību vai apmācības kvalitāti” viņš nav uzlabojis, no valdes darba viņš maz ko saprot, taču viņa rīcībā vērojams tipisks klientelisms un nepotisms – Bērnu ķirurģijas klīnika tika organizēta pēc ģimenes uzņēmuma parauga, jo vadība gan Rīgas Stradiņa universitātes Bērnu ķirurģijas katedrā, gan sabiedrības klīnikā, gan pat „Latvijas bērnu ķirurgu asociācijā” ir koncentrēta vienas ģimenes rokās.

Fakts, ka šādu ar valsts amatpersonas ētiku nesaderīgu rīcību gadiem ilgi klusējoši atbalsta gan RSU rektors, gan slimnīcas valdes priekšsēdētāja un citi valdes locekļi, liecina par nepietiekošu izpratni par valsts amatpersonas galveno pienākumu – izmantot tai uzticēto varu tikai sabiedrības interesēs.

Turklāt labas attiecības ar raidījuma „Nekā personīga” vadītāju Ilzi Jaunalksni, kuras arī veidojušās personiskas pazīšanās rezultātā, iedrošina šādu rīcību, jo par zināmiem nopelniem korupcijas atklāšanas skandālā bērnu slimnīcā viņa „mazā korupcija” netiks samanīta.

Parasti šādi interešu konflikti ar laiku beidzas ar krahu, jo samezglojumi personisko attiecību frontē neizbēgami negatīvi ietekmē darbu – bērnu ārstēšanu bērnu ķirurģijas klīnikā. Tieši pēdējā laikā profesors Pētersons izrāda apbrīnojamu varonību cīņā pret citu klīniku interesēm, slimnīcas virsārstu un pat pašas Čakšas kundzes iecerēm. Domājams, ka šāda, iepriekš nemanīta, aktivitāte būs izskaidrojama ar sacensību par to, kurš būs nākamais Bērnu slimnīcas valdes priekšsēdētājs – Pētersons vai Bluķe.

Līdzīgi arī Ināra Bluķes kundze labprāt redzētu sevi valdes priekšsēdētājas amatā, jo, viņasprāt, veselības aprūpē vienīgais motīvs ir nauda. Tieši viņa ir atbildīga par daudzu deformāciju iedibināšanu veselības aprūpes finansēšanā valstī, kuru dēļ tika padzīta no galvenā veselības aprūpes finansētāja vadības. Viņas tur sen vairs nav, taču deformācijas joprojām ir, turklāt nu beidzot viņa pati arī tās ir samanījusi, tikai mainīt neko vairs nevar.

Ar bijušā valsts sekretāra Muciņa kunga svētību un fiktīva konkursa palīdzību nonākusi valdes locekļa amatā, viņa savu izpratni par lietu kārtību realizē Bērnu slimnīcā. Bluķes kundzes izstrādātajā darba samaksas sistēmā ir pamanāmi darba tiesiskās attiecības regulējošo likumu un citu normatīvo aktu pārkāpumi, kas sabiedrībā strādājošajiem nenodrošina vienlīdzīgas tiesības uz darbu un taisnīgu darba samaksu. Slimnīcas finanšu rīcība ik gadus tiek plānota, cerot uz papildu līdzekļiem gada nogalē – pēc būtības zināmā mērā „reketējot” valsti, kas no valsts pārvaldes viedokļa ir nepieļaujama rīcība.

Valdes locekle Zane Straume, kuras pārziņā it kā nodoti medicīnas jautājumi, līdz pēdējam pusgadam gandrīz nevienu jautājumu faktiski nerisināja, jo tos visus izlēma valdes priekšsēdētāja. Tagad, kad Čakšas kundze Bērnu slimnīcai vairs velta tikai nelielu daļu sava diženuma un laika, arī Straumes kundze ir sasparojusies un cenšas kaut ko risināt. Parasti gan sanāk kā parasti, bet gribēja taču kā labāk! Tomēr tas viņai neliedz baudīt dažas privilēģijas, piemēram, saņemt lielu algu, izmantot nepamatoti dārgu mobilo telefonu vai iepirkt īpaši dārgas medicīnas ierīces vienai konkrētai pacientu grupai, kurai viņa kā ārste nodrošina narkozi, kamēr citi pacienti vistiešākajā veidā tiek diskriminēti. Šāda rīcība ir pretrunā ne tikai ar valsts amatpersonas, bet arī ar ārsta ētiku.

Kopsavilkumā - nav pieļaujama tādas rīcības turpināšana, ka valsts kapitālsabiedrības valdē strādā cilvēki, kuri rupji pārkāpj valsts amatpersonas ētikas principus, šādi turpinot degradēt publiskās pārvaldes ētiskumu un sabiedrības uzticēšanos valsts institūcijām. Politiski atbildīgi būtu atsaukt šos solidāri atbildīgos slimnīcas valdes locekļus pilnvaru pārkāpšanas un pienākumu nepienācīgas izpildes dēļ, neizmaksājot atlaišanas pabalstus, organizēt godīgu konkursu, uzaicinot kandidātu izvērtēšanā un lēmuma pieņemšanā piedalīties nevalstisko profesionālo organizāciju pārstāvjiem.

Veselības nozarē var atrast profesionālus, iniciatīvas bagātus un godīgus potenciālos vadītājus, kuri būs gatavi kā rūpīgi saimnieki vadīt Bērnu un Stradiņa slimnīcas. Čakšas kundzes mobinga un bosinga talantus savukārt varētu labi izmantot, ieceļot viņu kādā vadošā amatā Veselības ministrijā vai Veselības inspekcijā, kas rūpētos par kapitālsabiedrību pārvaldības uzraudzību. Pierādījumi liecina, ka secīga rotācija publiskajā pārvaldē mazina korupcijas riskus un tikai veicina pārvaldību.

Seko mums