Iesaki rakstu: 
Vēl pērnvasar Latvija vēl varēja lepoties ar bezgala skaistu, vairākus kilometrus garu Pededzes dižozolu aleju pie Gulbenes. Pašlaik to pēc Gulbenes domes un dažu uzņēmuma Latvijas Valsts ceļi ierēdņu sprieduma, pīppauzēs tukšodami pa aliņam no plastmasas pudelēm, slepkavo vienaldzīgi zāģeri.
Desmitiem senču stādīto koku līķu kravas automašīnas izved „pārstrādei”. Simti palikušo gaida nāvi noliektām galvām un bez cerībām uz aizstāvību. Līdzšinējās apelācijas bezcerīgi iestrēgušas Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas lēnībā. Ozoli izcirsti arī Stradu ciemā, kur projektētāji pēc pirmajiem iedzīvotāju protestiem visžēlīgi solīja par tiem apžēloties.
Nogalināto celmi ar visām saknēm sastumti atbaidošās kaudzēs. Tās atgādina kādreizējo Latvijas okupantu pēckara paražu režīma pretinieku, mežabrāļu, Latvijas patriotu līķus kādu laiku paturēt publiskās vietās par mācību pārējiem. Arī tagad skolas bērni, tāpat pieaugušie, kas ik dienu mēro tuksnesī pārvērsto ceļa posmu, var mācīties, ka dzimtās zemes postīšanai, savas valsts izzagšanai nav jēgas pretoties, ka daudz vieglāk dzīvot, ja to uztver par godājamu nodarbi, bet zagļus un afēristus patur augstos amatos.
Taču vai tādēļ bij zvēriem Daugavu rakt, vai tādēļ mūsu varoņi 1919. gada atbrīvošanās karā nolika galvas, bet dzīvi palikušie pēc uzvaras no drupām cēla Latvijas Republiku, tās godam un nākotnei stādīdami arī neskaitāmas alejas un birzis? Vai tā ir sagadīšanās, ka nacionālās vērtības izciršanu Gulbenes dome pieļāvusi un ceļa projektētāji to ieplānojuši tieši Lāčplēša dienas un valsts proklamēšanas svētku priekšvakarā? Sagadīšanās varbūt, taču nejaušība ne.
Lai kādus likumus, noteikumus, „attīstības” lozungus vainīgie nepiesauktu, tas ir noziegums pret šodienu un nākotni. Attaisnojums nav arī tīmekļa mušiņu „demokrātiskā vairākuma” sīcieni - „sen jau vajadzēja nocirst!”. „Progresa” un pārprastās „labklājības” uzbrukums kārtējam valsts nozīmes dabas un kultūras piemineklim noteikti būs ievainojis pietiekami daudzus savu valsti mīlošus cilvēkus.
Tādēļ gribas vaicāt, kā to pērn savā 90. dzimšanas dienā visai Latvijas tautai domīgi un skumji vaicāja nesen mirušais Gulbenes ozolu laikabiedrs Oļģerts Kroders: „Kas notiks ar Latviju?” Šis jautājums kā rūgta asara rit pār nodevīgi nogalināto koku celmiem. Sāp. Latvijas cerība varbūt vēl ir tie, kam sāp.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.