Iesaki rakstu: 
Daru Jums, G. Belēvič, zināmu, ka Veselības ministrijai ir pilnīgi vienalga, kas notiek tai pakļautajās ārstējošās iestādēs.
2016.gada 21. aprīlī saņēmu slimnīcas atbildi uz savu iesniegumu Nr.A1/1.1-08/16/767, kuru sagatavojis god.V.Krūmiņa k-gs, parakstījusi valdes priekšēdētāja A.Šlokenberga un valdes locekle K.Plūme.
Atbildē aprakstīta manas māsas A.Krastiņas ārstēšanas vēsture, ka viņa ir atradusies Onkoloģijas centrā no 2016.g.20.janvāra, kur 10 dienu laikā, atrodoties 4.nodaļā, viņai tika veikta tikai datortomogrāfija, pārējās 9 dienas netika veiktas nekādas medicīniskas manipulācijas, bet par to, ka viņa gulēja slimnīcas izgulētajā gultā, bija jāsamaksā 113 EUR. Jājautā - par ko cilvēkam, kuram ir 213 EUR liela pensija, vajadzēja maksāt, par slimnīcas personāla nekā nedarīšanu, tikai tādēļ, lai nav atkal jāgaida brīva gulta, lai tiktu atpakaļ slimnīcā?
V.Krūmiņa k-gs raksta, ka tika veikti nepieciešami izmeklējumi, - kādi? Vēstulē minēts, ka ir sniegta paliatīvā speciālista konsultācija un un ieteikumi par sāpju terapiju, - neko tādu slimniece nav saņēmusi, tātad visticamāk jānovāc slimnieks, kura radi cīnās pret amorālu veselības aprūpi valstī.
Visus izmeklējumus viņai veica poliklīnikā „ELITE”. Atbilstoši konsīlija lēmumam 2016.g.15.februārī nolemts un no 24. februāra līdz 7. aprīlim saņemta pirmsoperācijas staru un ķīmijas terapija, pēc kuras slimniece jau skaitījās gulošā, jo pati vairs faktiski nevarēja pārvietoties.
V.Krūmiņa k-gs man atbildē raksta, ka A.Krastiņa tiek izrakstīta, un tālāk man darīts zināms, ka A.Krastiņa pierakstīta rindā uz RAKUS LOC Abominālās un mīksto audu ķiruģijas nodaļu un nodaļā jāstājas 2016.gada 5.maijā.
Sakarā ar to, ka pēc staru terapijas A.Krastiņai kļuva ļoti slikti un viņa pati vairs nevarēja pārvietoties, lūdzu Rīgas Sociālajai nodaļai specializētu auto, lai slimnieci nogādātu Onkoloģijas centrā 05.05.2016.g., kā savā atbildē bija norādījis Onkoloģijas centra gaklvenais ārsts V.Krūmiņa k-gs.
Tad A.Krastiņa man no slimnīcas zvanīja, ka viņai nepieciešamo pārbaudi veikšot tikai 12.05.2016.gadā un viņa varot braukt mājās, - kā par tik smagi slimu cilvēku var tā vienkārši ņirgāties? Un kā tad ķirurgi domāja – lai es atkal meklēju specializēto auto un vadāju pusdzīvu slimnieci pa Rīgu šurpu, turpu?
Vai, paziņojot, ka A.Krastiņa 05.05.2016.g. atkal tiks hospitalizēta, nevarēja parūpēties, lai viņa tiktu pierakstīta rindā uz nepieciešamajiem izmeklējumiem, bet nevis 05.05.2016.g. hospitalizēt, lai 06.05.2016.g. piedāvātu izrakstīties?
Vienīgais - iesaku, lai veselības ministrs varētu lūgt valdībai līdzekļus, lai pie P.Stradiņa slimnīcas un Austrumu slimnīcas uzceltu krematorijas, lai mirušie nemētātos pa sētmalēm un pusdzīvi cilvēki nebūtu jāvadā pa pilsētu, jo pašreiz ir situācija, ka slimniekus nevis ārstē, bet apzināti liek tiem mocīties un lēnā nāvē mirt.
Ja Veselības ministrija pieprasa līdzekļus no Valsts kases, tad ir kaut kas arī jāsakārto veselības aprūpē, nevis tikai jāpalielina savas algas. Labas algas ir jānopelna ar godīgu darbu, nevis tā, kā tas notiek pašreiz.
Varbūt vaina ir, ka neesmu devusi kukuli, vismaz es sāku par to aizdomāties, jo izbijušie slimnieki mani par to informēja. Mans godaprāts liek to nedarīt, bet varbūt tā vajadzēja? Pašreiz, pateicoties tāda veida ārstēšanai, varu zaudēt sev tuvu, mīļu cilvēku.
„Paldies”, G.Belēvič, kaut arī jūs reiz izjustu kaut ko tādu, ko pašreiz izjūtu es.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.