Iesaki rakstu: 
Kā vērtēt premjera Valda Dombrovska (Vienotība) trešdien izteikto aicinājumu KNAB priekšniekam Normundam Vilnītim pašam atkāpties no amata un Valsts prezidenta aicinājumu vērtēt KNAB likuma „vājas vietas”? Vai tas ir risinājums ieilgušajam konfliktam KNAB vadībā? To Pietiek komentē krimināltiesību eksperts Andrejs Judins.
„Manuprāt, šeit vienkārši ir nodefinētas pozīcijas. Tas, protams, priecē, jo līdz šim vispār nebija skaidrs, kādas kam ir pozīcijas. Tīri cilvēciski ir labāk, ka premjers tagad ir skaidri paudis konkrētu pozīciju, nevis kā līdz šim izticis bez konkrēta viedokļa. Tomēr tuvāk risinājumam mēs noteikti neesam.
Vilnītis jau paziņojis, ka no amata neatkāpsies. Tagad būs polemika sabiedriskajā telpā, būs viedokļi, bet izskatās, ka risinājuma pagaidām nebūs un ātri tas viss nebeigsies. Domāju arī, ka Saeima šajā gadījumā nav instruments, kas varētu nostrādāt.
Te skaidri redzams, ka cilvēka faktors var daudz ko nozīmēt un principā mēs esam strupceļā. Var runāt juridiski, var runāt emocionāli, var runāt par ētiku un vērtībām. Taču ir redzams, ka mehānisma un priekšlikumu, kā situāciju ar KNAB atrisināt, turklāt ne jau personāliju līmenī, nav. Tiešām nav, un tas ir skumji.
Pirms dažiem gadiem principā jau bija situācija, kad izpildvara gribēja tikt vaļā no viena KNAB priekšnieka, un toreiz otra puse – opozīcija, kas tagad ir pozīcijā, uzstāja, ka KNAB jābūt neatkarīgam. Tā ir ironija, bet tagad situācija atkārtojas, tikai otrādi - jo tie, kas toreiz gribēja redzēt neatkarīgāku KNAB un kas uzsvēra, ka premjers nedrīkst iejaukties, tagad runā pretējo.
Profesionāli raugoties, tas ir traģiski. Ir institūcija, kas ir izveidota profesionālu mērķu sasniegšanai – korupcijas apkarošanai, taču tā nespēj darboties.
Vai ir iespējams risinājums? Grūti to šobrīd ieraudzīt, var jau diskutēt par reformām, par likumdošanas izmaiņām, tomēr situācija ir pilnībā politizēta. Šobrīd jebkurš lēmums tik nodēvēts par politizētu, par cīņu personāliju līmenī – simpātijas, antipātijas.
Risinājums varētu būt, ja tie politiskie spēki, kas ir pie varas, spētu īstenot vienotu pozīciju. Šajā gadījumā tā nav. Man arī ir aizdomas, ka šī valdība un Saeima ar tādu spēku samēru, kāds tas ir, manuprāt, nebūs spējīga to darīt. Var būt, ka es kļūdos par šo Saeimu, bet tad tas būtu labi.
Rezultāts tam visam šobrīd ir tāds, ka mums nav stipra KNABa un diemžēl arī nebūs.”
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
