Iesaki rakstu: 
Ir no sirds grūti kaut ko šķietami prātīgu teikt par šobrīd mūsu mājās notiekošo, jo to ir grūti aptvert vēl joprojām. Piecdesmit četras mirušas dvēseles ir bijis pietiekami, lai saceltu mūs visus kājās, bet... kamdēļ tam bija nepieciešama šāda – tik vājprātīgi traģiska motivācija?
Vēlos visu boikotu, protesta akciju un negāciju melnumā atgādināt, ka Tev, man un mums līdzās ir arī dzīvi palikušie – Tavi tuvākie un mīļākie. Kad tiem pēdējo reizi piezvanīji un pateici, cik svarīgi viņi Tev ir? Kad pēdējo reizi pateici paldies par to, ka viņi ir Tev un Tu viņiem? Kā redzam – laiks ir kaut kas, ko ne mēs ar Tevi, ne kāds cits varēs ietekmēt; šodien mēs viens otram esam, bet rīt varam vairs nebūt. Neizciešami skaudri, bet patiesi.
Lai cik drausmīgi un varbūt pat, iespējams, amorāli varētu šķist – ierosinu domāt PAR, nevis PRET kaut ko. Ierosinu pasmaidīt, samīļot un noskūpstīt tos, kuri Tev līdzās. Ierosinu dalīties ar to, ko Tu patiesībā jūti – ar sirdi un dvēseli, jo Tev tāda ir. Jo ne jau varas iestāde, lielveikala vadība, valdība vai kāda organizācija kaut ko šeit atrisinās, likvidēs vai uzlabos – Tu, cilvēk! – un tikai Tu būsi tas, kurš kaut ko mainīs un, pirmkārt, sevī – savā galvā un sirdī. Tu esi atbildīgs par to, ko, kā un kāpēc Tu dari, kā domā, kā izturies.
Kad mēs uzcelsim paši savu lielveikalu tā, lai tas nebrūk? Kad pirksim paši savas tepat Latvijā audzētas, ražotas preces? Kad sāksim viens otru atbalstīt, nevis grūstīt un stumt tuvāk klints malai? Esam maza nācija, bet vai tāpēc mums sevi jāiznīcina – patstāvīgi?
Šajā situācijā vainīgie savu dabūs – tici, bet saproti, ka negācijas nevairos to, pēc kā Tu, es un mēs visi tiecamies – izaugsmi, prieku, progresu un laimi. Mēs, protams, varam turpināt un mēģināt arvien visu iespējamo boikotēt, bet kāpēc tā vietā neradīt to, par ko mēs paši lepotos un "boikotēt" šādi? Galu galā – mēs taču esam sīksti, vareni un darbspējīgi, vai ne? Bet kur tad tas ir? Vai boikots, naids, dusmas – tikai PRET visu pastāvošo iekārtu!!! – vai tas ir šis sīkstums? Tāda milzīga apņemšanās turpināt ciest to, ka mūsu vietā domā un dara citi?
Kāpēc?
Kāpēc tā darīt? Kāpēc ar tik drausmīgu spēku turpināt radīt negācijas, nevis šo pašu enerģiju izmantot, lai darītu, palīdzētu un vairotu prieku?
Es, mans draugs, esmu tāds pats, kā Tu – dzīvoju tajā pašā valstī, elpoju to pašu gaisu, maksāju tos pašus nodokļus un skatos uz tiem pašiem cilvēkiem sev apkārt. Taču man ir pilnīgi vienalga, ka „viens nav karotājs”, „nekas jau nebūs, jo te ir Latvija”... Tieši tāpēc, ka šeit ir Latvija un tāpēc, ka es esmu Latvietis – lūk, tieši tāpēc te viss ir iespējams un viss būs! Mani arīdzan neinteresē, ka „tā jau visur notiek” – nekas no tā nav svarīgi, jo es neizvēlos aizgūt sliktus piemērus un tos par pieņemamiem un labiem atzīt tikai tāpēc, ka man bail darīt pašam, bail kļūdīties vēl un vēlreiz tikmēr, kamēr ir rezultāts. Man neinteresē sistēma, likumi, regulas vai jebkas cits šobrīd aktuālais, jo ir taču skaidri redzams - tas nestrādā. Kāpēc tā turpināt?
Vai naudu var paņemt līdzi kapā? Vai ar to var saviem bērniem iemācīt darba tikumu, goda prātu, cilvēcību un sirsnību? Vai ar banknotēm, kuras mēs, izrādās, cenšamies nopelnīt, ak, kungs - uz savu līdzcilvēku dzīvību rēķina - vai ar tām mēs izaudzināsim paaudzi, kas spēs radīt, vairot, audzināt un kuplināt, nevis graut, degradēt un patērēt? Vai ar šiem papīra gabaliem Tu, es un mēs būsim laimīgi, skatoties acīs tiem, ar kuriem mums nav nekā kopīga? Vai ar naudu, kas sabāzta visās iespējamajās vietās, mēs spēsim... mīlēt? Tu nepārlasījies - tur bija rakstīts "mīlēt".
Es varētu turpināt rakstīt un mēs ar Tevi varētu diskutēt vēl gadiem ilgi, bet lietas būtība un, pats svarīgākais – tur, ārā nekas nemainīsies tikmēr, kamēr mēs šādi turpināsim – runāt un koncentrēties, darīt tikai tad, kad kaut kas ir jāgrauj. Es izvēlos ja ne savas valsts, tad savu draugu un paziņu pašapziņu, domu un attieksmi celt un tikai celt arvien augstāk ar visu, cik un kā manos spēkos. Un tici man – viens izdarīšu ļoti daudz, bet, ja Tu man palīdzēsi – mēs izdarīsim divtik.
Lai gan vēl joprojām nespēju bez asarām acīs domāt par notikušo, manuprāt, atbildība – Tava, mana un mūsu – ir vismaz šodien, tagad un tūlīt sākt domāt un darīt tā, kā mēs un tikai mēs paši – Latvieši uzskatām par vajadzīgu un nepieciešamu.
Man spēka pietiks – es apsolu. Ceru, ka Tev arī.
Mūžīgo mieru mirušajiem, līdzjūtību piederīgajiem; mīļumu, saticību un sapratni Tev un mums visiem pārējiem.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
