Iesaki rakstu: 
Es nespēju noskatīties uz to, kā valstī, kurā pat it kā valdībā ir partijas, kas dēvē sevi par liberālām vai centriskām, nemitīgi tiek pieņemti likumi pēc principa – pameklēsim, kas pasaulē kādā valstī ir aizliegts, un aizliegsim to arī Latvijā.
Latvijā ir MK noteikumi, kas aizliedz jāt ar emu, Latvijā politiķi var mēnešiem ilgi nopietni lemt par aizliegumu nedzemdējušām sievietēm ziedot olšūnas, Latvijā ir aizliegts tirgot alkoholu pēc desmitiem vakarā, nerunāsim nemaz par to, ka par marihuānas kāsīti paredzēta kriminālatbildība.
Bez Latvijas politiķu vēlmes visus pamācīt, kā ir pareizi jādzīvo, Latvijas politiķi vēl ik pa brīdim izceļas arī ar to, ka kompetence un valstiska stāja tiek aizstāta ar pilnīgi nevajadzīgu verdzisku pakalpību dažādām starptautiskām institūcijām.
Tā rezultātā, piemēram, Latvijas sarunās ar OECD par banku regulējumu bez jebkādām diskusijām mūsu valstī tika pieņemta unikāla “PEP” jeb politiski nozīmīgu personu definīcija, kāda nav nevienā citā OECD valstī.
Proti, Latvijas politiķi ir tik izkalpīgi, ka it kā saka starptautiskām organizācijām: jā, jā, mēs saprotam jūsu prasības, mēs tās ne tikai pieņemsim, mēs uztaisīsim savu, vēl stingrāku Latvijas versiju, lai tikai jūs būtu apmierināti ar mums.
Taču, ja vēl banku sektorā ir saprotams, kā šīs pārmērības rodas un ka ar tām vienkārši jācenšas piesegt korupciju un totālu neizdarību citos ar banku uzraudzību saistītos aspekto,s un atliek cerēt, ka, iespējams, nākotnē atbrīvojoties no dažiem pasaulslaveniem atmazgātājiem un viņus piesedzošajiem, korumpētajiem ierēdņiem un tiesībsargājošo institūciju amatpersonām, kaut kas varētu mainīties, tad citās jomās nav saprotams, kā panākt vergu gēna izskaušanu.
Piemēram, pagājušā gada vidū Latvijā, izrādās, ir pieņemts likums, kas liek visiem Latvijas pilsoņiem ievērot ne tikai ANO Drošības padomes un ES noteiktās sankcijas, bet arī visu NATO dalībvalstu individuālās sankcijas.
Es vienmēr esmu apgalvojis, ka ASV ir fundamentāls Latvijas neatkarības garants un NATO attiecīgi ir instruments, kurš šobrīd ļauj ASV šī garantijas īstenot. Līdz ar to, protams, arī visas NATO dalībvalstis pamatoti varam uzskatīt par pašiem svarīgākajiem Latvijas sadarbības partneriem, un tomēr tas, ka man kā Latvijas pilsonim tagad ir jāseko katram, pret ko, piemēram, Turcija nosaka sankcijas, ir pārspīlējums un aplamība.
ASV Specially Designated Nationals And Blocked Persons List ir uz 1274 lappusēm sīkā drukā. Skaidrs, ka, piemēram, bankās ir speciāli departamenti un cilvēki, kas ikdienā nodarbojas ar šādu sarakstu caurskatīšanu, taču Latvijā ir desmitiem eksportējošu vai tranzīta biznesā strādājošu uzņēmumu, kas sadarbojas tajā skaitā arī ar bijušās PSRS teritorijas valstīm un kuriem noteikt, vai kāds Kazahstānas vai Uzbekistānas uzņēmējs nav, piemēram, Turcijas vai pēkšņi Spānijas sankcijām pakļautu personu sarakstā, ir teju neiespējami. Jebkurā gadījumā tā ir acīmredzama pārmērība un aplamība no Latvijas puses uzlikt saviem uzņēmējiem un pilsoņiem šādus pienākumus.
Man neizdevās atrast informāciju ne par vienu citu NATO dalībvalsti, kurā pastāvētu šāds likums, kāds ir spēkā Latvijā. Neviena cita NATO dalībvalsts nekādā veidā neņem vērā un neuzliek saviem pilsoņiem par pienākumu ievērot Latvijas nacionālās sankcijas, ja vien tas nav aizliegums ieceļot, kas darbojas uz ES ārējās robežas un attiecīgi tajās NATO dalībvalstīs, kas ir arī ES sastāvā.
Kāpēc Latvijai bija nepieciešams atkal skriet visiem vilcieniem pa priekšu un, neievērojot nekādu pašcieņu un ārpolitikā pieņemtu līdzvērtīgās atbildes principu, pieņemt šādu likumu, ir pilnīgi neskaidrs. Ierastās aizbildināšanās ar slepenajām partneru prasībām šeit noteikti nederēs, jo skaidrs, ka neviens mums neprasa ievērot viņu sankcijas, ja tie neievēro mūsu.
Reālajā dzīvē tajā pašā laikā tāpat ir skaidrs, ka ikviens uzņēmējs vai Latvijas pilsonis, kurš vēlas, lai viņam būtu bankas konts, tāpat darīs visu iespējamo, lai izvairītos no personām, kas ir ASV sankciju sarakstā. Un reāli dabā nav tādas problēmas, ka Latvijas uzņēmēji vai finanšu institūcijas sadarbotos ar šīm personām. Tāpat, īpaši pēc ABLV uzskatāmā piemēra, nez vai kāds riskēs sadarboties vai sniegt kādus pakalpojumus ANO DP un ES sankciju sarakstos esošajiem.
Kāpēc bija šo nepieciešams paplašināt ar vārdiem “cita starptautiskā organizācija, kuras dalībvalsts ir Latvija”, es nevaru izskaidrot citādi kā vien ar Latvijas kā aizliegumu lielvalsts sindromu. Un katrs šāds aizliegums padara Latviju mazāk simpātisku gan vietējiem uzņēmējiem, gan investoriem un, galvenais, padara dzīvi grūtāku tiem jau tā nedaudzajiem Latvijas uzņēmējiem, kuri eksportē savas preces vai pakalpojumus, tātad tiem nedaudzajiem, kuri pelna Latvijai naudu.
Pārpublicēts no puaro.lv
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
