Latvijas izpildvarai ir saistošs Latvijas likumdevēja noteiktais denacionalizācijas procesa sākumā

Iesaki rakstu:

Patlaban Latvijā nabadzības riskam pakļauto īpatsvars ir 22,1 procents no iedzīvotāju kopskaita, kas ir augstāks par ES vidējo rādītāju un nevar neuztraukt normālās demokrātiskās valsts valdību. Tomēr kas notiek Latvijā?

Viena no svarīgākajām, ja ne pati svarīgākā joma dzīvē mūsu valsts platuma grādos ir cilvēka (ģimenes) nodrošināšana ar pieejamo mājokli. Mājokļu politikas izstrāde, īstenošana un regulēšana ir valdības svarīgāka iekšpolitikas daļa.

Pašreiz spēkā esošais likums "Par dzīvojamo telpu īri" (turpmāk - Īres likums) ir nesaraujami saistīts ar likumu "Par palīdzību dzīvokļa jautājuma risināšanā" (turpmāk - Palīdzības likums), jo likumdevējs jau denacionalizācijas procesa sākumā paredzēja aizsargāt denacionalizēto īrnieku tiesības un kompensēt viņiem mājokļa privatizācijas tiesību liegšanu.

Likumsakarīgi, ka spēkā esošā Īres likuma pārejas noteikumu 14. punktā (kas joprojām ir spēkā) likumdevējs nosaka nepieciešamību izstrādāt un ieviest valsts un pašvaldību atbalsta programmu un kompensāciju mehānismus īrniekiem, kuri īrē dzīvojamās telpas denacionalizētā vai likumīgajam īpašniekam atdotā dzīvojamā mājā un kuri šīs telpas lietojuši līdz īpašuma tiesību atjaunošanai bijušajiem īpašniekiem vai viņu mantiniekiem.

Tāpat arī Satversmes tiesa savos spriedumos norāda uz to, ka valdības pienākums ir izstrādāt aizsardzības mehānismus denacionalizēto namu īrniekiem no namīpašnieku patvaļas, kā arī īstenot paredzēto kompensāciju piešķiršanas kārtību minēto īrnieku diskriminācijas novēršanai.

Uzsākot īpašuma reformu likumdevējs paredzēja kompensāciju mehānismu īstenošanu bez sabiedrības segregācijas, t.i. neatkarīgi no pirmsreformas īrnieku materiālā stāvokļa un tā, kā to nosaka valsts pamatlikums - Satversme.

Tomēr valstī tika pieļauta pirmsreformas īrnieku diskriminācija - to nostādīšana nevienlīdzīgā ar citiem sabiedrības locekļiem situācijā. Palīdzība mājokļa jautājumu risināšanā tika sniegta tikai trūcīgai un maznodrošinātai pirmsreformas īrnieku daļai, kas tāpat ir demokrātiskas valsts pienākums neatkarīgi no reformas un nebūt neatlīdzina likumīgi saņemto bijušo municipālo dzīvokļu ekspropriāciju ievērojamai iedzīvotāju daļai.

Valdība līdz pat šīm brīdim izturās negodīgi pret denacionalizēto namu pirmsreformas īrniekiem, izliekas neredzam un ignorē pieļauto vēsturisko netaisnību, visādi apiet kompensāciju jautājumu stūrakmeni un nepilda likumos noteiktās saistības.

Jo vairāk, ar Ekonomikas ministrijas izstrādāto jauno īres likumprojektu valdība plāno vēl vairāk ierobežot, ja ne atņemt pavisam, jau tā apšaubāmas pirmsreformas īrnieku tiesības, un tādā veidā pilnībā atvieglot namīpašniekiem brīvu peldēšanu īres tirgū.

Ir skaidri redzams, ka valdības mērķis ir iznīcināt pat atmiņu par kompensācijām (it īpaši no valsts budžeta) pirmsreformas īrniekiem denacionalizētajos namos. Lietas būtība ir tā sagrozīta, ka īres tirgus attīstībai it kā traucē pirmsreformas īrnieku beztermiņa īres līgumi. Ir galīgi aplama, amorāla un nosodāma retorika par to, ka 25 gadu laikā īrniekiem bija pašiem jārod risinājumu un jāatbrīvo no sevis un no nevēlamām, ar likumu uzliktām saistībām denacionalizēto māju jaunīpašnieki un pārpircēji.

Vai nav beidzot pienācis laiks valdībai izpildīt tieši to, ko likumdevējs noteica spēkā esošajā Īres likumā, ko Satversmes tiesa rekomendēja savos spriedumos, un taisnīgi atrisināt gan pirmsreformas īrnieku, gan namīpašnieku (īres tirgotāju) problēmas, kas radās nekonsekventi, vienpusēji un bezatbildīgi īstenojot īpašuma reformu valstī?

Vai nav beidzot pienācis laiks valdībai izpildīt tieši to, ko likumdevējs noteica spēkā esošajā īres likumā, ko Satversmes tiesa rekomendēja savos spriedumos, - un taisnīgi atrisināt gan pirmsreformas īrnieku, gan namīpašnieku (īres tirgotāju) problēmas, kas radās nekonsekventi, vienpusēji un bezatbildīgi īstenojot īpašumu reformu valstī

Un ko citu darīt īrnieku interešu un tiesību aizstāvjiem, ja ne pretoties jaunam Īres likumprojektam, kurā vairs neatradīsiet pat īrnieku kategorijas, kuriem būtu paredzēta pašvaldības palīdzība izlikšanas gadījumos, kā tas ir noteikts spēkā esošā Īres likuma X¹ nodaļā ! Vienkārši izsvītrot no jaunā īres likumprojekta šādu aizsardzības mehānismu un no reformas netaisnīgi cietušo īrnieku kategoriju nozīmē ignorēt Satversmes tiesas rekomendācijas, kā arī legalizēt pieņemto likumu un saistību nepildīšanu.  

Saskaņā ar jauno mājokļu politiku, mājokļa pieejamība personai ir iedalāma divās kategorijās: 1) personas, kas izīrē dzīvojamās telpas (esošie īpašnieki) un 2) personas vecumā līdz 35 gadiem, kas grib īpašumā iegādāties mājokli sev (īpašnieki nākotnē).

Mājokļu atbalsta programma ir izveidota ar mērķi otrās kategorijas personām (tas ir personām, kuras iegādājas dzīvojamo telpu īpašumā) atvieglot pirmās iemaksas samaksu hipotekārā kredīta ietvaros.

Re! Valsts atbalsta programmā netiek atrasta vieta tādai personu kategorijai, ka denacionalizēto māju pirmsreformas īrnieki. Tātad tieši tā tiek realizēta ministru prezidenta Māra Kučinska valdības līdzsvara politika tiesību jomā.

Tādas politikas realizācijai valdība ar nodomu īstenoja grozījumus Palīdzības likumā bez sabiedrības līdzdalības (to neparedzot likumprojekta anotācijā) steidzamā kartā izskatot šos grozījumus Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijā un iesniedzot tos lasījumiem Saiemā.

Pagājušā gada 23. novembrī Saeima galīgajā lasījumā pieņēma Palīdzības likumu jaunajā redakcijā kopā ar 2018.gada valsts budžeta likumu, vidēja termiņa budžeta ietvarā 2018., 2019. un  2020.gadam.

Tanī pat dienā, 23.11.2017. Ekonomikas ministrija sameloja savā oficiālajā atbildē denacionalizēta nama īrniecei uz viņas pārmetumu par politiku ar segregācijas pazīmēm, kad sabiedrība mērķtiecīgi tiek dalīta atšķirīgās daļās: no vienas puses, pēc jaunā īres likuma tiek atņemtas esošās īres tiesības pensijas gadu pirmsreformas īrniekiem, kuriem tiek atņemta cerība uz valsts kompensācijām mājokļa iegādei - viņu diskriminācijas novēršanai, bet no otras puses, valsts piešķir finansiālo palīdzību mājokļa iegādei personām vecumā līdz 35 gadiem. Ekonomikas ministrija atbildēja (23.11.2017. Nr.63-5-8632): "Likumprojektā "Grozījumi likumam "Par palīdzību dzīvokļu jautājuma risināšanā" ietverta atbalsta piešķiršana personām, kuras ieguvušas vidējo profesionālo vai augstāko izglītību un kurš nepārsniedz 35 gadu vecumu, nebūs nepieciešami valsts budžeta līdzekļi, jo minēto palīdzību ir plānots īstenot uz tirgus nosacījumiem."

Bet, absolūti pretējais ir redzams Palīdzības likuma 28. panta "Palīdzības finansiālais nodrošinājums" 2. punktā - no valsts budžeta, kā arī šī likuma 23.11.2017. grozījumu anotācijā lasām:

"Plānots, ka papildu finansējums no valsts budžeta būs nepieciešams, taču tā apjoms precīzi būs nosakāms līdz ar kritēriju izstrādi Ministru kabineta noteikumos Nr.443 "Noteikumi par valsts palīdzību dzīvojamās telpas iegādei vai būvniecībai".” Un turpat tiek prognozēts:

"2018. gadā nepieciešamais finansējums ir 9,6 milj. euro (piešķirto garantiju apjoms 38,6 milj. euro, piešķirto garantiju skaits 5 933);

2019. gadā nepieciešamais finansējums ir 11,6 milj. euro (piešķirto garantiju apjoms 46,4 milj. euro, piešķirto garantiju skaits 7 133);

2020. gadā nepieciešamais finansējums ir 13,9 milj. euro (piešķirto garantiju apjoms 55,6 milj. euro, piešķirto garantiju skaits 8 550)".

(https://em.gov.lv/files/ministrija/EMAnot_250417_palidziba.doc)

Mēs neesam pret palīdzības sniegšanu personām, kas ieguvušas vidējo profesionālo vai augstāko izglītību un kuras nepārsniedz 35 gadu vecumu! Bet ar kādu nolūku Ekonomikas ministrija melo savā oficiālajā atbildē?

Mēs esam pret denacionalizēto namu īrnieku diskrimināciju. Pirmsreformas īrniekiem jāizsniedz valsts kompensācijas.

Un jāatceras, ka šis ir Valsts Lielās Jubilejas Gads!

Pieprasām no valdības Satversmei atbilstošu risinājumu mājokļa politikā, lai beidzot arī ilgstoši diskriminētie varētu izjust svētku noskaņu un dziedāt līdzi Lielajos Dziesmu Svētkos, nevis gaudot pa kaktiem no sāpēm, aizvainojuma un netaisnības!

Seko mums