Iesaki rakstu: 
Neseno traģisko notikumu iespaidā daudzi ir sākuši dziļāk analizēt procesus, kas notiek valstī ar domu, ka „tā dzīvot nevar”. Medijos ir parādījusies gūzma ar informāciju par nebūšanām, par ko līdz šim tika klusēts, un tas priecē. Tomēr vienmēr bija un būs ļaužu grupa, ko izmācīs tikai kaps. Arī pašreiz uz nelaimes fona notiek politmafijas pārgrupēšanās ar mērķi izsist sev maksimālas dividendes.
SC deputāts un ekonomists Zariņš, kam ar būvniecību ir bijusi minimāla saskare, izvēršas par to, ka, redz, esot jau brīdinājis par kāda tirdzniecības centra iespējamu sabrukšanu, ka balsojis pret būvinspekcijas likvidāciju (var nodomāt, ka jēga bija liela no tās inspekcijas, ja inspektors ieradās tikai uz būves nodošanu, lai pārbaudītu papīrus). Sudraba dibina kaut kādu tur mistisku tautas kustību un pati noģībst atbildot uz žurnālistu jautājumiem.
Un kā kronis visam Dombrovska demisija. Līdzīgi kā” veiksmes stāsta” sakarā arī tagad visur tiek slavēts un celts godā par „cēlo” rīcību, pat Krievijā. Nu nevaru es sevi piespiest noticēt, ka būs iespaidojies no 27.11. portālā Delfi publicētā L.Lapsas raksta „Viss notiek”, jo līdz šim tik sentimentāls esam nav manīts.
Drīzāk spiediens no citas puses vai precīzāk no divām pusēm - kaklaisaites kārtotājas Āboltiņas, lai celtu partijas paplukušo reitingu pirms vēlēšanām, no vienas puses un Lemberga ielikteņa Bērziņa no otras puses, lai valdībā iedabūtu ZZS. Labi būtu, ja kļūdos. Un, ja arī kļūdos, tad kopējo ainu tas nemaina - ne kāda Maxima, ne cits līdzīgs satricinājums nepiespiedīs politmafiju mainīt ierasto stiliņu. Tam nepieciešami iedarbīgāki līdzekļi.
Nepilnu gadu atpakaļ šaja portālā nopublicēju rakstu zem nosaukuma „Tā dzīvot nevar. Ko tālak?” http://www.pietiek.com/raksti/ta_dzivot_nevar_ko_talak.
Tajā rakstā, pieminot nevardarbīgās pretošanās teorijas pamatlicēju Džīnu Šārpu, nepievērsos sīkāk šai teorijai, uzskatīdams, ka vēl nav izsmeltas citas metodes. Tagad vairs tā nedomāju. Ņemot vērā pēdējo dienu laikā bieži dzirdēto retorisko jautājumu „ko darīt”, pievērsīšos šīm lietām nedaudz tuvāk.
Un tā, lai uzsāktu cīņu, ir jābūt skaidrībai trīs lietās: 1) par ko cīnīties; 2) pret ko cīnīties; 3) kā cīnīties.
Par ko cīnīties. Šeit var izdalīt divas grupas - morāli ētiskie jautājumi un ekonomiskās intereses. Par pirmo grupu ir rakstīts iepriekš pieminētā raksta preambulā, bet izvērstākā veidā to var atrast partiju programmās, ētikas kodeksos un „reformu un tiesiskuma” koalīcijas deklarācijā - http://www.vienotiba.lv/jaunumi/zinas/vienotiba -zrp -un -vl -tblnnk -vienojas -par -reformu - -un -tiesiskuma -koalicijas -izveidi/
Lai cīnītos par pirmajā grupā nosauktajām lietām nav obligāti jāapvienojas grupās vai organizācijas. To var darīt arī individuāli. Piemēram, kāds savā darbā sastopas ar korupcijas gadījumu, kas viņam no morāles viedokļa nav pieņemams, un tāpēc „nolej” infu kādam no medijiem, kuram ir ticība.
Otrs piemērs. Kādam riebjas klausīties „latvieša parastā” Berziņa murmulēšanu 18.novembrī pie Milldas, kas papildināta ar „patriota” Ušaka sarīkoto feijerverku. Nu tad kas liedz sev sarīkot alternatīvus svētkus, kaut vai ar draugiem vai ģimenes lokā. Lai Berziņš tusē ar saviem bimbiruļiem un maizīšiem.
Trešais piemērs. Pārrunājot lietas ar paziņām vai darba kolēģiem, bieži nākas secināt, ka daudzi no viņiem dzīvo informācijas vakuumā. Šeit noderētu saruna pie šņabja glāzes par tēmu „kā mani personīgi iespaido valstī notiekošais”.
Ja pieleks, ka „attiecas arī uz mani personīgi”, bet korumpantiem un valsts izzadzējiem dzīve tiks padarīta nervoza un stresaina, ticiet man, vilciens sakustēsies.
Sarežģītāk ir ar otru grupu. Dažādu sociālo slāņu un grupu ekonomiskās intereses nekad nesakritīs, un tas ir normāli. Tādēļ nevar teikt, piemēram, ka nemaksāšu nodokļus jo uzskatu, ka mazajiem uzņēmējiem pirmos trīs gadus nodokļi vispār nav jāmaksā. Prasībām ir jābūt pamatotām, un jācīnās, pirmkārt, par to, lai Tavs viedoklis tiktu uzklausīts un netiktu pieļauta atsevišķu grupu vai uzņēmumu lobēšana. Ja runā par nodokļu nemaksāšanu kā vienu no cīņas formām, tad tam ir jāiet komplektā ar citām cīņas metodēm, un vēlams to atstāt ka galējo metodi to pašu morāli ētisko apsvērumu dēļ.
Skaidrs ir viens - pirmā un otra grupa ir savstarpēji atkarīgas un mijiedarbojas.
Runājot par stāvokli būvniecībā. Nezinu, cik rūpīgi likuma idejiskais autors ekonomists - teorētiķis Vj.Dombrovskis ir uzklausījis speciālistu viedokli, bet Pavļuta paziņojums, ka jaunais likums ļaus stingrāk kontrolēt lietas, ir meli. Kā var būt stingrāka kontrole, ja tā vietā, lai pastiprinātu sertifikācijas prasības, regulāra sertifikātu atjaunošana (ik pēc 5 gadiem) vispār tiek atcelta! Izskatās, ka lielo būvfirmu lobēšanas rezultātā likums domāts pamatā, lai sarežģītu dzīvi mazajiem un atvieglotu lielajiem. Situācija būvniecībā pašreiz ir tāda, ka, izņemot gadījumus, kur darbojas koruptīvas shēmas, projektēts un būvēts tiek par tādām cenām, par kurām kaut ko izdarīt daudz maz kvalitatīvi nav iespējams un veic to tikpat „kvalitatīvi” speciālisti kvalitatīvas kontroles trūkuma apstākļos.
Lūk likuma bīdītāja Vj.Dombrovska, kam iepriekš ar būvniecību bija maz sakara, izteikumi par jauno likumu - http://www.delfi.lv/news/comment/comment/vjaceslavs-dombrovskis-jaunais-buvniecibas-likums-ilgi-gaidita-reforma.d?id=43142808.
Iesaku pievērst uzmanību, vietai kur runa ir par speciālistu sertifikāciju un klašu piešķiršanu būvuzņēmumiem. Iespējams, ka sakritība, un tomēr jāpiebilst, ka pašreizējais izglītības ministra Vj.Dombrovska padomnieks sporta jautājumos Jānis Kols ir būvuzņēmuma ar pārdesmit miljonu latu gada apgrozījumu LEC ( Latvijas energoceltnieks) bijušais īpašnieks.
Saskaņā ar publiski pieejamu informāciju 2007.gadā LEC īpašnieks Jānis Kols 100% uzņēmuma daļu pārdeva investīciju kompānijai Alta Capital Partners, savukārt 2011.gada februārī par LEC vienīgo īpašnieku kļuvis uzņēmējam Guntim Rāvim (Skonto Būve) par 60% pastarpināti piederošais uzņēmums SIA Energoholdings.
Kaut arī kārtība, kāda būvuzņēmumiem tiks piešķirtas minētās kvalifikācijas klases, pagaidām ir izstrādes stadijā, tomēr viss iet uz to, ka gala vārds būs kārtējam Ekonomikas ministrijā sēdošajam Pūcem, kas piebarots caur dažādiem attīstības fondiem, kā jau tas bija parādīts iepriekšējās Pietiek publikācijās.
Pret ko cīnīties. Šeit nav ko daudz diskutēt par to, kas ir tas trīsgalvainais pūķis - politmafija jeb korumpēta politiskā vara, kas saplūdusi ar uzņēmējdarbību kopā ar tās pakļautībā esošo valsts vai pašvaldību birokrātisko aparātu.
Kā cīnīties. Jau šeit pieminētā Džīna Šārpa pretošanās teorija balstās uz principu, ka jebkura vara nav viendabīga un sastāv no cilvēkiem. Turklāt vara balstās uz tautas paklausību valdošās elites vai līderu rīkojumiem. Sekojoši, ja tauta nepakļaujas rīkojumiem, tad elite savu varu zaudē. Tātad ir jāmeklē varas vājās vietas, lai, izrādot nepakļāvību konkrētā jautājumā, pasliktinātu to, kas jau tāpat nav labs, pievēršot tam vispārēju uzmanību.
Varas nomaiņa saskaņā ar Šārpu notiek trīs etapos:
1) Protesta akcijas, izveidojot lokālas protesta grupas ar mērķi pārbaudīt varas reakciju un sabiedrības pašorganizācijas spēju,
2) Valsts aparāta diskreditācija, aģitācija un nepakļaušanās akcijas,
3) Varas nomaiņa.
Teorijas pamatā ir doma, ka nevardarbīgās pretošanās metodēm ir jābūt kompleksām un nevar aprobežoties tikai, piemēram, ar streikiem un demonstrācijām vai piketiem. Kopā ir aprakstīts aptuveni 200 šo metožu.
Lai atvieglotu dzīvi LV drošībniekiem, uzsveru, ka nebūt neaicinu uz nekonstitucionālu varas gāšanu vai sabotāžu un diversijām, kas derētu totalitāriem režīmiem. LV tomēr, pateicoties dalībai ES, demokrātijas pazīmes vēl ir, kaut arī daži pašmāju vietvalži ne visai to vēlas. Runa ir par akcijām demokrātiskas valsts likumu ietvaros ar mērķi nostādīt varu tādā stāvoklī, lai tai nebūtu citas izejas kā īstenot reālas un efektīvas reformas, bet, ja pie varas esošie nav spējīgi uz to, tad vieta jāatbrīvo spējīgiem godīgu konkursu kārtībā.
Un nobeigumā par vēlēšanu boikotu kā vienu no nevardarbīgās pretošanās formām. Par to, kāpēc boikotēju pašvaldību vēlēšanas, jau rakstīju iepriekš - http://www.pietiek.com/raksti/balsot_vai_boikotet.
Tagad situācija ir nopietnāka. Tomēr no principiem neatkāpšos. Un vispār idiotisks jautājums - kāpēc nav jābalso? Kā var balsot par ko, kam neuzticies? Un runa jau ir nevis par atsevišķiem cilvēkiem, bet par sistēmu, kas pielāgos sev vai samals jebkuru, kas mēģinās no iekšpuses kaut ko mainīt.
Pielikumā - Dž.Šārpa grāmata „No diktatūras uz demokrātiju” (krievu val.)
Dokuments PDF formātā
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
