Mazas pārdomas par manu tautu

Iesaki rakstu:

Sava cilvēka mūža ietvaros mēs varam novērot, kā šādam cikliskumam ir pakļauts, piemēram, diennakts ritms, gadalaiku maiņa, viengadīgu augu attīstība gada ietvaros, daudzgadīgu augu attīstība vairāku gadu ietvaros, tāpat tam ir pakļauts arī cilvēka mūžs.

Šos novērojumus mēs varam ekstrapolēt attiecībā uz visu pārējo ārpus cilvēka mūža skalas izejošo. Ir lietas un parādības, kas ir garākas par cilvēka mūžu, taču mēs varam novērot to atrašanos dažādās cikla attīstības stadijās. Pavisam vienkāršs piemērs – daudzus gadsimtus vecie ozoli. Vēl piemērs - dzīvnieku sugas, kas kādreiz ir mitušas uz zemeslodes, taču tagad to vairs nav vai arī vēl ir, taču stipri apdraudētā stāvoklī.

Gana droši var apgalvot, ka tādam pašam cikliskumam ir pakļautas valstis un tautas. Vēsture min pētījumus par senu tautu, pat veselu civilizāciju uzplaukumu, norietu un izzušanu.

Atvainojos par varbūt vienkāršoti banālo ievadu, taču, pirms iet tālāk un dziļāk pārdomās, šķita svarīgi šo pateikt. Jo tieši šādās kategorijās esmu domājis par latviešu tautu. Kur tā ir pašlaik? Kas ar to notiek? Vai ir bijuši labāki laiki? Ja ir bijuši, vai ir liecības par šādiem laikiem?

Ir viennozīmīgi skaidrs, ka šī brīža situāciju latviešu tautai nekādi nevar saistīt ar uzplaukumu, jo situācija Ir visnotaļ kā dziļā purvā. Notiek vispārēja degradācija, kas skar literatūru, mākslu, izglītības sistēmu. Trešdaļa miljona tautiešu tā saucamās neatkarības laikā ir pametuši valsti. Valsts pārvaldē laimīgi un trekni dzīvo korupcijas astoņkājis.

Nepiekrītu apgalvojumam, ka valsts pārvaldei ar tautu kā tādu neesot nekāda sakara. Manuprāt, ir - un kā vēl. Situācija valsts pārvaldē atspoguļo tautas šī brīža kolektīvo apziņu, tādējādi apliecinot teiciena “tauta saņem tādu valdību, kādu tā ir pelnījusi” patiesumu. Redzot, kas notiek apkārt, ir visnotaļ smieklīgi šur un tur lasīt vai dzirdēt par “latviešu tautas izredzētību”.

Nepiekrītu arī apgalvojumam, ka “pārkrāsotajam komunistu režīmam”, kas tagad vada valsti, “nav tautības”. Tautības un dzimuma nav cilvēka dvēselei. Taču, atrodoties šeit uz zemes, lai arī kādā ideoloģiskā, reliģiskā, sektantiskā, politiskā kustībā iesaistās indivīds, viņš pārstāv konkrētu tautību.

Izejot no visa iepriekš sacītā, ir pilnīgi iespējams, ka latviešu tauta atrodas savā norietā. Tad pats par sevi rodas loģisks jautājums – ja tas ir tā, vai tad ir bijis arī uzplaukums?

Ja vien par uzplaukumu neuzskata tā dēvētos “Ulmaņa laikus” (šķiet pārāk īss uzplaukuma periods visa attīstības cikla garumam), oficiālā vēsture saka, ka ne. Saskaņā ar oficiālo vēsturi mūsu tautiņa dažādu svešu varu ietekmē ir kaut ko klusi bez pašapziņas savā nodabā rušinājusi, un tikai Jaunlatviešu kustība 19. gadsimta 50.–60. gados varētu būt tāds kā pirmais nopietnais pieteikums kaut kam lielākam par prastu veģetēšanu uz zemeslodes daudztautu globusa. Taču arī tas pārklājas ar kopējā pesimisma šļakatām, radot (vai mākslīgi veidojot?) iespaidu par latviešiem kā mūžīgajiem lūzeriem, pabērniem vai Dieva bērnu padumjajiem pastariņiem.

Taču ir viena lieta, kas vismaz man jau gadu desmitus šajā sakarā nedod miera. Un tās ir latviešu Dainas.

Meklējot atbildes uz urdošiem eksistenciāliem jautājumiem, dzīvē ir nācies saskarties ar dažādām garīgām kustībām, pieredzēm; dažādu apstākļu dēļ ir nācies paviesoties arī “sliekšņa otrā pusē”. Paradoksālā atziņa – nav rakstu, nav literatūras, kas cilvēkam uz eksistenciālajiem jautājumiem varētu sniegt atbildes. Pat ja attiecīgo tekstu vārdi atbildes satur, sava prāta ierobežotības dēļ cilvēks tās nespēj saprast. Tomēr, ja spēj izkāpt no ierobežojošā prāta važām, cilvēks pats spēj būt atbildē. Tas ir tāpat, kā nespēt izdzert okeānu, taču varēt okeānā brīvi peldēt. Un tad arī sakrālie teksti pamazām “atveras” un kļūst saprotami.

Esmu pārliecināts, ka Dainas pieder pie pašiem sakrālākajiem cilvēces radītajiem garīgajiem tekstiem. Nocitēšu šeit trīs, kuras man šķiet iepriekšējo apgalvojumu ļoti ilustrējošas.

Sajāja bramaņi

Augstajā kalnā,

Sakāra zobenus

Svētajā kokā.

Svētajam kokam

Deviņi zari,

Ik zara galā

Deviņi ziedi,

Ik zieda galā

Deviņas ogas.

Atskrēja bitīte

Paņēma vienu,

Aiznesa pie Māras

Šūpulē(i).

*********************

Divi dienas mežā gāju,

It nenieka neredzēju;

Kad iegāju trešo dienu,

Ieraug' zelta ozoliņ'.

Pie tā zelta ozoliņa

Sudrabiņa upe tek;

Tās upītes maliņā

Dieva dēli pirti taisa.

Tur Saulīte pērties gāja

Ar visām jumpravām.

Dieva dēli garu lēja (meta),

Zābakos stāvēdami.

*********************

Man māmiņa šautru svieda,

Es iebēgu lejiņā.

Tur atradu lejiņā

Zelta pirti kuroties.

Dieva dēli kūrējiņi,

Saules meitas pērējiņas.

Auseklītis garu lēja

Ar sudraba biķerīti.

Es tev lūdzu, Auseklīti,

Lej gariņu pamazām,

Lai tā man neizkusa

Zelta slota peroties,

Lai pārnesu māmiņai

Jel ar' vienu žagariņu,

Jel ar' vienu žagariņu

Par šautriņas sviedumiņu.

Atļaušos šeit neiztirzāt tekstu simbolos paslēpto vēstījumu. Tas būtu ļoti gari, laikietilpīgi. Ja acis ne tikai skatās, bet arī redz, ausis ne tikai klausās, bet arī dzird, katrs šo tekstu dziļumu var uztvert pats. Savukārt pārējiem no iztirzājuma nebūs ne silts, ne auksts, jo šāds skaidrojums jebkurā gadījumā nav zinātniski pierādāms – kā jebkas, kas atrodas ārpus racionāla prāta sapratnes sfēras.

Pateikšu tikai, ka manā sapratnē katra šī Daina ir kā fraktālis, kas atspoguļo Visu Lielo Vienumu. Visu Vienoto Veselumu. Katra no šīm Dainām runā par to pašu, ko runā Vēdas, Helēna Blavatska “Slepenajā Doktrīnā”, dzenbudisms, Bhagavadgīta un arī Kristus “Jaunajā Derībā”.

Paejot vēl solīti plašumā - 2007. gadā Rīgā viesojās franču zinātnieks valodnieks Didjē Kalēns. 1. novembrī ar viņu bija publiska tikšanās, kurā viņš latviešu valodā (kas ir viena no 49 valodām, ko viņš tajā laikā pārvaldīja) stāstīja par interesantiem valodu pētīšanas aspektiem un sakarībām starp dažādām valodām. Kā piemēru Didjē Kalēns iztirzāja latviešu vārda „akmens” saistību ar vārdu senindiešu valodā, kas apzīmē “debesis”, jeb precīzāk – “nakts debesis”.

Atļaušos šeit neskart valodniecības kā zinātnes nianses, kas pamato šo vārdu sakarību. Kalēna kungs, zinot, ka lasa lekciju valodnieciski nesagatavotai auditorijai, tām tikai pieskārās virspusēji un uzsvēra, ka saite ir zinātniski viennozīmīgi pierādāma.

Viena lieta ir valodu sasaiste. Tas pats par sevi ir interesanti un tiem, kas sludina, ka latviešu valoda ir gana līdzīga sanskritam, ir sava daļa pierādītas patiesības.

Otra lieta ir “nakts debesu” kā simbola ietilpība. Ja mēs ieklausāmies, kādas sajūtas rosina gan “nakts debesis”, gan “akmens”, pirmā lieta, kas vismaz man nāk prātā ir “mūžība”. Un tad visnotaļ triviālā “Bēdu manu lielu bēdu” iegūst pilnīgi citu dimensiju, ja vēlaties, kļūst par sakrālu tekstu. Katrs var arī padomāt par dziļumu un vēstījuma jaudu, ko ietver, piemēram, “no akmeņa guni kūru”.

Atgriežos pie iepriekš sacītā par lietu, kas man nedod mieru.

Šeit norādīto tekstu nevarēja radīt kādi nebūt savā nodabā degunus zemē iebāzuši necili rušinātāji, lumpeņi bez pašapziņas vai tikai par savu vēderu domājoši mazi cilvēciņi. Tekstu radītāji bijuši patiešām viedi indivīdi ar pilnīgu sapratni par redzamo un neredzamo lietu kārtību Visumā, turklāt spējīgi to visu ietvert “iekonservējošos” un sargājošos simbolos, pateicoties kuriem vēsts ir saglabāta līdz pat mūsdienām. Neviļus šo tekstu radīšanu nākas sasaistīt ar tautas uzplaukumu, ko oficiālā vēsture nav atradusi, nav gribējusi atrast, nezina vai “pazaudējusi tulkojumā”. Es kā ne-vēsturnieks varu atļauties vajadzīgo nepasvītrot.:)))

Vai tam visam ir kāda nozīme mūsdienās, kad esam tur, kur esam?

Kā parasti atbildes ir divas – jā un nē.

Tam nav nozīmes, jo svarīgais ir tajā, kas notiek šodien. Un, lai kas dižs būtu bijis pagātnē, pasarg’, dies’, to tagad mēģināt sasaistīt ar tautas izredzētību. Guļot uz nāves gultas, nav jēgas plātīties ar jaunības dienu zaļāko zāli, treknākajiem suņiem un uzvarām siržu laušanas frontē.

Tajā pašā laikā tam ir nozīme, jo viss, kas notiek ar un ap mums, ir saistīts ar katra indivīda Ceļu. Ceļu uz Mājām. Un teksti, lai arī nespēj dot atbildes, reizēm spēj dot pieturas punktus, kas nav maz. Īpaši tad, ja var samanīt dažādu kultūru sakrālo tekstu kopēji veidoto ornamentu, kurā acīmredzami pirmsākums un vēstījums ir viens kopējs; atšķiras tikai simboli un to jēga.

Seko mums