Iesaki rakstu: 
Ko mantojusi es no senčiem saviem?/Ne titulus, ne zelta gredzenus,/Vien viņu egles, ozoli un kļavas/Pār mana mūža ceļiem vējā zuz. (Ārija Elksne "Mans mantojums") "Kad vīri mani grib saraudināt, viņi uzdzied šo dziesmu," reiz man teica pensionētais mežkopis Jānis Počs.
Par to, kā gandrīz pirms gada tikos ar Jāni Poču, esmu jau rakstījis iepriekš (šeit), bet tā arī īsti neesmu pastāstījis, kāpēc viņš aicināja mani uz sarunu. Šķiet, tagad tam ir īstais brīdis.
Kā vēlākas sarunas lika noprast, iemesls, kāpēc tiku aicināts uz tikšanos, varēja būt mans raksts "Vai Latvijai lemts kļūt par izcirtumu lielvalsti?", kurā izteicu aizdomas, ka tiekam gatavoti intensīvākai Latvijas mežu izciršanai. Vēlāk, pētoši samiedzis acis, Jānis teica: "Es nesaprotu, kā jūs, cilvēks bez speciālas izglītības, esat tik precīzi sapratis problēmas sakni."
Bet pirmoreiz tikāmies pie Centrāltirgus. Jānis sēdēja savā mašīnā un klēpī turēja ne tikai savas grāmatas, kuras bija iecerējis man uzdāvināt, bet arī mapīti ar avīžu izgriezumiem. Izgriezumu kaudzītes virspusē bija Dagņa Dubrovska raksts "Meža kanoni jāmaina!". Un Jānis bija nikns! Rādot rakstu, viņš teica: "Redziet, tas vajadzīgs, lai varētu teikt, ka zinātnieki tā ieteikuši!" Bet mūsu sarunu viņš noslēdza, sakot, ka tauta esot jāceļ kājās. Esot jāstāsta, kas notiek.
Taču Jānis Počs nebija vienīgais, ko satrauca virziens, kādā iet Latvijas mežu apsaimniekošana. Kāds cits mežkopis (ko nepazīstu, tāpēc vārdā šoreiz nesaukšu) rakstīja vēstulē Latvijas Televīzijai: "Taču vienreiz vismaz valsts vadībai jānāk pie prāta, ka nedrīkst cirst nepieaugušus kokus. Tās priežu audzes, kuras tika iestādītas pagājušajā gadu simtenī 60. un 70. gados, nevar atļaut nocirst. Pēc sešdesmit gadiem būs pieaugušas audzes, un meža apsaimniekošana aiziet pareizas apsaimniekošanas ritmā. Mums taču jādomā par nākotni." Bet vēstuli noslēdza ar vārdiem: "Pirmkārt, tas nav godīgi, un, otrkārt, tie, kas to mežu iestādīja sešdesmit gadus atpakaļ, domāja par nākotnes koku, nevis lai kāds atnāktu un izvarotu mežu!"
Pēc dažiem mēnešiem tapa skaidrs, ka veco mežkopju un manas bažas bija pamatotas - Zemkopības ministrija nāca klajā ar ideju par grozījumiem koku ciršanas noteikumos (lasīt šeit). "Tauta jāceļ kājās!" atkal teica Jānis Počs un cēlās kājās arī pats, rakstot atklātu vēstuli zemkopības ministram Jānim Dūklavam un aicinot neatbalstīt noteikumu grozījumus (vēstule lasāma šeit).
Jāatzīst, es nebiju pārliecināts, ka tāda šķietami tehniska lieta kā galvenās cirtes caurmērs liks tautai celties kājās, lai gan bija skaidrs, ka šie grozījumi ir liels drauds Latvijas mežiem, kā to bija sapratuši mežkopībā izglītoti vīri. Tomēr tad, kad vairākas vides organizācijas un privātpersonas lika galvas un spēkus kopā un radās iniciatīva ar skarbi ironisko nosaukumu "100 kailcirtes Latvijas simtgadei", tauta galu galā saprata, ka runa ir ne tikai par dzeņiem un melno stārķi, kam vajag resnus kokus, bet par mums visiem. Un tauta cēlās kājās. Vairāk nekā 4500 cilvēku parakstīja petīciju pret noteikumu grozījumiem.
Arī noteikumu virzītāji, kas sākumā mūsu iebildumus bija ierastajā kārtībā ignorējuši, kļuva arvien tramīgāki, un argumentus par noteikumiem arvien biežāk (it īpaši publiskajā telpā) aizstāja emocionālām frāzēm piesātināti argumenti pret tiem, kas atļaujas iebilst pret grozījumiem, salīdzinot mūs pat ar fašistiem. Tika nosprausta frontes līnija, kur vienā pusē ir meža īpašnieki, bet otrā - "zaļās" organizācijas (tieši tā - pēdiņās). Tomēr mūsu pusē bija ne tikai cilvēki, kas ar meža nozari nav saistīti un saka: "Ja rīkosiet piketu, es būšu klāt!", bet arī meža īpašnieki ("Katram saprātīgam cilvēkam ir skaidrs, ka šie grozījumi nav pieņemami," komentēja kāds no viņiem) un mežkopji ("Lūdzu, dariet visu iespējamo, lai nepieļautu šos grozījumus!").
Neapšaubāmi liela nozīme bija arī tam, ka pienācis laiks, kad politiskajām partijām interesē sabiedrības viedoklis, - laiks pirms vēlēšanām. Turklāt arī VARAM un Tieslietu ministrija iebilda pret noteikumu grozījumu tālāku virzību. Ja vides organizācijām varētu pārbrist pāri, kā tas darīts iepriekš, tad ministriju iebildumi ir cita lieta. Zemkopības ministrija saprata, ka grozījumi tomēr šoreiz neies cauri, un atsauca grozījumus, publiski to paziņot ļaujot Latvijas Meža īpašnieku biedrībai (lasīt šeit).
Šobrīd tauta ir uzvarējusi. Protams, nemānīsim sevi ar pārlieku optimismu. Kādā publikācijā anonīms meža īpašnieku pārstāvis jau norādījis, ka pie noteikumu grozījumiem atgriezīsies pēc vēlēšanām (lasīt šeit). Līdz tam varam būt gatavi intensīvai nomelnošanas kampaņai pret vides organizācijām. Jauni argumenti par labu noteikumu grozījumiem līdz vēlēšanām jau neradīsies, tāpēc loģiski ir koncentrēties uz to, lai vienkārši mēģinātu nostumt malā un sabiedrības acīs par neuzticamiem padarīt tos, kas iebilst pret grozījumiem. Bet pagaidām varam ievilkt elpu un piesprādzēties, gatavojoties turpmākajam.
Kā es tagad gribētu atceļā uz mājām iegriezties pie Jāņa Poča Babītē, Meža ielā un teikt: "Jāni, mums izdevās! Es nebiju pārliecināts, ka mums izdosies, es zinu, ka atelpa ir īslaicīga, bet mums izdevās!" Bet tagad pie Jāņa Poča ir jābrauc nevis uz Babīti, bet uz Salaspils kapiem. "Citi baidās runāt vai jau zem velēnas," viņš man teica pirms gada, un tagad pats pievienojies tiem aizgājušajiem mežkopjiem, kuru atstātais mantojums redzams mums visapkārt. Bet kopā mums izdevās.
Un kad jūs mani projām aiznesīsiet/Un baltā smilšu kalnā atstāsiet,/Es reizēm atnākšu uz brīdi īsu,/Lai redzētu, kā mani koki zied.
Pārpublicēts no http://vkerus.blogspot.com
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
