Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā
Foto

Nacionālais jautājums

Leonards Inkins
13.04.2021.
Komentāri (0)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Kas tas ir, kas saucās dzīve? Vēders, galva, kājas, brīve? Var jau būt, ka, kādu krāpjot, Arī sevi apzogam, Cik tad ir to tīro siržu, Kurām ticam piedodam?

Cilvēks ir tāds gana jocīgs radījums. Ja kādreiz patiešām šurp atlidos citplanētieši, tiem būs, ko brīnīties. Visvairāk viņi būs pārsteigti par cilvēka jocīgo domāšanu un no šīs domāšanas izrietošo rīcību. Cilvēks labi tiek galā ar grūtiem uzdevumiem un labi tos apgūst, tai pašā laikā nespēj saprast vienkāršas lietas. Viņš bieži savu ieceru pamatos liek sarežģītas konstrukcijas un prāta kombinācijas.

Cilvēks prot izskaidrot sarežģītas lietas, bet nespēj izprast un citiem paskaidrot vienkāršas. Nav neviena, kurš nebūtu apveltīts ar spēju mīlēt, bet cilvēks vēl šodien strīdas, kas tad ir mīlestība. Vai kāda ķīmiska reakcija smadzenēs vai maldi. Uz jautājumu, kas ir mīlestība, viņš labākajā gadījumā atbild, nu tas ir tā. Es taču nejautāju, kā tas ir, – es jautāju, kas tas ir.

Viņš saprot Pitagora teoriju, viņš pat zina ķīmisko elementu tabulu, bet, kas ir laime, nezina.

Cilvēks, ejot makšķerēt zivis, cenšas āķi aizmest pēc iespējas tālāk – tuvāk otram krastam, bet, esot otrā krastā, tas auklu met uz šo krastu.

Šī nespēja saprast vienkāršas lietas, bez nevajadzīgiem sarežģījumiem un smadzeņu mežģiem, laikam ir lielākā cilvēces problēma, un nezinu, vai to var izārstēt.

Pirmajiem cilvēkiem bija dots tikai viens vienkāršs bauslis, bet viņi sapinās čūskas sarežģītajā prātošanas kombinācijā un rezultātā nespēja ievērot vienu vienkāršu noteikumu.

Cilvēks meklē atbildi un risinājumu, piemēram, kā lai pārstāj smēķēt, kā lai pārstāj pārmērīgi ēst. Viņš šiem tematiem ir veltījis ne vienu vien disertāciju, sacerējis grāmatas vagoniem, kaut atbilde ir pat pirmsskolas vecuma bērnam zināma. Kā lai pārstāj dzert, – nu nedzer! Kā lai pārstāj zagt, – nu nezodz!

Arī man pret to nav tablešu, ko piedāvāt, bet es ar saviem rakstiem, dziesmām, filmām un pat grāmatām to cenšos darīt. Arī šai rakstā.

Nacionālā ideja ir sinonīms laimīgai dzīvošana, jo tikai nacionālisms pūli pārvērš tautā un spēj nodrošināt laimīgu dzīvošanu. Šis laimīgas dzīvošanas nodrošināšanas veids nekad vēl nav praksē pārbaudīts, jo pretspēkiem vienmēr ir izdevies ar labiem nolūkiem bruģēt ceļu uz elli un ideju īstenotāji, ieklausoties ellvežu ieteikumos, pārāk visu sarežģīja, tāpēc nesasniedza iecerēto.

Par mērķi, kādu sev spraužam katrs un sabiedrība kopumā

Dominē maldīgi stereotipi, ka Latvijas galvenā problēma ir nekam nederīgi, zaglīgi un blēdīgi politiķi un ka valstī trūkst demokrātijas, un ka trūkst kādu institūciju, kuras tad īstenos laimīgu dzīvošanu.

Es esmu tāls no uzskata, ka Latvijas politiķi ir apzinīguma un godīguma paraugs, bet apzinos arī to, ka, lai valsts būtu godīga, tajā vairākumā ir jādzīvo godīgiem iedzīvotājiem. Lai valsts vara nebūtu noziedzīga, tajā nav vietas noziedzīgiem elementiem. Lai valsts būtu latviska, tajā ir jādzīvo latviešiem ne tikai pēc ieraksta pasē, bet arī pēc būtības.

Politiķi netiek importēti nedz no Marsa, nedz no kādas Āfrikas valsts. Pat ne no Tasmānijas! Tie ir vietējās raudzes, un viņus ievēl pašmāju balsstiesīgie, nevis kāds masons no ASV vai Krievijas varnesis ieceļ.

Kādus cilvēkus pie varas vēlas redzēt vēlētājs? Nu, protams, ka tādus, kāds ir pats. Un nestāstiet, ka mēs esam tie labie, bet tie sliktie ir no Mēness nolaidušies. Cilvēks vēlas tādu pašu varu, kāds ir pats, tādu varu, kas rīkojas tā, kā viņš ir paradis, un tādu, kura arī viņam nodrošina tādu dzīvošanu, kādu viņš uzskata par pareizu.

Nestāstiet, ka tā nav, nemelojiet sev un citiem, apgalvojot, ka es šai rakstā visu esmu izdomājis, piedēvēju un nepamatoti apmeloju. Protams, šādu kliedzienu būs daudz, bet vairums šo bļāvēju bļauj tāpēc, ka ir pārāk vāji, lai atzītu skaudro patiesību, un tādi, kuru agresivitāte pret mani pamatojās pieķerta un atmaskota cilvēka nervozā reakcijā.

Par laimi

Katrs cilvēks vēlas būt laimīgs un laimīgi dzīvot. Katram ir sava izpratne par to, kas ir patiesa laime, bet daudzās jomās vairumam cilvēku izpratnes sakrīt.

Ir zināms, ka laimīgs ir tas, kam pietiek, un laimīgs ir tas, kurš jūtas labi. Lai cik jums būtu, ja jums vienmēr gribēsies vēl un vēl, tad nekad nebūsiet laimīgi. Katram sava laime un nelaime.

Kāpēc ir tik daudz nelaimīgu latviešu, kāpēc ir tik daudz neapmierinātu, sarūgtinātu un bēdīgu latviešu? Domājat, pie tā ir vainīga valdība? Zināmā mērā – jā, bet tikai zināmā. Atbilde uz šo jautājumu ir gana vienkārša, neticama un arī labi saprotama, ja patiesi iedziļinās un izdara loģiskus secinājumus.

Lai cilvēks būtu laimīgs, viņam ir jāzina, ko vēlas sasniegt un kā to izdarīt. Šo vienā vārdā sauc par ideoloģiju. To var arī citiem vārdiem pateikt: no kurienes un uz kurieni dodamies.

Noskaidrojam, kur bijām, kad devāmies uz laimes zemi, un definējam, ko gribam sasniegt, jo zeme jau paliks tā pati, tikai esam nolēmuši mainīt kārtību valstī, bet, lai spētu mainīt kārtību valstī, ir nepieciešama gan sava valsts, gan prasme un patiesa vēlme mainīt.

Kad kaut ko būvēju vai meistaroju un rezultāts nav tāds, kā biju iecerējis, atgriežos soli pa solim atpakaļ, lai atrastu, kurā vietā, kurā brīdī un kā esmu kļūdījies un kāpēc nav izdevies tas, ko vēlējos. Ir jānoskaidro, kāpēc rezultāts atšķiras no iecerētā.

Secinām, ka esam viena no nabadzīgākajām valstīm Eiropas Savienībā; secinām, ka ļoti liels skaits valsts pilsoņu ir bijuši spiesti doties svešumā; secinām, ka mums nav tādas tiesu varas, kurai ticam, ka nav tādas valsts pārvaldes, kura rīkotos valstiski, ka ir ļoti maza uzticība policijai un citām institūcijām.

Soli pa solim prātā atgriežoties atpakaļ, secinu, ka esam cietuši ideoloģisku zaudējumu. Tas nozīmē, ka sasniegtais rezultāts ir atbilstošs mūsu kolektīvajai būtībai, – rezultāts atbilst saturam, kaut cerējām, ka būs pārticība un labklājība kā Ulmaņlaikos.

Izrādās, ka labklājība ir sasniegta, bet tikai šaurai cilvēku grupai, kuriem arī padomju gados bija gana pārtikusi dzīvošana. Rezultātu esam gaidījuši no tiem, kuri rūpējās par sevi, bet mēs ticējām, ka viņi parūpēsies arī par mums.

Mēs sagaidījām, ka viņi mums izdarīs, bet izrādījās, ka viņi, pirmkārt, darīja sev. Un par to esam nepatīkami pārsteigti un steigšus pilnvarojam citus ievest mūs saulītē, domājot, ka tie citi ir no cita koka tēsti un citā mežā audzēti, ar citiem mēsliem mēsloti.

Formāla neatkarība

Kādā no posmiem latviskas Latvijas ideja bija valdoša, un to centāmies risināt caur valsts neatkarību. Formāla neatkarība tika nodrošināta, bet ar to vēl ir stipri par maz. Turpinājumā bija jāizvēlas, kā un kurp iet. Piemēram, Igaunija izvēlējās tiesisku ceļu, ņemot vērā reālās iespējas, un atjaunoja Otrajā pasaules karā zaudēto valsti. Savukārt mēs ļāvāmies izveidot LPSR tiesību un pienākumu mantinieci.

Mantojumā saņēmām LPSR teritoriju, LPSR iedzīvotāju kopumu, LPSR likumus, kurus kosmētiski pielāgojām, bet to gars dzīvs vēl šodien. Un nu, ja palūkojamies un salīdzinām Latvijas un Igaunijas izvēlētos ceļus, ir redzama rezultātu starpība, un šī plaisa aizvien palielinās.

Mūsu dienvidu kaimiņi lietuvieši izvēlējās citu ideoloģiju, – viņi atjaunoja daudz senāku valsti, viņi nesaņēma mantojumā katru otro iedzīvotāju, kurš noraida neatkarīgas valsts eksistenci, ES un NATO integrācijas ceļu. Viņiem kolonistu skaits bija tik niecīgs, ka to varēja neņemt vērā un ar to nerēķināties savos plānos.

Estiņi savu „aļošu” politkorekti nolika pie vietas, bet mēs centīgi meklējam pazudušo lielgabalu. Tā nav kādu ietekmes aģentu vai nodevēju individuāla rīcība, – tās ir mūsu ideoloģijas un izvēlētā ceļa sekas.

Ne vienmēr var atgriezties dažus soļus atpakaļ, novērst kļūmīgo darbību un tad celt valsti vēlreiz. Gadās, ka slimība ir tik ielaista, ka dakteri nopūšoties, kaunīgi acis nodurot un noplātot rokas, izraksta bezcerīgo pacientu no slimnīcas, lai tas, tuvinieku aprūpēts, mirst mājās.

Droši vien, ka ātrā solī un īsā laika posmā izglābt valsti vairs neizdosies. Saredzu, ka šobrīd ir nevis jāglābj valsts, bet jāglābj kāds pulciņš to, kas pieturas pie pareizas ideoloģijas vai vismaz ir gatavi tai pievienoties, lai, uzkrājot spēkus un izstrādājot taktiku, izdevīgā brīdī zaudēto valsti atkarotu.

Padomju gados man kāds zinošs ieslodzītais pamācoši teica: netici advokātam, nepaļaujies uz tiesas godaprātu, un atzīties nekad nav par vēlu! Mēs paļāvāmies, naivi ticējām un salā ar atkailinātām sirdīm stāvējām pie Saeimas. Nu ir pienācis laiks atzīties pašiem sev, ka esam kļūdījušies. Kļūdījušies nevis darbībās, bet tajā, ka paļāvāmies un naivi cerējām, ka taisnība pati augšāmcelsies.

Ideoloģija

Kopš jaunlatviešu laikiem mēs par mūsu galveno ideoloģiju uzskatījām valodas jautājumu un, par savas valsts izveidi domājot, spriedām, ka pārējais – tas ir, laime, no tā vien taps. Šīs ideoloģijas vārdā mūsu senči un līdzgaitnieki ziedojās un gāja nāvē. Viņi savu izdarīja, bet ko darām mēs, kā izmantojam šos ar asinīm slacītos un ciešanās gūtos augļus?

Mēs līdzīgi kā vairums kristiešu dzīvojam ar pārliecību, ka mums nekas nav jādara, tikai jātic, jo mūsu grēkus Jēzus Kristus jau ir paņēmis uz sevi un izcietis. Mums ir tikai jātic.

Nē, mums senču sasniegumi, strēlnieku un latviešu leģionāru upuris ir jānes tālāk un jāsargā! Ar laba vēlējumiem vien, formālu cieņas izrādīšanu un piemiņas vakariem ir par maz, lai sauktos par latvieti un Latvijas patriotu.

Jautājumu, kam jums valoda un sava valsts, uztveram pat kā apvainojumu, bet pašiem skaidras atbildes bieži vien nemaz nav. Ir tikai tāda nevarīga parunāšana par kopšanu, tālāk nešanu, attīstīšanu u.c.

Kādai tad ir jābūt mūsu ideoloģijai? Dabiskai, viegli saprotamai un vienkārši skaidrojamai. Jebkurš cilvēks vēlas būt laimīgs. Jebkurš vēlas dzīvot tur, kur viņš labi jūtas. Lai mēs savā valstī varētu labi justies, valsts ir jāiekārto atbilstoši tam, kā mums labāk. Nevis tā, kā ir labāk visiem, kas šeit ierodas, nevis tā, kā kādā konferencē kādi ir lēmuši, nevis tā, ko kādas valstiskas vai nevalstiskas organizācijas par pareizu uzskata, bet tā, kā mums tas šķiet pareizi un labi.

Neglābiet visu pasauli, visu cilvēci un visu tautu. Sākumā izglābsimies paši, un tad piepulcināsim savam pulkam tos, kuri grib būt ar mums.

Vai zināt, kāds bija kristietības izplatības cēlonis, ko nespēja apturēt pat vajāšanas un publiskas nogalināšanas? Cilvēki redzēja, kā dzīvo kristieši, kādas ir viņu savstarpējās attiecības, kādas viņiem ir ģimenes, kādi bērni un cik tie strādīgi, tīri, cik godīgi un cik izpalīdzīgi. Šo «cik» ir vēl daudz, bet pietiks arī ar minētajiem. Tie, kuri vēroja kristiešus, arī gribēja dzīvot tāpat. Viņi vēlējās tikpat uzticīgas un mīlošas sievas un otrādi, viņi vēlējās tikpat paklausīgus un izpalīdzīgus bērnus.

Lai arī viņiem būtu tāpat, tie izvēlējās būt ne tikai formāli kristieši, jo no tā nekas nerodas, bet mainīja savu pasaules skatījumu, mainīja savstarpējās attiecības, mainīja savu uzvedību atbilstoši kristiešu ideoloģijai, kuru sludināja Jēzus Kristus un kuras piemēru bija rādījis. Viņš teica: piemēru esmu jums devis...

Mūs’ Latvijā!

Lai mēs spētu atjaunot un izveidot tādu valsti, kurā labi jutīsimies, mums pašiem ir jākļūst par šīs labestības nesējiem, par godīguma paudējiem un palīdzīgas rokas sniedzējiem. Tad tie, kas vēl nav par latviešiem kļuvuši, bet vēlēsies dzīvot kā tie, kuri dzīvo saskaņā ar latvisko ideoloģiju, paši pievienosies. Un latviešu kļūs tik daudz kā agrāk kristiešu Romas impērijā, un tad Latviju pārvērtīsim par vietu, kurā jutīsimies labi un kurā patiesi latvju meitas zied, latvju dēli dzied, kur mums laimē diet, mūs’ Latvijā!

Bet pagaidām vēlamais ir ļoti tāls no realitātes. Apzināsimies, ka valsts un valsts pārvaldes mehānismi nav mērķis, – tas ir tikai instruments mērķu sasniegšanai, bet ne pašmērķis. Kā rokās tas nokļūs, tas to izmantos, lai vairotu savu labklājību.  ASV to saprata jau neatkarības kara laikā, Eiropas valstis to apjauta vēlāk, bet mēs vēl joprojām to neesam atzinuši par patiesību. Mums vēl aizvien sava valsts ir sapnis, bet ne instruments, ar kura palīdzību kļūt laimīgākiem. Tāpēc šis instruments ir kļuvis par iespēju apķērīgiem cilvēkiem, kuri pamanās to izmantot, lai kļūtu laimīgi.

Tieši caur šo ir jāuzlūko valsts pārvaldes struktūras un arī represīvās iestādes. Tās ir veidotas, lai nodrošinātu laimīgu dzīvošanu. Diemžēl tās nodrošina laimīgu dzīvošanu šaurai sabiedrības daļai. Pašreizējās valsts institūcijas nenodrošina laimi valsts pilsoņiem, bet tikai valsts pilsoņu elitei, tas ir, šaurai cilvēku grupai.

Rezultātā cīņa par varu nav nekas cits kā cīņa par laimīgu dzīvošanu nelielai cilvēku grupai uz pārējo rēķina. Un rūpes par tautu un citi populistiskie saukļi un devīzes ir tikai instrumenti šai cīņā, kur laimes alkstošie grūstās ar elkoņiem ap nelielo sili.

Viņi izdomā dažādas cīņas metodes, dažādas viltus ideoloģijas un vērtības, kur pašas ideoloģijas un vērtības ir tikai aizsegs, lai piekļūtu valsts budžetam un citām saimnieciskajām iespējām. Bet par saimnieciskajām iespējam, kuras nes taustāmu labumu, viņi prot pārvērst jebko, sākot ar izglītību un beidzot ar veselības aprūpi. Arī valsts drošību un aizsardzību, ieskaitot.

Bet pie patiesas laimes tikušie ir gana gudri, lai radītu ilūziju arī tiem, kas šo viņu labklājību un laimīgu dzīvošanu nodrošina. Lai būtu tie, kas stāv uz barikādēm, kas neapbruņoti stājas pretī lodēm, lai būtu tie, kas ziedojas valsts un tautas labā, un lai šis no ziedošanās izrietošais labums, kas tiek šaurai manipulatoru un veiklo mēļu grupai, rada īslaicīgu laimi arī tiem, ar kuriem manipulē.

Kapu miers

Laimes brīži ir pat ieslodzījumā, ja kādu dienu jūties paēdis, laimīgs cilvēks ir arī karā, ja ir saņemta kāda priecīga ziņa no mājām, ziņa, ka viņu gaida mājās. Īslaicīgai laimes radīšanai gandrīz uz katra stūra laimi tirgo pudelēs un kantainās paciņās. Laimes ilūzijai rāda filmas, un pat sports tam tiek veiksmīgi izmantots. Un tā nu cilvēks, zinot, ka ir tādi, kuri dzīvo pastāvīgā laimē, samierinās ar īslaicīgiem, bieži iluzoriem laimes brīžiem.

Ja šādus īslaicīgus priekus cilvēkiem neradīt, viņi, depresijas dzīti, var pulcēties pie valdības mājām un mest akmeņus. Lai viņi labāk pulcējas bāriņos, teātros, stadionos... Laimīgs nav sinonīms vārdam - muļķis. Tas, kurš pie laimes ticis, zina tās vērtību un to sargā. Tāpēc pulkveža dēls nekad nebūs ģenerālis, jo ģenerālim ir savi bērni.

Viens no manis piedāvātās ideoloģijas mērķiem ir tāds, ka jāpanāk, lai laime ir patiesa un laba jušanās nav īslaicīga ilūzija. Lai miers nav tāds kā kapos. Tur ir patiess miers, bet es, kamēr vēl dzīvs, tomēr šāda miera nealkstu. Ceru, ka arī jūs.

Mēs konkurējam par laimi ne tikai ar pašmāju laimīgajiem, bet arī ar citu tautu ideoloģijām, arī ar citu tautu laimes izpratni, un tas mūsu laimes varbūtību samazina.

Ar ko atšķiras latvietis no nelatvieša? Ar to, ka latvietis prot runāt latviski, bet nelatvietis vairumā gadījumu neprot. Latvietis, diemžēl, nav sinonīms vārdam godīgums, strādīgums, centīgums, patriotisms.

Ja sakām - čečens, tad zemapziņā domājam – nelokāms un neuzvarams cīnītājs; ja sakām - žīds, tad bieži domājam – naudas maiss, banka, masons; ja dzirdam – latvietis, tad tas ir tas, kurš dzied, vēl dullais Dauka...

Ja sakām - kristietis, tad tas nozīmē, ka viņš ies nāvē, bet no Dieva nenovērsīsies un nenodos; ja sakām - māte, tas nozīmē, ka ziedosies bērna labā. Ja sakām - latvietis...

Latvijā tiesības uz laimi ir tikai nedaudziem.

Kas darāms?

Sākumam pietiktu ar izpratni šī raksta robežās. Jāiemācās, tiešām jāiemācās, un tas nav viegli uzņemt jebkuru informāciju kritiski. Analizējiet, īpaši to, ko dzirdat no tā saucamajiem lielajiem medijiem. Piedomājiet, kāpēc jūs par to informē un ko jums ar to grib pateikt. Ielāgojiet, ka ziņu raidījums, valdības paziņojums, pat lēmums ir tikai konteiners, kurā ir kāds saturs. Neaprobežojieties ar konteinera aplūkošanu, ielūkojieties iekšā. Tas bieži nav tikai ietinamais papīrs. Kad kādam jautāja, par ko šis notiesāts, viņš atteica, ka par to, ka kādam iesitis ar avīzi. Bet kad uzdeva precizējošu jautājumu – kas bija ietīts laikrakstā, izrādījās, ka lauznis!

Akli neticēt rakstītajam un TV paustajam, cīnīties par savu laimi un ne tikai savu, bet arī par citu laimi. Bez citu laimes nebūs iespējama arī jūsu laime.

Esiet tādi un dzīvojiet tā, lai jūs un jūsu dzīvesveids kļūtu par atdarināšanas vērtu piemēru.

Mācieties paciest citus un samierināties ar to, ka viņi būs citādāki. Nepārmetiet viņiem un neaizrādiet. Paudiet savu attieksmi ar to, kā dzīvojat pats, un rādiet ar savu piemēru, kā vajag, nevis pārmetoši uzsveriet, kā, jūsuprāt, nevajag.

Nelietojiet alkoholu un citas apreibinošas vielas. Tas ir velnišķīgs instruments, ar kuru mūs padara politiski impotentus un muļķo.

Neuzbāzieties ar savu patiesību, bet ļaujiet citiem vērot un izvēlēties, vai sekot jums vai atdarināt jūs, vai norobežoties. Nepārmetiet viņiem, jo pārmetot jūs sadedzināt tiltu, pa kuru viņi vēlāk var jums pievienoties.

Kas traucē?

Ir kāda lieta, kuru vairums praktizē, bet nezina par tās esību. Runa ir par tādu sabiedrības modeli, kurš piemīt tām tautām, kuras ir bijušas Krievijas pakļautas un apspiestas.

Šis nāk no tālas senatnes un tiek praktizēts jau tūkstoš gadu. Tas ir kļuvis par ikdienu un sabiedrības normu, tā ka vairs nav pamanāms. Šo uzvedības un attieksmes normu nesaprot tie, kurus dēvējam par eiropiešiem, un citu kontinentu iedzīvotāji.

Šis sabiedrības modelis tika iedibināts vēl tad, kad tiem, kurus dēvējam par krieviem, bija kopīga valsts ar Čingishanu un viņa pēctečiem. To vēl sauc par ordu un ulusu. Tas ir interesants veidojums, kuram nebija robežu, nebija dominējošas titulnācijas un nav kopīgas dzīvesziņas, kā arī nav kopīgas reliģiskas piederības. Tas ir tāds multikulturāls veidojums, kurš nav vērsts uz savu vērtību kopšanu un saglabāšanu, bet ir pret to vienaldzīgs. Ko līdzīgu pasaules kartē un vēsturē ir grūti atrast.

Ja ielūkojamies daudzu krievu radurakstos, tad tiem senčos nav krievu, bet ir tatāri, udmurti, dažādas ziemeļu un dienvidu tautas. Arī nosaukums par to liecina. Krieviski tautas sauc: русский, немец, поляк, француз (krievs, vācietis, polis, francūzis). Visu tautību nosaukumi ir atbilde uz jautājumu кто (kas), bet tikai krievs ir какой (kāds).

Kad mani iesauca dienēt padomju armijā, mēs runājām un to dēvējām par iešanu krievos. Vārds „krievs” arī latviski ir ne tikai tautības nosaukums, bet daudz plašāks jēdziens. Padomju gados tas kļuva par sinonīmu vārdam совок. Piedodiet, bet nezinu, kā to tulkot. Šodien mēdzam teikt – vates galva, arī šai gadījumā stāsts ir par to pašu.

Bijušās zelta ordas teritorijā dzīvojošās tautas ir mantojušas no ordas savstarpējo attiecību modeli, kuru vienkāršiem vārdiem var definēt šādi: tu priekšnieks, es s...ds. Es priekšnieks, tu s...ds. Tas nozīmē, ja tu par mani esi galvenāks, tad es tev ļauju ar sevi darīt visu, ko vēlies, un man ir tādas pašas tiesības izrīkoties ar tiem, kas ir hierarhijā par mani zemāki. Šāds necilvēcisku attiecību sabiedrības modelis ir gadsimtiem uzspiests arī mums. Tas tika praktizēts starp sabiedrības varenajiem un padotajiem, starp vadītāju un strādnieku, starp vīru un sievu, starp vecākiem un bērniem. Tā attiecās bagātie pret nabagiem, veselie pret slimiem. Arī latvieši pakāpeniski lielā mērā pārņēma šo uzvedības normu.

Pavērojiet uzmanīgi, un jūs daudz kur pamanīsiet šo ordas mantojumu.

Pretstatā Eiropā muižnieki, bruņinieki un pat tirgotāji uzdrošinājās iebilst valdniekiem. Zemnieki uzdrošinājās sacelties pret muižniekiem. Krievijā tā nekad nenotika, jo visiem bija uz ko izgāzt dusmas.

Ja Japānā pie uzņēmumu ieejas durvīm mēdz izvietot priekšniekam līdzīgas lelles, lai darbinieki, nākot uz darbu, sperot un sitot var izgāzt dusmas, tad Krievijas impērijā tam labi noderēja to muguras un žokļi, kuri atradās neapmierināto, pazemoto un sadusmoto bezierunu pakļautībā.

No šī ir jātiek vaļā, un tas nebūs viegli. Sākumā būs nepieciešams daudz drosmes un uzdrīkstēšanās to vispār atzīt, un tikai tad to varēs izskaust sevī.

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

20

Nē seksuālai vardarbībai!

FotoIzskatās, ka ejam uz to, ka vīrietis ar sievieti varēs iepazīties un ielaisties tikai tad, ja neviens nav ar citu, ja tas notiek ar attiecīgiem noturības solījumiem un liecinieku (eparaksta) klātbūtnē. Paga, nevaru atcerēties, nebija šitāda štelle jau iepriekš izgudrota?
Lasīt visu...

21

Latvijas Pastu ved uz maksātnespēju

FotoLatvijas Pasta pašreizējā valde (Beate Krauze-Čebotare, Andris Puriņš, Jānis Kūliņš un Pēteris Lauriņš) mērķtiecīgi gremdē Latvijas Pastu.
Lasīt visu...

21

Donalds Tramps, Ādolfs Hitlers un dzīve uz muļķu kuģa

Foto2016. gadā, pēc referenduma par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības un Donalda Trampa uzvaras ASV prezidenta velēšanās jēdziens “post patiesība” tik bieži un enerģiski tika lietots un analizēts visā Rietumu pasaulē, ka “Oxford dictionary” to atzina par gada vārdu. 
Lasīt visu...

21

Cik nopietnas ir Latvijas spējas pretoties Krievijas agresijai?

FotoNesenais Nacionālo bruņoto spēku (NBS) paziņojums, ka “Latvijā drošības situācija ir tikpat stabila un līdzvērtīga tai, kāda ir citās NATO dalībvalstīs, kuras nerobežojas ar krieviju, piemēram, Spānijā, Francijā vai Itālijā”, tautu nevis nomierināja, bet gan lika vēl vairāk satraukties par to, kas īsti valstī tiek darīts aizsardzības spēju stiprināšanā. Tā vietā, lai mierinātu iedzīvotājus ar tukšpļāpību, Polija intensīvi bruņojas. Bet ko šajā jomā dara Latvija?
Lasīt visu...

6

Vai sabiedrība pieprasīja “cūkskandālu” un Gunāra Astras izsmiešanu?

FotoKļūdījos, domādama, ka Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (SEPLP) ir jelkādas iespējas teikt savu “biezo vārdu”, vērtējot sabiedrisko mediju darbību. Padomes mājaslapā varam vien iepazīties ar 14 punktiem, kas vispārīgi iezīmē padomes darba jomas. Taču pēdējie skandāli un cilvēku neizpratne par sabiedrisko mediju izpausmēm liek uzdot daudzus jautājumus.
Lasīt visu...

20

Pēc spermas nolaišanas uz krūtīm* progresīvā kultūras ministre ir atradusi jaunu kultūras aktualitāti – iesaistīšanos kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupā

FotoValdība 19. marta sēdē izskatīja Kultūras ministrijas (KM) sagatavoto informatīvo ziņojumu „Par Latvijas Republikas pievienošanos Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) 1992. gada 9. maija Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām** Kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupai” un atbalstīja šo iniciatīvu.
Lasīt visu...

21

Aivars Lembergs nekādus Kremļa naratīvus nav izplatījis, toties LSM darbojas Kremļa interesēs

FotoŠī gada 19. martā portāla lsm.lv publikācijā "Lembergs vaino Latvijas valdību "Krievijas provocēšanā"; viņa teikto lūdz vērtēt Saeimas komisijā” tās autors Ģirts Zvirbulis apgalvo:
Lasīt visu...

12

Uzmācīgie IRši

FotoPagājušas vien dažas dienas, kopš rakstīju par dažādiem “ķīmiskajiem elementiem”, kas pavada „Jauno vienotību”, un kā vecajā latviešu parunā: “Kā velnu piemin, velns klāt!”
Lasīt visu...

21

Tas ka, cilvēks par nopelnīto naudu var atļauties nogalināt sava prieka pēc, ir tikai apsveicami!

FotoPazīstu Jāzepu Šnepstu (attēlā) personīgi. Jā, viņš ir kaislīgs mednieks. Dara to dekādēm, dara to profesionāli, legāli un, pats galvenais, selektīvi (atšķirībā no 90% Latvijas mednieku) kuri šauj pa visu kas kustās.
Lasīt visu...