Nepirksim piecus superdārgos trolejbusus un nodrošināsim medikamentus C hepatīta slimniekiem
Pēteris Apinis, Latvijas Ārstu biedrības prezidents*13.10.2013.
Komentāri (15)
Iesaki rakstu: 
Šī ir vēstule Saeimas priekšsēdētājas biedram Andrejam Klementjevam un Veselības apakškomisijas loceklim Vitālijam Orlovam, kuri enerģiski cīnās par finansējumu C hepatīta slimnieku ārstēšanai.
Un pamatojums viņu cīņai ir nopietns – vairāk nekā 13 000 pilsoņu ir parakstījuši vēstuli Saeimai ar aicinājumu apmaksāt C hepatīta ārstēšanai nepieciešamos medikamentus 100% apmērā. Saeima ir nobalsojusi par atbalstu šādam risinājumam un nosūtījusi vēstuli tālāk Ministru kabinetam.
Jāpiebilst, ka C hepatītam paredzētos medikamentus kompensē 75% apmērā, savukārt līdz 2011. gadam šos medikamentus kompensēja 50% apmērā. Sagadīšanās pēc šo paaugstinājumu panāca Ingrīda Circene, kura vēl joprojām ir veselības ministre, kaut pie mums pieņemts par labiem darbiem sodīt.
Tiesa, Saeima vēstuli Ministru kabinetam nosūtīja, proti, savas spalvas nospodrināja, bet aizmirsa izdalīt līdzekļus šiem atlikušajiem 25%, un, pēc maniem aprēķiniem, summai vajadzētu būt aptuveni 2,8 miljonu latu apmērā. Tātad – Saeima netieši norādīja veselības ministrei – atņemiet naudu kādiem citiem slimniekiem, atdodiet C hepatīta slimniekiem. Patiesībā tas nozīmētu– samazināt finansējumu onkoloģisko slimnieku ārstēšanai, smagu psihiatrijas vai sirds asinsvadu slimnieku ārstēšanai.
Šajā brīdī es jau dzirdu savus kolēģus sakām – C hepatīts ir viens no nozīmīgākajiem aknu vēža izraisītājiem. Tiesa, ne tik nozīmīgs kā vienkārša smēķēšana.
Vai C hepatīts ir prioritāte, salīdzinot ar vēzi un sirds slimībām? Latvijas apstākļos šobrīd ir visai grūti precīzi noteikt C hepatīta slimnieku reālo skaitu, jo šī slimība 10– 20 gadus notiek visai slēptā formā, un to pamana donoriem vai kādas citas slimības gadījumā.
Pašlaik C hepatīts diagnosticēts aptuveni 40 000 Latvijas iedzīvotāju, un šis skaitlis pieaug arvien labākas diagnostikas dēļ. Daļa no C hepatīta vīrusiem ir faktiski nejutīgi pret medikamentiem, tādēļ ārstēšana nav mērķtiecīga, ir vīrusi, kas faktiski nav jāārstē.
C hepatīta ārstēšanā liela nozīme ir līdzestībai – pacienta dzīvesveidam un īpaši bezalkohola diētai. Un tomēr Latvijas mērogā vēzim un sirds asinsvadu slimībām vismaz pašlaik būtu jābūt prioritātēm, jo tieši šīs slimības nosaka augsto mirstības līmeni.
Saeimai, ja tā vēlas pašlaik starp 1. un 2. lasījumu pacīnīties par finansējumu medikamentu apmaksai, tomēr būtu jāsāk ar to miljonu, kas mums ļautu nodrošināt bezmaksas recepšu medikamentus bērniem. Es pieļauju, ka C hepatīta slimnieku prasība varētu būt ievietojama otrajā vietā. Kas varētu būt vienkāršāks – atrast budžetā papildu četrus miljonus un abas šīs problēmas atrisināt.
Un tomēr atgriezīšos pie abiem mūsu varoņiem – Andreja Klementjeva un Vitālija Orlova. Mūsu draugu aktivitātes C hepatīta ārstēšanai pieauga (kāda sagadīšanās) brīdī, kad profesore, Latvijas Infektoloģijas centra vadītāja Baiba Rozentāle no sociāldemokrātiem caur Tautas partiju nonāca Saskaņas centrā.
Sagadīšanās pēc sākās nopietna parakstu vākšanas kampaņa, kuras apmērs, jauda un profesionalitāte lika aizdomāties par visai lieliem finanšu resursiem. Ļaunas mēles teica, ka kampaņa esot bijusi vajadzīga pašai Infektoloģijas centra vadītājai un farmācijas nozarei, kam tiktu garantēta samaksa, bet tam gan es lāga neticu.
Fakts paliek fakts. Baiba Rozentāle ir ievēlēta Rīgas domē un kopā ar Nilu Ušakovu un Andri Ameriku pērk 125 trolejbusus, no kuriem katrs maksā 568 tūkstošus latu jeb 900 tūkstošus eiro. Tie trolejbusi nav no Rozentāles vai Ušakova kabatas, bet gan no nodokļu maksātāju naudas, t.sk. C hepatīta slimnieku naudas.
Valsts un pašvaldību budžets kopā saucas konsolidētais budžets. Nav atsevišķa nabagā valsts un bagātā Rīgas budžeta. Naudas valstij un pašvaldībām kopā ir tieši tik, cik tiek savākts no nodokļiem un nodevām. Vēl var aizņemties, bet tas ir uz nākotnes nodokļu rēķina. Rīgai iepērkot divkārt pārmaksātus trolejbusus, naudas nepietiek ne C hepatīta slimnieku ārstēšanai, ne zālēm bērniem.
Tad nu aicinu godātos Andreju Klementjevu un Vitāliju Orlovu aizstaigāt līdz Rīgas Domei, atrunāt Ušakovu, Ameriku un Rozentāli no pieciem superdārgajiem trolejbusiem un atdot šo naudu pacientu ārstēšanai. Ja vien te pa vidu neiejaucas vēlme pēc Pētera Viņķeļa minētajiem Saskaņas centra leģendāri nekaunīgajiem 20% otkatiem, ko no trolejbusiem būtu ieplānojuši sev Rīgas kungi.
* arī grāmatas C hepatīts autors.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
