Iesaki rakstu: 
Pašreizējā nekustamā īpašuma nodokļa (NĪN) sistēma ir ar klaju konfiscējošu būtību. Tieši tādēļ esmu veidojusi iniciatīvu portālā Manabalss.lv un nu jau vairāk nekā pusgadu strādājusi, lai šī netaisnība tiktu labota. Pēc plašākām sarunām ar dažādu partiju politiķiem skaidrs ir kļuvis viens: ierēdņi un varas partijas ir apmaldījušās starp diviem neatkarīgiem nodokļiem - iedzīvotāju ienākuma nodokli (IIN) un NĪN, kas citās valstīs sasaistīti netiek.
Atbildīgo ministriju dedzīgā vēlme NĪN progresivitāti sasaistīt ar IIN maksājumiem neatbilst ES valstu praksei un ir pretrunā ar vispārēju loģiku. IIN progresivitāte ierasti tiek panākta ar principu, ka tie, kam ienākumi ir augstāki, maksā lielākus nodokļus, savukārt NĪN progresivitāte ir atkarīga tikai no īpašuma izmantošanas veida - attiecīgi, vai tas ir pelnošs vai ne.
Līdz ar to tiek panākts taisnīguma princips, jo īpašumi, kas tiek izmantoti saimnieciskajai darbībai, intensīvāk patērē pašvaldības infrastruktūru. Ražotnes, tirdzniecības centri maksā lielāku NĪN, savukārt iedzīvotāji ir atbrīvoti no NĪN, jo tie pašvaldību budžetus veido ar saviem IIN maksājumiem.
Finanšu ministrijas pārstāvja Alekša Jarocka apgalvojums, ka NĪN mērķis ir īrnieki, ir patiesi mulsinošs un vien atspoguļo to, ka ministrijā izpratne par reālo situāciju ir zema. Pašlaik nodokli maksā tieši izīrētājs, nevis īrnieki. Pamatojoties uz šādu loģiku, par negodīgu var uzskatīt jebkuru nodokli, ar kuru tiek aplikta komercdarbība - pat PVN, jo beigās taču to atmaksā patērētājs.
Pretnostatot iedzīvotājus, kas dzīvo mazģimeņu mājās, ar tiem, kas dzīvo īres namos, Finanšu ministrijai jāņem vērā tas, ka lielākā daļa īres dzīvokļus izmanto par mājokli vien darba dienās, bet brīvdienās atgriežas savos piepilsētas vai citu pilsētu īpašumos.
Šāda Latvijas iedzīvotāju pretnostatīšana ir nekorekta un aplama. Iniciatīvā piedāvātā un citu Eiropas valstu piemērotā NĪN politika nekādā veidā nav vērsta pret īrniekiem. Tās mērķgrupa ir īpašnieks, kas no komercdarbības savā īpašumā gūst peļņu. NĪN būtu jāattiecas vien uz saimniecisko darbību - tā būtu taisnīga sistēma pret visiem iedzīvotājiem.
Mūsu valstī pašlaik realizētā politika, kurā iespējama vienīgā mājokļa konfiskācija, ir salīdzināma tikai ar autoritāriem režīmiem un neliecina par to, ka dzīvojam 21. gadsimta ES dalībvalstī, kas mērķē uz iekļūšanu OECD. Arī padomju gados ar tolaik izstrādāto likumu palīdzību īpašumi tika konfiscēti, bet īpašnieki - izsūtīti.
Ministrijas un to ierēdņi nekautrējas manipulēt ar skaitļiem. Tiek apgalvots, ka Latvijas iedzīvotāji maksā mazāko NĪN pret iekšzemes kopproduktu (IKP) Eiropas valstu vidū. Uz tā pamata tiek konstruēts apgalvojums par nepieciešamību NĪN likmes paaugstināt.
Tā ir paradoksāla situācija. Paradoksāla, jo neviena Eiropas valsts nespēj sacensties ar to, cik Latvija iekasē no iedzīvotājiem ar vienīgo mājokli. Tas vien norāda, ka pašreizējā politika ir greiza, bet apgalvojuma autori nekompetenti.
Latvija ir vienīgā (!) demokrātiskā valsts, kas nevis nodrošina iedzīvotāju īpašumtiesības un to neaizskaramību, bet ar nodokļu sistēmas palīdzību konfiscē vienīgos mājokļus. No 2013. līdz 2015. gadam vien atsavināti vairāk nekā 182 000 (!) Latvijas iedzīvotājiem piederošo īpašumu.
Latvijas valsts ir pārvērtusies no īpašumtiesību aizstāvja par varmāku, kas aplaupa savus iedzīvotājus. Šo netaisnību var apturēt vienīgi NĪN atcelšana vienīgajam īpašumam.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
