NMPD tuvojas klīniskajai nāvei, bet vēl tajā strādā arī īsti varoņi
Pietiek lasītāja27.12.2017.
Komentāri (23)
Iesaki rakstu: 
Šajā šķietami klusajā un sirsnīgajā svētku laikā nereti gadās saskarties ne vien ar Ziemassvētku brīnumu, smiekliem un dāvāšanas prieku, bet arī krietni skumjākām emocijām.
Pirms mēneša Pietiek rakstīja par to, ka Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta (NMPD) stāvoklis tuvojas bioloģiskajai nāvei. Pati esmu medicīnai cieši piesaistīta, sekoju līdzi aktuālajam nozarē. Nelaimīgā kārtā 24. decembrī - pašā Ziemassvētku vakarā - nācās saskarties ar NMPD, turklāt veselām divām brigādēm. Secinājums ir tikai viens - visi nav vienā maisā liekami.
No rīta puses viss nešķita tik skumji. Atbrauca brigāde, sniedza konsultāciju, aizbrauca. Godīgi jāsaka - profesionalitātes maz. Ar radiem pārrunājām pēc tam - algas jau viņiem mazas, darbs smags, atbildība milzīga. Cilvēcīgi var jau to visu saprast.
Un tad pienāca vakars. Šim pašam slimniekam stāvoklis kļūst kritisks. Līdz tiek zaudēta samaņa. Mums nav citu variantu kā saukt atkal NMPD brigādi. Un atbrauca. Ilgi brauca. Beigās noskaidrojām - braukuši teju vai 80 kilometrus līdz mums.
Te arī ir, par ko aizdomāties. Man nav informācijas, cik šādu brigāžu vispār ir, bet rodas jautājums. Pacients ir galēji smagā stāvoklī. Dzīvība karājas mata galā, jo nevar paelpot. Viss kļūst tumši zils, bet ātrās palīdzības nav. Protams, te runa ir par resursu sadali, plānojumu.
Un tad beidzot ieradās - tumsā gaismas jau pa gabalu redzam, sirēnas gaudo, tātad palīdzība ir klāt. Un mūsu pacients vēl mazliet elpo. Elpo reti, bet cīņa par dzīvību notiek.
No mašīnas steidzīgi izkāpj pavisam jauns ārsts un tikpat jauna ārsta palīdze. Un te sākas otrs stāsts. Minūtes laikā tiek savākta informācija par pacientu, sirds pieslēgta monitoram. Arī es redzu, ka sirds strādā šķietami labi. Bet tā elpošana ir gauži bēdīga. Abi mediķi mūsos radīja dziļu mieru. Salaida vairākus medikamentus vēnā, mierīgi veica trahejas intubāciju. Un mūsu acu priekšā slimnieks atguva ādas krāsu.
Te varam salīdzināt viena dienesta divas brigādes. Pirmā bez sevišķas ieinteresētības. Vienaldzība augstā līmenī. Otrā tik sirsnīga un rūpīga. Es pat nepieminēšu profesionalitāti- par to viss tāpat ir vairāk nekā skaidrs. Pat mēs - blakus esošie radinieki lieliski sapratām, ka pirmā brigāde nebija uzdevumu augstumos. Tomēr šie atbraukušie mediķi aicināja nenosodīt, situācijas esot dažādas. Dienestā strādājot profesionāļi.
Saprotu - aizstāv savus kolēģus. Kas, protams, ir saprotami, bet šajā situācijā jau jautājumu nebija. Un tomēr - algu viņi saņem vienu. Dieva laime, ka otrajā reizē atbrauca nevis meitenes, kas bija pa dienu, bet gan Rīgas brigāde ar numuru 128. Mūsu pateicības vārdus dakterim un viņa palīdzei nevar aprakstīt teikumos.
Te ir tas brīdis, kad patiesi ir, ko aizdomāties, redzot, kā mūsu acu priekšā tiek izglābts tuvs cilvēks, bet šie cēlā darba darītāji netiek valsts līmenī pienācīgi novērtēti.
Taisnība bija Pietiek, ka daļēji NMPD tuvojas klīniskai nāvei. Tomēr ir arī šajā organizācijā varoņi, kas spēj no nāves glābt citus. Sirsnīgs paldies par to!
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
